Banki jaunībā centies kļūt par profesionālu basketbolistu, bet kādā dienā apjautis, ka tas nebūs iespējams, un pievērsies trenera darbam, kuram velta visas pūles un enerģiju līdz šai dienai.
Kā treneris viņš jūt lielu atbildību ne tikai par spēlētājiem, bet arī par visu personālu, kas ir ap viņu. "Es vēlos padarīt apkārtējos cilvēkus labākus," viņš sacīja. "Es nevaru iemācīt, tikai lūdzu viņus ņemt to, ko viņi vēlas, kam viņi tic, un tas arī viss. Es uzskatu, ka novērtēšana ir katra trenera galvenais mērķis."
Uzaicinājumu strādāt ar Latvijas izlasi viņš saņēma no Latvijas Basketbola savienības (LBS) ģenerālsekretāra Kaspara Ciprusa, kurš savulaik spēlēja tieši Banki vadībā. Dažu stundu laikā Itālijas speciālists pieņēmis lēmumu un piekritis šim izaicinājumam. Lēmumu pieņemt bijis diezgan viegli.
"Viens no maniem galvenajiem mērķiem kopš manas ierašanās, bija izveidot spēcīgu komandas identitāti un basketbola stilu, un patiesībā pēc diviem gadiem es varu teikt, ka ir tāds latviskais veids, kā spēlēt basketbolu, un tas man liek ļoti lepoties," norādīja Banki.
Ar Latvijas izlasi Banki oficiālajās 24 spēlēs guvis 21 uzvaru, kas ir izcils rādītājs.
"Pēc spēles ar Serbiju, kuru uzvarējām mājās, es raudāju. Gaisotne "Arēnā Rīga" bija neaprakstāma, arēna bija pārpildīta. Ar pārsteidzošu sniegumu laukumā, pārspējot Serbiju un izcīnot pirmo vietu grupā, kurā visi gaidīja, ka mēs tiksim izslēgti, un, pateicoties pūlēm, basketbola kvalitātei, gaisotnei jau no paša sākuma - valsts himna, kuru cilvēki dzied a capella... Bija emocionāli, un, kad es iegāju ģērbtuvē un visi pirmo reizi bija tik laimīgi, es nevarēju kontrolēt savas emocijas un sāku raudāt," neslēpa Banki. "Tas bija pārsteidzoši, bet ārkārtīgi dabiski. Un pēdējais pēc spēles ar Lietuvu, jo, protams, mans prāts atgriezās pēdējos divos gados, un, redzot, ka puiši saprata, ko viņi izdarījuši laukumā... Tajā mirklī es nevarēju palikt mierīgs un man bija grūti. Es pārtraucu savu runu un apraudājos."