Riteņbraucēji tālbraucēji (1)

Kungiem trešo gadu pēc kārtas, finišējot kopā ar Kasparu Gardu, uzvarēja Kaspars Škinčs. 346,9 km viņi veica 12 stundās un 55 minūtēs. Dāmu konkurencē ļoti pārliecinoši triumfēja Zane Jakobsone, kura distanci nomina 14 stundās un 28 minūtēs.

Jakobsone 2019. gadā piedalījās vienās no Eiropā smagākajām velo sacensībām "Transcontinental Race" (TCR). Viņa kļuva par pirmo Latvijas daiļā dzimuma pārstāvi, kura apņēmās veikt ap 4000 kilometru un ap 40 000 augstummetru no Melnās jūras, šķērsojot Alpu kalnus, līdz Francijas ziemeļrietumos esošajai Brestai. Toreiz Zane saindējās ar pārtiku un viņas piedzīvojums noslēdzās 2003. kilometrā. 2021. gadā startēs atkal, un šoreiz jau ar bagātīgi uzkrātu pieredzi bagāžā. 

Kas garo distanču braucējus aizrauj veikt simtiem kilometru bez normāla miega, ilgākām atpūtas pauzēm?

"Pirms diviem gadiem nobraucu pirmos divsimt. Pērn pirmos trīssimt. Un šogad pirmos četrsimt, piecsimt, pirmos astoņsimt un pirmo tūkstoti. Vēlme pēc 500+ km gruzdēja kādu laiku, bet lēmums tika pieņemts spontāni. Sešos vakarā izlēmu - ir īstais laiks, un pēc četrām stundām startēju no Iklas (ciems Igaunijā). Mantas līdzi nekādas neņēmu, tehnisko komplektu un siltāku jaku rezervei. Arī maršrutu īsti neplānoju, zināju, ka jābrauc gar Igaunijas piekrasti. Kopā sanāca 868 km, laika ziņā tas prasīja 37 stundas un 46 minūtes. Atpūtai un ēšanai atvēlēju 5 stundas, 30 minūtes no tām miegam mežā zem egles (kopējais brauciena ilgums bija 42 stundas un 45 minūtes).

"Pēc brauciena bija sajūta, ka lidoju, endorfīns dedzināja muguras smadzenes. Tāda piešķilto sērkociņu sajūta. Nolēmu, ka jābrauc vēl. Tā pēc sešām dienām atkal kāpu uz velo, lai pieveiktu nu jau 1051 km," pastāstīja Jakobsone.

Šoreiz bija grūtāk, organisms nebija īsti atjaunojies pēc iepriekšējā brauciena. Īpaši grūti bija pēdējie 300 km, ko lielākoties nācās braukt kājās noberztā dibena dēļ, arī miegs ļoti nāca, tiklīdz apsēdos pieturā uz soliņa, ieslīgu 15 - 20 min snaudā, tā kādas sešas reizes. Arī viedierīces, tai skaitā powerbanka, lādējās laukā, un nemitīgi nācās nīkt degvielas uzpildes stacijās, lai tās uzlādētu. Kopā brauciens ilga 45 stundas un 14 minūtes, 10 stundas pagāja atpūtas un ēšanas pauzēs, miegam tika veltīta apmēram 1,5 stunda (kopējais brauciena laiks 55 stundas un 56 minūtes)."

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Episks tūkstotis. Patiesībā stāsts būtu atsevišķa alus vakara vērts. Un nav svarīgi cipari, bet sajūtas, kas stāv aiz katra kilometra. Fiziski nokauta. Pilnībā. Bet emocionāli iekāpts jaunā līmenī. Paldies fanu klubiņam un tiekamies Rīgā. #ultracycling #stravacycling #trekemonda #cyclingestonia #femmecycling #womencycling

A post shared by Zane Jakobsone ?? ?? (@jakobsonezane) on May 27, 2020 at 6:23am PDT

Arī pēc šā brauciena Zanei bijusi sajūta, ka kilometru griesti vēl nav sasniegti. Viņa plānoja veikt vēl vienu tūkstoti. Tas būtu kā no Rīgas aizmīt līdz Berlīnei. 

"Dzīve ātri parādīja, kurš ir galvenais diriģents. Piedzīvoju neveiksmīgu kritienu pāri ragiem. Nekas traks. Sasista seja, lauzts deguns un savainoti kakla skriemeļi. Varēja būt bēdīgāk. Skriemeļu traumas sekas izjūtu joprojām, tāpēc 1000+ km šovasar, visticamāk, vairs nebūs. Bet viss pāriet, arī šis pāries. Četrsimt un piecsimt kilometrus jau esmu atsākusi braukt, pienāks diena arī vēl vienam tūkstotim," teica Jakobsone. "Kāpēc braucu? Uz to grūti atbildēt. Endorfīna medības. Izaicinājums. Transcendentāla meditācija. Tāda sevis izlādēšana, jaunu enerģiju var uzņemt, tikai izlādējot jau uzkrāto. Cīņa par palikšanu trasē līdz galam, par spīti vējam, lietum, aukstumam. Jēga jau nav pašos kilometros, bet sajūtās, kas stāv aiz kilometra. Tāda lielo kilometru mazā dzīve."

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Ne vienmēr varam cīnīties pret slimību, bet absolūti vienmēr varam cīnīties par veselību. Kamēr valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, Women’s100Latvia braucieni tiek sociāli distancēti par Woman’s100Latvia, atbildīgi izvēloties maršrutus, kur doties. #womens100latvia #womans100latvia #cyclinglatvia #womencyclingcommunity

A post shared by Zane Jakobsone ?? ?? (@jakobsonezane) on Mar 31, 2020 at 7:00am PDT

Kaspars Škinčs ar divriteni ikdienā brauc gandrīz 10 gadus. Sācis viņš ar 10-40 kilometru garām distancēm, vēlāk iepatikusies doma, ka paša spēkiem var aizbraukt tālu. 

Pirmais simtnieks un tā tālāk...

"Pirmo ļoti garo braucienu veicu 2011. gadā, nobraucot ap 250 km, kas likās neticami. Tagad tā ir ikdiena," viņš sacīja. 

Viņa dzīvei uz velo ir vairāki iemesli. Uz divriteņa var izvēdināt galvu, atbrīvoties no darbā uzkrāta stresa, un tā ir arī iespēja ceļot, apskatīt Latviju, arī ārzemes. 

"Šogad Covid-19 laikā esmu izbraukājis teju visus Vidzemes ceļus, vecos dzelzceļus, šaursliežu dzelzceļus, šosejas, un grants, meža ceļus, trīs mēnešus braucu praktiski katru dienu vidēji 130-140 km, mēnesī sanāk 3500-4300 km," norādīja Škinčs. 

Ar divriteni viņš ceļojis arī pa ārzemēm. Braucis tālu ziemeļos aiz polārā loka, tālu dienvidos, pabijis Marokā, Irākā, Ēģiptē. 

"Kad man jautā, kā es varu sabraukt tik daudz kilometru, es atbildu vienkārši - es neskaitu kilometrus, tie kilometri ir, kā esmu pats tos nosaucis, tikai tukši cipariņi, zem kuriem patiesībā slēpjas pievienotā vērtība jeb redzētais, piedzīvotais, apskates objekti un tā tālāk. Brauc un vienkārši baudi apkārt esošo, dabu, šoseju, mežu..."

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sniega terapija +7 grādos.

A post shared by Kaspars Škinčs (@kasparsskincs) on Apr 4, 2020 at 3:57am PDT

Škinčs savulaik piedalījies braucienā apkārt Latvijai, nominot 850 km aptuveni 30 stundās, kas ir tīrais braukšanas laiks. Kopējais bija ap 38 stundām.  

"Daudzi domā, ka tā ir fiziska cīņa, bet tā nav. Fiziski tas ir viegli, grūtākais ir cīņa ar sevi pašu, tikt galā ar motivāciju kustēties uz priekšu, protams, arī cīņa ar miegu. Noteikti ir jābūt zināmai fiziskai sagatavotībai, bet tas nav noteicošais. Noteicošais ir psiholoģiskā sagatavotība, domas un vēlēšanās to darīt," pauda Škinčs. 

"Kāds teiks, ka tas ir ļoti daudz un es neesmu normāls. Es, protams, piekrītu, neesmu normāls, bet tās patiesībā ir tikai 3-4 stundas dienā. Man bieži saka: "Tu jau brauc tikai ar riteni un neko citu nedari." Es atbildu vienkārši: "Nē, es braucu tikai 3-4 stundas dienā un atlikušās 20-21 stundas daru ko citu, to, ko dara citi normālie cilvēki, jeb strādāju, pavadu laiku ar savu draudzeni, gatavoju ēst, ņemos pa māju, dzeru alu ar draugiem krogos...

Velo ir tīrs, lēts, veselīgs, ātrs pārvietošanās veids. Tā ir brīvība un neatkarība," norādīja Škinčs.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Caur tuksnesi pie piramīdām. ?: @velomens

A post shared by Kaspars Škinčs (@kasparsskincs) on Nov 25, 2019 at 10:07pm PST

Viens no pazīstamākajiem Latvijas garo distanču velo braucējiem ir Krišjānis Ratiniks. Viņš, Andis Āboltiņš un Jānis Viškers 2017. gadā piedalījās "Transcontinental Race" sacensībās, startēja Beļģijas pilsētā Gerārdsbergenā un finišēja Meteorā, Grieķijā. 

Veicot aptuveni 4000 km garu distanci Beļģijā, Vācijā, Itālijā, Slovākijā, Rumānijā, un Grieķijā, viņš distancē pavadīja 12 diennaktis 11 stundas un 44 minūtes, izcīnot augsto 16. vietu. Pats Krišjānis šīs sacensības, kuras ir kā viens etaps, nosauca par "4000 km cilvēcības". 

Pašu mājās Ratiniks piedalījies dažādās sacensībās, amatieru līmenī allaž būdams viens no favorītiem, tajā skaitā MTB sacensībās. 

Pēdējā laikā gan viņš vairāk darbojas kā velo ceļojumu organizators gan Latvijā, gan ārzemēs. Bet pārsvarā Eiropā. Ratinikam šajā ziņā ir milzīga pieredze, viņš pabijis vairāk nekā 50 pasaules valstīs. Par mērķi uzstādījis katru gadu apmeklēt trīs sev jaunas valstis. 

Ratiniks gada laikā ar divriteni veic vairāk nekā 20 000 kilometru. 

"Ultragaro distanču riteņbraukšanā ir savs šarms. Es spēju noķert tās sajūtas, kuras ikdienā nav iespējamas, patiesībā tas ir sajūtu mikslis, kurā var atrast prieku, nogurumu, sajūsmu, kas iet roku rokā ar savu robežu atrašanu. Nenoliedzami ir patīkami darīt to, kas ir tava sirdslieta, un katru reizi, atgriežoties mājās ar ultru kabatā, tu esi gudrāks, pieredzējušāks un laimīgāks. Braucot ar velo, tu redzi, jūti un izbaudi ceļu pilnībā, ko ar auto nevarētu, savukārt, ejot kājām, tas prasītu vairākas dienas," sacīja Ratiniks. 

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Brīvība ir spēja piepildīt savus sapņus #ultracycling

A post shared by Krišjānis Ratiniks (@velomens) on Jun 15, 2020 at 2:13pm PDT

Līdz šim garāko braucienu viņš veica šā gada jūnijā, kad bez miega pauzēm 43 stundu laikā tika veikti 1052 km ar tīro braukšanas laiku 37 stundas un 36 minūtes.

Jānim Viškeram ir liela pieredze dažādās izturības sacensībās. Viņš piedalījies "Tuscany Trail", "Transcontinental Race", "Silk Road Mountain Race" un šā gada februārī "Atlas Mountain Race" Marokā, kurās startēja arī viens no fiksīšu (fiksētā pārnesuma velosipēds) kultūras aizsācējiem Latvijā Toms Alsbergs.  

"Vismaz pagaidām mani neizrauj vienkārši mīt simtiem kilometru pa šoseju tikai mīšanas pēc. Patīk braukt ar velo, daru to cik iespējams bieži, bet ne tā, ka stundām ilgi "baudu" Pleskavas šoseju vai citu Pierīgas asfaltu. Mani aizrauj jauni, neredzēti ceļi un vietas, un, tā kā Latvijā visur vairāk vai mazāk ir būts, tad arī šeit kaut ko garu braucu ļoti reti, labāk izvēlos pavadīt laiku ar ģimeni. Tāpat mani vairāk uzrunā kalni, vietas ar ekstrēmiem laikapstākļiem u.tml.," pastāstīja Viškers. 

Viņš nav "ciparu cilvēks", tāpēc nobrauktajai kilometrāžai un stundu skaitam īpašu uzmanību nepievērš, nepiefiksē. Viškers neizmanto riteņbraucēju aprindās populārās lietotnes "Strava" vai "Endomondo". 

"Kad esmu atradis sev interesējošu maršrutu, vienalga, vai tas ir organizēts pasākums (par sacensībām tās nesaucu, jo man neinteresē sacensties ar citiem) vai manis paša sastādīts maršruts, tad motivators ir šo nosprausto mērķi paveikt, to izbaudot. Tajā pašā laikā sniegt izaicinājumu savām fiziskajām spējām," teica Viškers.

"Un, lai to izdarītu, dažreiz sanāk braukt arī vairākus simtus kilometru. Man patīk redzēt vietas un vidi, kur braucu, tamdēļ reti braucu tumsā, kaut gan nakts braukšanai arī ir savs šarms, un nevaru lepoties ar neskaitāmām stundām non stop braukšanas. 

Viškers savulaik aktīvi nodarbojās ar piedzīvojumu sportu. Viņš četras diennaktis pavadījis bez gulēšanas, skrienot, laivojot un braucot ar velosipēdu. Pagājušās nedēļas nogalē piedalījās Valmieras rogainingā un garākajā distancē palika nepārspēts. Skriešus veica 48,5 km. 

"Ar divriteni parasti braucu kā nepieciešams, lai sasniegtu paša nosprausto mērķi, un dažreiz sanāk sevi pamocīt ar fiziskām ciešanām vai pat nelielām traumām," tā Viškers. 

Vieglu pedāli!