Kādā 2018. gada oktobra rītā Kaspars Kambala stāv pie spoguļa savā Barona ielas dzīvoklī. Kasparam spogulī pretī raugās aizpampusi, depresijas nomocīta seja, uz kuru viņam pašam riebj skatīties. Reiz atlētiskā auguma vietā tagad rēgojas liels vēders.  

Ir pagājuši trīs mēneši, kopš Kaspars uz dažām dienām no Kipras ieradās Rīgā, lai noskaidrotu savu attiecību statusu ar mīļoto sievieti. Attiecību iziršanas brīdis sakrita ar režisores Annas Vidulejas spēlfilmas “Homo Novus”, kurā Kaspars filmējās, pirmizrādes laiku, un viņš nolēma palikt arī uz to. Tā nu šīs dažas dienas ir ievilkušās jau trīs mēnešu garumā ar nomācošu ikdienas rutīnu - celšanos desmitos, vienpadsmitos no rīta, brokastošanu, garlaicības māktu pasēdēšanu un kafijas padzeršanu, grāmatas palasīšanu.

Katru pēcpusdienu Kaspars iziet no sava dzīvokļa un dodas 40 minūšu gājienā uz Vecrīgu, lai satiktu vienu, otru, tad trešo draugu vai paziņu. Un iedzertu vienu, otru un trešo aliņu, kopā ar draugiem kaļot nākotnes plānus. Kiprā Kasparu gaida līguma pagarinājums ar YDÜ SK basketbola komandu. Bet jau ilgāku laiku pirms tam Kaspars sapratis, ka viņa basketbolista karjera ir tuvu beigām. Līgums 2018./ 2019. gada sezonai gaida parakstīšanu, bet skaidrs, ka Kaspara dalība komandas spēlē būs “atvaļinājuma režīmā”.

It kā vienu vai divus gadus vēl varētu izvilkt, bet iekšā urdās nemitīgs strjoms, kas klaudzina “Laikam jābeidz, laikam jābeidz…” 

Padzirdējis, ka Kaspars ir Rīgā, viņam zvana Kristaps Zutis un aicina uz boksa nodarbībām “AR studijā”. Šī doma Kasparam glaimo, bet biedē vienlaicīgi. Ir pagājuši seši mēneši kopš pēdējās spēles, arī pēdējās fiziskās nodarbības. Ja saņemtos skriet, noskriet varētu knapi kilometru. Kur nu vēl rādīties boksa treniņā. 

Vēl joprojām neziņas mākts par nākotni, Kaspars sāk piestaigāt uz Grīziņkalna āra trenažieriem. Ko darīt - atgriezties Kiprā, palikt Rīgā? Kiprā ir dzīvoklis un draugi, komanda, bet arī neizbēgamā laiskošanās pļažā. Vienā šādā pārdomu dienā pie Grīziņkalna trenažieriem Kaspars saprot, ka jāmaina ir viss. Pilns Life changing komplekts, tā sakot. Basketbolam jāsaka ardievas. Dzīvot ne īsti priecīgam, ne īsti apmierinātam, spēlēt “tipa kaut kādā līmenī”, dzīvot pastāvīga atvaļinājuma sajūtās.... Īstenot ieceri par basketbola skolas atvēršanu nozīmētu iesēšanos tajā salā un palikšanu tur uz mūžu. Būt resnam un katru otro vakaru ar draugiem iet uz vietējo barčiku, skatīties kaut kādu basīti vai futeni un cept gaļu, un dzīvot tādu dzīvi...

Ai, būtu forši uzboksēties Arēnā!  “Fuck-it! Fuck-it!” pie sevis atkārto Kaspars. Viņš tagad ir pieņēmis lēmumu palikt Rīgā. 

“AR studijā” Zutis viņu iepazīstina ar treneri Otto Kovči. Kaspars jau ir trīs nedēļas nostaigājis uz Grīziņkalna trenažieriem, lai vismaz kaut cik izskatītos pēc atlēta. 

Foto: Kaspars Kambala pret Danielu Riekstiņu

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

“Kad sākam?” prasa Otto. “Davai 7. novembrī!” atbild Kaspars. “Man vajag mēnesi tomēr, lai varētu tikt tādā līmenī, ka varētu sākt trenēties.” 7. novembris arī tāpēc, ka tas ir astroloģiski labs laiks, lai sāktu kaut ko jaunu dzīvē. Tētis tā ieteica. Viņam patīk astroloģiskās lietas. Kad Kaspars parakstīja basketbola kontraktus, arī tad tētis ieteica labākos datumus ģelkām

Sākumā bija grūti. Tā, it kā Kaspars nekad mūžā nebūtu boksējies. Gandrīz kā no nulles. Cilvēki Kasparam ir jautājuši, kā tas ir - būt boksā, uz ko Kaspars atbildēja, ka nekad nebūtu to darījis, ja zinātu, cik grūti tas patiesībā ir. 

Pirmajā dienā, kad Kaspars ieradās “AR studijā” un uzvilka cimdus, runas par viņa atgriešanos boksā jau bija izplatījušās. Kaspars juta ziņkārīgos cilvēku skatienus un domāja pie sevis: “Bļ… ko es te daru vispār! Nu, kommon, labāk velc nost tos cimdus!” Bet gadiem iekrātā sporta pieredze mierināja, ka Kasparam ir apbrīnojamas spējas ātri tikt formā, kļūt labākam. 

Foto: Kaspars Kambala pret Danielu Riekstiņu

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tagad, kad Kaspars atskatās uz pēdējā gada notikumiem, ir liels gandarījums. Grīziņkalnā viņš pats sevi necienīja, bet četrus mēnešus vēlāk izgāja Arēnā un uzvarēja. Kaspars var atkal skatīties spogulī ar respektu. Daudzi viņa basketbola laiku komandas biedri pēc karjeras beigām ir apvēlušies, un nekas neliecina, ka viņi reiz bijuši atlēti. 40 gadi, kā angliski saka, tas ir tikai skaitlis. Just a number.

Kaspara dzīvē vienmēr ir bijis  tā - fffft, ko tad tur Kambala brauks uz Amerikas vidusskolu, tur taču ir simtiem tūkstoši tādu kā viņš.

Kad sāka spēlēt Eiropā - tas Kambala, viņš jau nav nekāds centrs - 10 - 15 cm īsāks par citiem. Bet viņš iemeta Eirolīgas rekordu. Tagad - 40 gadi, ko tad viņš varēs uzboksēt! Tas viss Kasparam uzdzen spīta sajūtu, kas motivē viņu panākumiem.

Kopš pavasara pēdējās cīņas, kurā Kaspars nokautēja Danielu Riekstiņu, viņš  ir nometis vēl desmit kilogramus. Bija 132, tagad ir 122 kilogrami. Nogriezis alkoholu un saldumus. Skrien un brauc ar riteni, boksa zālē trenējas astoņas reizes nedēļā. Pirms nākamās cīņas, kuras datums tiks izsludināts drīzumā, Kaspars var skatīties spogulī un smaidīt.