Zēni nopelna trīs punktus, bet pie alus tomēr netiek

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Ar abpusēji pretīgu hokeju spēles pirmajās četrdesmit minūtēs, pēdējās divdesmit sametot piecus golus, Latvijas hokeja izlase tomēr nospieda Austriju uz ceļiem. Kaut pirms tam Austrijas izlases galvenais treneris bija stāstījis, ka esot izpētījis, kā uzvarēt Latviju. 5:2, no kuriem četri goli bija t.s. vārtu devītniekos. Kas gan vēl skaistāks var būt, teiktu Mārtiņš Rītiņš. Un izlases treneris Artis Ābols piebalsotu, ka jebkurā spēlē pats galvenais ir uzvara. Skaistam bezpunktu zaudējumam nav nekādas jēgas.

Bobs Hārtlijs spēli sāka ar rēbusu - pirmajā maiņā laukumā laižot tik raibu publiku, ka tās sastāva noturīgumam nenoticētu neviens normāls hokeja pazinējs. Miks Indrašis ceturtās maiņas malā? Tas taču nav nopietni. Drīz vien tika izdalītas pareizās kārtis, taču ar tām arī nekāda dižā izspēle nesanāca. Varbūt arī tādēļ, ka austrieši skrēja kā traki suņi, šādai skriešanās sacīkstei velkoties četrdesmit minūtes ar sekundēm, kamēr kapteinis Lauris Dārziņš nebija ielidinājis savu rimbuli vārtu devītniekā. Varbūt tā bija tikai šķietamība, bet man šķita, ka spēles sākumā ripu pat vairāk kontrolēja tie sarkanbaltsarkanie, kam karogā gaišāks sarkanums.

Kad austriešu aizsargs Hofers par nepareizu uzbrukumu Robertam Bukartam dabūja 5+20, likās - nu maisam gals vaļā. Meta mūsu pirmā vairākuma brigāde (Freibergs, Balcers, Bļugers, Dārziņš, Indrašis), meta otrie (Balinskis, Ķēniņš, Ābols, Roberts un Rihards Bukarti), atkal pirmie, atkal otrie, un tad ripa ielidoja Kristera Gudļevska būrī. Kas tad bija noticis? Nekas sevišķs. Pie apmales trīs mūsējie (Galviņš, Ķēniņš un Roberts Bukarts) neveiksmīgi pieturēja divus austriešus, vecākais no Bukartiem - Roberts nepamanīja manevru, tam gatavs nebija arī Rodrigo Ābols, un austriešu NHL uzbrucējs Mihaels Rafls ar nūjas neērto pusi ieraidīja ripu vārtos. Mazākumā... Tas bija šīs spēles rūgtākais brīdis.

Labi, ka pēc 42 sekundēm meistarstiķi izspēlēja Balcers, Freibergs, Dārziņš un Balcers. Šogad NHL debitējušais Rūdolfs Balcers bija kombinācijas sākums un beigas. Atmetis ripu atpakaļ uz zilo līniju Ralfam Freibergam, Rūdis jau joza atpakaļ uz vārtpriekšu, kur sagaidīja Laura Dārziņa uzmetienu uz vārtiem. Tālākais jau bija tehnikas un nervu jautājums. Kā vēlāk atzina šā mača varonis (1+3, pirms gada Herningā pirmajā spēlē pret Norvēģiju arī bija pirmie vārti, bet tajā mačā divreiz mazāk punktu - 2+0), tad nezin kāpēc austrieši ļāvuši viņam visā spēlē saimniekot vārtpriekšā, pat neraugoties uz 1,79 m augumu un nieka 82 kilogramiem. Nav nozīmes aprakstīt visus piecus vārtus, pat man kā estētam būtu grūti sarindot, kura devele smukāka - Dārziņa, ābola, Meijas vai Ķēniņa?

Vērtīgākie noteikti mazā Ābola vārti, kas bija kā nagla austriešu zaudējuma zārkā. Rodrigo uzmeta ar tādu niknumu! Aizsarga aizsegā, vārtsargam metienu neredzot, turklāt uzmetot ar 126 kilometru ātrumu stundā.

Mača trīs zvaigznes. Pirmā opcija - Balcers. 1+3 vispār komentārus neprasa, bet Rūda piespēles Laurim un Ronim bija tik ātras, ka austrieši metienus neredzēja.

 Otrā opcija - Ralfs Freibergs. 23 minūtes 2 sekundes - vairākumā un mazākumā, mārupietis visur bija klāt. Varētu būt arī viņa labākais mačs kopš Teda Nolana laikiem.

Organizatori par labāko Latvijas izlasē atzina Kristeru Gudļevski, un šis gods skrīverietim godam, bet manā topā trešā zvaigzne tomēr Ronalds Ķēniņš. Eksenhāelietis, bet varbūt atkal NHL spēlētājs uzvarēja visas divcīņas, dažās nomaiņās pat trīs reizes atņemot ripu pretspēlētājiem.

Principā visi puikas, ieskaitot treneru sastāvu, katrs sestdienas vakarā būtu pelnījis pa diviem alus kausiem. Ja svētdien nebūtu jāspēlē ar Šveici...

Uz augšu