Negribu lielīties, ka paredzēju Latvijas izlases uzvaru pār Slovākiju, vien iepriekšējā rakstā minēju, ka to iespējams izdarīt vienā gadījumā – ja mums laukumā cīnīsies vismaz ducis Lāčplēšu. Svētdien Ostravā bija gandrīz divi duči! 3:2 bullīšos mums saglabā cerības tikt ceturtdaļfinālā. Vispirms pašiem jāpieveic ASV un jācer vēl uz zāles palīdzību – zviedru uzvaru pamatlaikā pret Slovākiju. Pa skaistam golam uzvarā guva aizsargi Ralfs Freibergs un Oskars Cibuļskis, bet abus savus bullīšus realizēja students no Amerikas Dans Ločmelis.
Pirms Latvijas un Slovākijas spēles Ostravā situācija turnīra tabulā bija ļoti intriģējoša. Četri ceturtdaļfināla pretendenti bija sarindojušies šādā secībā: ASV – 13 punkti, Vācija – 12, Slovākija – 11, Latvija – 7. Vāciešiem atlikusi viena spēle – ar Franciju, kur vajadzētu ņemt trīs punktus, bet varbūt pietiktu arī ar vienu. Amerikāņi grupas turnīru beigs ar spēli pret mums. Stratēģija elementāra. Slovākiem uzvarot divpunktu spēlē, Latvija nekādi nevarētu tikt ceturtdaļfinālā. Raugoties no Rīgas torņiem, mums teorētiski derēja arī divpunktu uzvara, ar nosacījumu, ka Ostravas grupu turnīra pēdējā dienā uzvaram ASV un Zviedrija paņem trīs punktus no Slovākijas. Drošāk, protams, bija uzvarēt slovākus pamatlaikā, tad varbūt pēdējā mačā ar ASV pietiktu pat ar vienu punktu. Rēķināt variantus ir vienkārši, ja pašam nav jāspēlē. Būtībā tā bija spēle par 4. vietu Ostravā.
Jau kopš 1993. gada Šefīldas olimpiskās kvalifikācijas ar Arturu Irbi vārtos (1:7) mūsu attiecības ar slovāku hokeju bijušas saspringtas. Togad, Latvijai uzvarot C grupā Slovēnijā, nopelnījām arī ceļazīmi uz Lillehammeres olimpisko spēļu kvalifikāciju, bet Slovākija tur nonāca pa sētas durvīm, ar IIHF viceprezidenta Miroslava Šubrta (Čehija) atbalstu. Pēc 1995. gada B grupas pasaules čempionāta Bratislavā mieles kļuva vēl pretīgākas. Izšķirošo spēli – 3:4 soms Sepo Mekela svilpa par labu mājiniekiem... Tik pretīgu un tendenciozu tiesāšanu turpmāk vairs neesmu redzējis pat Latvijas virslīgā.