Kā mēs kopā ar vilku un treneri braucām spēļu zāli lūkoties (1)

Skaļi izskanēja Ilvara (piedod, Elita, visi vārdi un uzvārdi šajā stāstā ir īstāki par īstiem) aicinājums visiem doties uz autobusu. Kur tad brauksim? Tas pagaidām esot noslēpums, bet viss būšot, kā Kurzemē saka, stīgā. Ja jau Latvijas bagātākās sporta federācijas pārstāvis tā saka, ko mums zemniekiem neticēt? 

Tas ir viņš. Latvijas futbola jaunā lielā cerība - serbs, Slovēnijas pilsonis Slaviša. Pāris foto, iedots "pieci"  talismanam Vilkam, un kāpjam autobusā. Pirms iekāpšanas centienā jokot bilstu, ka vajag taču arī izritināt sarkano paklāju. Ilvars naski pārtver manu domu un saka, ka galamērķī būs arī tas.

Nu tīri šiks tas izlases buss. Gaišs, greznots ar izlases jauno simboliku gan ārīgi, gan iekšķīgi. Braucam uz to nezināmo galamērķi. 

Aptuveni desmit minūšu brauciens, kurā laiku kavēju sarunās ar kolēģiem no citiem medijiem. Čiks un esam klāt. Kur atrodamies? Kādā no galvaspilsētas guļamrajoniem ar visām regālijām - daudzstāvu mājas, daži lielveikali, t.s. "treniņbikšu dzērāji" (nē, viņi nedzer treniņbikses, bet noteiktu šķidrumu sevī ievada, allaž ievērojot dreskodu), azartspēļu pekles. Tavu brīnumu, pie vienas no šīm ellēm arī piestājam. Esot klāt. 

Izkāpjam no karietes un dodamies iekšā. Jā, Ilvars nav melojis - sarkanais paklājs izritināts, pie ieejas gara auguma drukns apsargs ar tumšu bārdu. Projektors galvā atskaņo senu filmu iz tālā 2012.gada, kad mēs ar draugiem no kopmītnēm gājām uz "Fēniksu". Tur pie ieejas apsargs visiem trim (visi bijām pilngadīgi gan pēc Latvijas, gan ASV likumdošanas standartiem) prasīja dokumentus. Kad tikām iekšā, uzkavējāmies tur vien trīs minūtes, jo bijām ģērbušies kā sanitāri, zilos ķiteļos, cepurītēs un ar mutes aizsegiem (stāsts tiešām ir patiess). Kāpēc, pie velna, to te rakstu?! Ak, protams! Tāpēc, ka jau gaidīju, ka arī šīs iestādes apsargs prasīs dokumentus. Ne vella! Laikam vairs neizskatos pēc pamatskolnieka.

Pirmā Slavišas tikšanās ar presi sākas ar uzkodām un glāzi ūdens. Treneris nervozi stāv tumšā telpas stūrī un gaida savu iznācienu. Fanfaru un konfeti nav, bet viss sākas ar ģenerāļa Kaspara uzticamā palīga Edgara uzrunu, kurā ietverta gan autobusa nodrošinātāju, gan ēdinātāju reklāma. Diezgan labas bija tās sīciņās maizītes. Es gan esmu prasts kā zirga deķis un daudz vairāk novērtēju rupjmaizi ar speķi, otrajā vislabākais ir vārīti kartupeļi ar maltās gaļas mērci... Oi! Atkal pazaudēju domu. Kāpēc tad nepateicās arī azartspēļu zālei? Tā nodrošina telpas. Par to varbūt citreiz.

Nu jā. Pēc neveikla Viktora joka savu uzrunu sāk Slaviša. Šķiet pārliecinošs, vienīgais runā bez mikrofona palīdzības. Tāpat arī pusotras stundas garumā atbildēja uz visiem jautājumiem. Jautājumu un atbilžu pēcpusdienas vidū gan kļuva drusku ērcīgs, bet tas parāda, ka viņam nav vienalga. Jo jautājums jau trešo reizi bija par pirmā izlases sasaukuma sastāvu. 

Apzināti nevienu jautājumu neuzdodu, bet ļauju izpausties kolēģiem. Esmu šeit atbraucis tikai bez maksas paē... Nē, nē! Vienkārši vēroju jauno Latvijas futbola mūrnieku. Neirolingvistiskās programmēšanas pamatus apguvuša cilvēka acīs nekas ārkārtējs neiekrīt. Serbs ar Slovēnijas pilsonību (to viņš pats teica) ir par sevi un savu plānu pārliecināts. Neskrien pēc lielas naudas un slavas, jo ne vienu, ne otru Latvijas futbolā pagaidām neatrast. 

Galvenais, kas simpatizē viņa teiktajā, ir amerikānisko frāžu neesamība. Slaviša nelej ausīs medutiņu, bet saka tieši. Čaļi, jums trūkst degsmes, pašatdeves un arī meistarības. Pēdējo mēs varam uzlabot, bet bez pirmajām divām manis vadītajā izlasē nemaz nerādieties.

Pēc oficiālās daļas Slaviša laipni vēlreiz sasveicinājās ar mani un arī cunftes brāļiem. Un viņš nekautrējas arī parādīt, ka nav tikai treneris, bet ir arī cilvēks. Paņem glāzi alus un saskandina ar maniem kolēģiem. Es, kā parasti, tikai ūdeni, jo jau daudzus gadus esmu lauzis sadarbības līgumu ar sīvo.

Vai pamanījāt, ka šī visa savārstījuma ievadā minēju kādu Elitu? Tiem, kuri nesaprata atsauci, - runa ir par Elitu Veidemani un viņas pretrunīgo grāmatu "Vīrieši manā mūžā". Kā gan izskatītos un kas būtu rakstīts grāmatā ar šādu nosaukumu, ja tās autore būtu sieviete vārdā Latvijas futbola izlase (dzimusi 1992.gadā)?

"Tobrīd es vēl biju pavisam jauna un nepieredzējusi. Viņu sauca Jānis. Pieredzējis vīrs, kurš man parādīja, kas ir dzīve juku laikos. Pieci gadi ar Jāni man vienmēr paliks sirdī kā ļoti gaišs laiks. Tas gruzīns bija tikai pārpratums. Es gribēju izmēģināt ko jaunu! Vai mani par to var pelt? Arī anglis bija tikai eksperiments, es vēl biju sevis meklējumos.

Ak, mans Saša! Pirmais no mūsu kopdzīves mēģinājumiem bija brīnišķīgs. Viņš mani aizveda uz Portugāli, kur nekad nebiju bijusi! Viss bija labi, bet tad sākās rutīna. Viņš jau tajā Krievijā sevi sabojāja. Atbrauca mājās noguris, neesot man laika. Nolēmām padzīvot šķirti. Jurijs bija citāds, bet mums tomēr nebija pa ceļam. Varbūt ūsas nav manā gaumē.

Es sapratu, ka bez Sašas neesmu es. Viņš man bija devis visu, kas man bija. Tētis Guntis teica, ka būs labāk, ja atkal būsim kopā. Es piekritu, jo Saša šķita mainījies. Atkal varēja just kaut ko no mūsu kopdzīves pirmajiem gadiem. Uzsildīta zupa tomēr nav tikko vārīta. 

Šķīrāmies jau tad, kad vairs nevarēju! Un tad nāca galantais Marians. Nekad viņu neaizmirsīšu. Viņš bija ļoti galants, gluži kā tāds angļu džentlmenis, bet ar ukraiņu krampi. Ar Marianu es jutos citādi, brīžiem kā spārnos, bet beigās tomēr katra diena bija pārlieku atšķirīga. Te laimīgi kopā esam Šveicē, te slīcinām bēdas gruzīnu vīnā... Viņš no manis aizgāja pats. Es biju gatava ar viņu būt kopā arī turpmāk, bet tie vīrieši...

Atkal uzradās Saša. Laikam tētis Guntis vai krusttēvs Jānis atkal piezvanīja viņam, sakot, ka esmu brīva no attiecībām. Tas bija tāds kā plāksteris. Nebija tur nekā garīga. Arī fiziskā tuvība balstījās uz jau veco un pārbaudīto. Saša gultā izmantoja tos pašus paņēmienus, kurus 2004.gadā. Piedod, bet tas neies cauri! Pa šiem gadiem jau varēji apgūt ko jaunu. Bet viņš tikai mala savu: tagad jau visi māk to lietu, mums taču bija tīri labi... Nē! Es vēlos ko citu.

Somus es nesaprotu. Runā jau skaisti, kā tāds kalnietis skotu svārkos, bet ir un paliek soms. Tās bija tikai gadījuma attiecības.

Slaviša ir citāds. Man ar viņu jau ir interesanti, kaut vēl neesam tikušies! Nav viņš tas runīgākais, bet baigais vecis! Tādu mums, dāmām, arī vajag pie sāniem. Latviešu valodu arī viņam drīz iemācīšu."