Latvija ir malači, pretinieki kabači! (2)

Svetlana Zitāne - vairākkārtēja Latvijas un PSRS junioru čempione. Latvijas izlasē aizvadījusi 59 spēles un guvusi 361 punktu.

Atkal atkārtošu veco teicienu basketbolā: tā komanda, kura iemet pirmo grozu, uzvar spēli.

Tas apstiprinājās arī šodien. Nē, nu tā vismaz ir mana stratēģija, viedoklis, pārliecība, māņticība, iedomas, intuīcija vai sauciet to kā gribat. Tā nu tas ir... Tikai atkal kārtējo reizi intuīcija mani nepievīla. Reizēm jau dumji, ka, sākoties spēlei, sajūtas nav labas, bet, ja pats neesi laukumā un esi tikai līdzjutējs vai fans, tad viegli nav nemaz, jo palīdzēt nevari un mainīt arī neko.

Bet meitenes šodien bija malači un Grieķija tika pārspēta pārliecinoši, lai neradītu šaubas pretiniecēm, kāpēc esam stiprāko astotniekā. Lai skauž skauģi un baidās nākamie pretinieki!

Veiksmīgs spēles sākums neļauj būt pašpārliecinātām, ka nu tik ies vaļā, jo Zaņuks [Zane Eglīte] pamanās "aizlikt garām no tīras štelles", elementāras kļūdas pieļauj arī citas spēlētājas.

Tad nu beidzot sāk spīdēt mūsu spīdekļi (gribas viņas tā mīļi nosaukt, jo mēs jau sen to bijām pelnījuši, lai paspīd Eiropā) – Ieva [Kubliņa], kura apliecināja, ka ir komandas līdere, lai arī iepriekšējās spēlēs pagalam neveicās. Šodien beidzot tiek pierādīts, ka līderes gods nav par smagu, jo iemesti tiek trīnīši, izcīnītas bumbas un parādīta lieliska spēle aizsardzībā. Tāpēc nav brīnums, ka Grieķijas komandas rindās netiek manīta viņu līdere Malci.

Lai arī grieķietes mēģināja mūs presingot, tas mūsu meitenēm neradīja nekādas lielas problēmas, jo vēlēšanās uzvarēt un pārliecība par savām spējām bija ļoti pārliecinoša. Un kas mums to var liegt?

Prieks, ka Anete [Jēkabsone] ne tikai var rezultatīvi uzbrukt, bet arī dalīt piespēles, kad kāda no komandas biedrenēm atrodas labākā pozīcijā (mēs tās piespēles savulaik saucām par bombongām kā bērni, un bija škrobe, ja kāda to nerealizēja).

Pie tik veiksmīga spēles sākuma, protams, pārsteidza tas, ka spēlētājas netiek mainītas un ilgāku laiku spēlē pamata piecinieks, bet varbūt tā bija iespēja Ievai. Iespēlēties un apliecināt, ka ne vienkārši par sievišķību viņa tiek uzskatīta par vienu no komandas līderēm.

Bažas mani pārņēma, gan tikai nedaudz, pēc pirmā puslaika, kad bija +25, jo tad ir grūti spēlēt, un domāju, ka tik meitenes jau „nesvin” uzvaru pirms spēles beigu signāla.

Skatoties spēles pirmo puslaiku kopā ar „veču” basketa speciem un citām augstām amatpersonām pirms vīriešu izlases spēles Rīgā ar UNICS, cik tad tie „trīnīši” grieķietēm jāiemet, lai vinnētu mūsējās? It kā jau nedaudz, bet grieķietes nevarēja iemest pat no groza apakšas.

Domāju, ka pie tāda spēles rezultāta varēja izmantot arī tās spēlētājas, kuras bijušas mazāk laukumā, bet galvenajam trenerim laikam bija cits stratēģiskais plāns. Katram savs viedoklis un sava loma spēles gaitā. Prieks, ka arī mazāk spēlējošās spēlētājas lietderīgi un noderīgi pierādīja to, ka nav tikai rezervistes uz komandas soliņa, bet ir cienīgas būt komandas sastāvā, jo pieredze nāk ar gadiem un jaunība ir pārejoša parādība.

Un vispār mēs jau sen (sieviešu basketa komanda) bijām to pelnījušas, pelnījušas būt Eiropas astoņu stiprāko komandu vidū, jo tik basketbola tradīcijām bagātā valstī (vai neatceramies TTT?) nav laiks savu sniegumu parādīt „atvasēm”? Basketa speciem nav tālu jāmeklē...

Man jau patika, ne tikai diskusijas par sieviešu izlases sniegumu, kas bija ne tikai tur Turcijā, Latvijas TV, bet arī Olimpiskajā centrā, „veču” izlases spēles laikā, kad gaisā virmoja „strāvas” – kas tajā ir tik saistošs? Bet lai jau tie lielie ātrumi un „slami” paliek večiem, mums ir citi ieroči, vai tāpēc mazāk baudāmi. Un kas lai zina, kāds būs nākotnes sieviešu basketbols?

Apsveicam un turam īkšķus un kliedzam (kā šodien jaunieši sporta zālē – Latvija ir malači, pretinieki kabači!).