Sestdienas vakars Latvijai nebija veiksmīgs. Nepietika ar to, ka “Eiropa mūs nesaprata”, ārpus Eirovīzijas dziesmu konkursa finālistiem atstājot Samantu Tīnu, bet mūs pazemoja arī Āzija. Kaut hokejā Kazahstāna, kuras lielākā daļa teritorijas atrodas Āzijā, skaitās Eiropas valsts. Tātad dažu dienu laikā Eiropa mūs pazemoja pat divas reizes.

Nejūtos kompetents izteikties par Samantas dziedājumu, bet hokejisti pasaules čempionāta otrajā spēlē neko vairāk par vienu punktu tabulā nav pelnījuši. Vismaz man tā šķiet. Vienubrīd bijām kazahus un visu to naturalizēto leģionāru baru vērtējuši kā sev ērtu pretinieku. Spēli ar Kazahstānu pasaules čempionāta kalendārā ieliekot 24 stundas pēc mača ar Kanādu. Varbūt veidojot kalendāru, nebijām paredzējuši, ka 2:0 pret Kanādu paņems tik daudz spēka un emociju, ka to var nepietikt kaut kādai tur Kazahstānai.

Speciāli uzrakstīju – “kaut kādai tur”, jo Latvijā reti kad objektīvi spējam novērtēt savu vietu pasaulē. Arī tādā slidenā sporta veidā kā hokejs ar ripu. Kad 2013. gadā Helsinkos gandrīz izkritām no elites grupas, Latvijā gana daudz hokeja fanu, ieskaitot žurnālistus, uzskatīja, ka ir jākrīt ārā, jo tad tas Kirovs būs spiests sakārtot savu hokeja saimniecību. Paldies Laurim Dārziņam un pārējiem to trauksmaino dienu varoņiem, ka nekur neizkritām. Jo pieredze rāda, ka pacelties no mēsliem ir diezgan grūti. Par to maķenīt vēlāk.

Komentāri (2)
CopyDraugiem X Whatsapp