Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Lāsma Kauniste - pasaules čempione, kurai uz pjedestāla neskanēja PSRS himna

Arturs Vaiders
Lāsma Kauniste - pasaules čempione, kurai uz pjedestāla neskanēja PSRS himna
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Publicitātes foto

Tagad tas varbūt pat nedaudz savādi liksies, taču Lāsma Avotiņa nevarēja nekļūt par ātrslidotāju, jo dzīvoja netālu no Māras dīķa, uz kura teju vai puse Rīgas mācījusies slidot. Tā paša Māras dīķa, kas tagad aizsalst reizi desmit gados.

Rakstu sērija par Latvijas visu laiku izcilākajiem sportistiem tapusi sadarbībā ar uzņēmumu «Melnā kafija» un informatīvajiem atbalstītājiem TVNET un Latvijas radio.

«Dzīvoju netālu no Torņakalna stacijas, kur vecaimammai bija māja. Mūsu teritorija bija Māras dīķis un Arkādija. Tur pagāja bērnība.»

Vai uz tagadējo Uzvaras parku, kur tika pakārti vācu ģenerāļi, nebija bail iet?

Mēs tur negājām. Pietika ar savu teritoriju. Kad karš beidzās, man bija tikai trīs gadi, un tādā vecumā nevienu tālu no mājām nemaz nelaiž. Tad par tādām lietām cilvēki arī vairījās atklāti runāt.

Foto: Publicitātes foto

Kuri mācību priekšmeti vislabāk patika?

Dziedāšana, ģeogrāfija, vēsture un, protams, fizkultūra. Mums bija ļoti labs sporta skolotājs - Krišs Matuzelis. Nodarbojāmies ar daudziem sporta veidiem - slēpošanu, vieglatlētiku, arī sporta spēlēm. Tad vienu dienu skolotājs ieminējās, ka «Daugavas» stadionā veidojot ātrslidošanas grupas. Un trenēšot pats Alfons Bērziņš. Mēs par viņu maz ko zinājām un nemaz nezinājām, ka viņš tikai nesen bija atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā. Taču par to, ka Bērziņš bijis Eiropas čempions, runāja daudzi. Aizgājām gandrīz visa klase, taču palikām tikai mēs divas kopā ar Āriju (Gulīti-Marksu, - aut.). Treneris bija prasīgs un citas neizturēja. Taču drīz vien viņam aizliedza strādāt ar jaunatni. Tā mēs nokļuvām pie Aivara Leinerta. Aizkulises nezinājām, jo viss notika ļoti ātri. Par iemesliem, kāpēc tas viss tā iegriezās, uzzinājām tikai pēc gadiem.

Vai treneris Pēteris Strods pie sevi nemēģināja pārvilināt, kā to izdarīja ar riteņbraucēju Imantu Bodnieku? Viņš taču bija ātrslidotājs.

Mēģināja gan, kad jau bijām PSRS jaunatnes izlasē. Taču mēs ar Āriju uz šo piedāvājumu neatsaucāmies. Mums bija labi, kā ir. Par Stroda attiecībām ar Bērziņu tobrīd arī nezinājām. Slidošana bija iepatikusies, un mēs trenējāmies aizrautīgi, ar Āriju viena otru dzinām uz priekšu. Treneris Leinerts mūs aizvadīja līdz PSRS izlasei. Jau 16 gadu vecumā bijām labākās Latvijā arī starp pieaugušajām. Bet, lai varētu braukt uz sacensībām pa visu PSRS, vajadzēja 1. sporta klasi. Man bija 15, bet Ārijai 16, kad to izpildījām.

Pirmās sacensības ārpus Latvijas labi atceraties?

Kā nu ne. Tās bija Kirovā, Kirova memoriāls. Ledus bija kā spogulis, dalībnieku sastāvs visai spēcīgs. Mēs uz tik laba ledus nebijām slidojušas un vairāk kritām nekā slidojām. Apkārt jau runāja, ka mums 1. klase ir tikai uz papīra. Tomēr līdz sacensībām jau bijām apradušas ar spoguļgludo ledu. Ārija bija 9., es 10. vietā, un labojām Latvijas visus rekordus. Nākamās jau bija pavisam atmiņā paliekošas - pie Alma Atas - Medeo slidotavā. Tā bija augstkalne, kur ārzemniekus reti kad ielaida, jo ledus bija ātrs un tur bieži tika laboti pat pasaules rekordi. Šoreiz startēja arī no dažām sociālistiskajām valstīm. Pirmajā distancē Ārija nokrita pirmajā, es otrajā pagriezienā. Taču 3000 m es tikai mazliet zaudēju olimpiskajai čempionei Hāzei no Demokrātiskās Vācijas un iekaroju publikas simpātijas. Kļuvām par skatītāju mīlulēm. Kopš tā laika man Medeo patika startēt, jo allaž tribīnēs latvietēm bija spēcīgs atbalsts. Ir laba sajūta, kad tālu no mājām kāds tevi atbalsta. Krievietes pat brīnījās, kāpēc Medeo tā fano par latvietēm. Arī kazahi bija cietuši no krieviem. Varbūt vairāk nekā mēs. Tur nebija kazahu skolu un jaunie pat nezināja valodu. Baltija tur bija cieņā. Daži arī Rīgu zināja.

Kad pirmo reizi nonācāt PSRS izlases treneru uzmanības lokā?

Pirmais izsaukums uz treniņnometni bija 1959.gada vasarā, kad man bija 17. Tā bija Dombajā, ļoti smagi gāja. Pa īstam izlasē nostabilizējāmies pēc 1960.gada PSRS jaunatnes čempionāta, kad ar Āriju paņēmām 1. un 2. vietu daudzcīņā un labojām gandrīz visus Vissavienības jaunatnes rekordus. Izlasē bija 12, bet svarīgi bija tikt sešiniekā, kam jau bija cerības startēt pasaules čempionātā. Pirmā 1962.gadā uz pasaules čempionātu aizbrauca Ārija un ieguva 8. vietu.

PSRS sportistam 8.vieta nebija nekas.

Tik traki arī nebija. Vismaz lamāt viņu neviens nelamāja, jo Ārija tobrīd izlasē bija jaunākā.

Kad jūs iekļuvāt kārotajā sešiniekā?

Nākamajā gadā, un arī tiku uz pasaules čempionātu Japānā. Taču Kuroizavā tā arī pie starta netiku, jo paliku rezervē. Pēc būtības starta vietu biju nopelnījusi, jo izlasē pēc atlases sacensībām biju ceturtais numurs. Startēja piecas. Taču tobrīd klāt nebija mana trenera Krasiļņikova, un citi treneri iebīdīja savas audzēknes.

Ar kādām acīm padomju sportists skatījās uz Japānu?

Vai! Tas bija īsts šoks! Man tas vispār bija pirmais ārzemju brauciens, un uzreiz Japāna. Visur, kur ej, mute bija vaļā un acis lielas. Taču sportisti jau neko daudz neredz. Vairāk pa autobusa logu. Vienus mūs nekur nelaida. Uzmanīja vai nu delegācijas vadītājs, vai tulks. Viens vai otrs parasti arī bija no čekas. Nereti arī abi.

Bet uz olimpiskajām spēlēm Insbrukā 1964.gadā taču bija iespēja tikt?

Droši vien, ka būtu bijusi. Taču es biju nedaudz apvainojusies, ka netiku pie starta iepriekšējā pasaules čempionātā, un ... gaidīju dēlu. Bērni ir katras sievietes sapnis, tāpēc nevar teikt, ka tas bija vienīgi protests. Taču iemesls bija labs.

Kā jūs tikāt pie tik nelatviska uzvārda - Kauniste?

Apprecējos ar igauni (smejas). Mēs ar Toivo iepazināmies jau 1958.gadā. Katru gadu notika Latvijas - Igaunijas slidotāju mačsacīkste. Togad tā bija Rīgā. Toivo izlasē bija otrais numurs aiz slavenā Antsa Antsona. Tā mēs kādus četrus gadus cerējāmies, kamēr 1962.gadā apprecējāmies, un viņš pārcēlās uz Rīgu un vēlāk kļuva par daudzkārtēju Latvijas čempionu.

Kādā valodā sazinājāties?

Sākumā viens otram vēstules rakstījām katrs savā valodā. Pa vārdam jau zinājām, un tad ņēmām rokās vārdnīcu un tulkojām. Krievu valodu abi pārāk labi nezinājām, un tā nekļuva par savstarpējās saziņas līdzekli. Kad viņš pārcēlās uz Rīgu, ātri apguva latviešu valodu. Bet igauņu akcents joprojām ir saglabājies.

Un jūs igauniski runājat?

Saprotu, taču ir par maz prakses, lai runātu. Es varu runāt tikai tad, kad esmu droša, ka šo teikumu pateikšu pilnīgi pareizi. Ar to reizi gadā, kad aizbraucam Tallinu apskatīt un radus apciemot, ir par maz, lai es droši runātu.

Vai igauņi par to nebija apvainojušies?

Nedaudz bija, jo cerēja, ka es pārcelšos uz Tallinu. Taču tādas domas nevienam no mums nebija.

Arī Ārija Gulīte uz Insbruku netika.

Tā bija. Var teikt, ka viņu piemānīja. Pirms pēdējām atlases sacensībām pateica, ka uz olimpiādi tiksi, ja 3000 m vinnēsi Serjoginu. Ārija uzvarēja, taču uz Insbruku beigu beigās aizbrauca Serjogina. Viņa drīz pēc tam apprecējās un beidza aktīvi slidot. Tā reizēm pret mums no Baltijas izturējās. Ja nebiji galvastiesu pārāks vai nebija kāda, kas aizliek labu vārdu, varēji arī palikt malā.

Kad pati atgriezāties slidošanas celiņā?

1965.gadā. Taču par vietu izlasē nācās cīnīties no jauna. Tas bija smags laiks, jo 1966.gada sākumā vīrs aiz greizsirdības nogalināja izlases līderi un četrkārtējo pasaules čempioni Ingu Voroņinu. Genādijs arī bija ātrslidotājs, taču daudz dzēra, un vienā no šādiem brīžiem arī viss noticis. 1965.gada decembrī bija sacensības Permā. Sirsnīgi atvadījāmies, vēlējām laimīgu Jauno gadu. Inga mums, jaunajām, izlasē bija kā krustmāte. Viņa bija liela adītāja un palūdza no Rīgas atvest dzijas krāsu. Mums bija dažas nedēļas brīvas, un tās pavadīju mājās. Te pēkšņi atnāk kaimiņiene un mammai stāsta, ka BBC ziņojis, ka Inga Voroņina ir nogalināta. Neticējām. Mamma arī klausījās, taču PSRS šo ziņu vēl slēpa. Kad kaimiņiene arī otrreiz bija dzirdējusi, šaubu nebija.

Drīz pēc tam bija arī debija pasaules čempionātā.

Jā, tas notika Norvēģijā. Tronheimā. Paliku septītā un ar sniegumu nebiju pārāk apmierināta. Varēju noslidot labāk. Par čempioni kļuva Valentīna Steņina. Pēc Ingas nāves bija svarīgi saglabāt šo titulu. Otrā bija ziemeļkorejiete, bet trešā palika holandiete Stīna Kaizere, kas ļoti labi slidoja 3000 m. Viņa bija slaida un spēcīga - kādi 1,85 m - un konkurentēm šajā distancē cerību tikpat kā nebija.

1967.gadā jūs pasaules čempionātā tikāt pie pirmās medaļas, bet zeltu beidzot ieguva Kaizere.

Tajā gadā ar viņu konkurēt bija grūti. Uzvarēja pārliecinoši. Es biju otrā. Variantu noskriet Kaizeri nebija. To vēl veicināja ļoti sliktie laika apstākļi, kādi bija Deventerā, - lietus un spēcīgais vējš. Vienā taisnē dzina uz priekšu, bet otrā bija kā pret sienu. Slidas gandrīz līdz zābakam bija ūdenī. Tad mākslīgo slidotavu bija maz, ar jumtu nebija nemaz. 3000 m man bija jācenšas nosargāt otro vietu, jo turpat blakus bija amerikāniete Diāna Holama. Pēc finiša prasu trenerim, kāds ir rezultāts, bet viņš tikai norausta plecus: «Nezinu. Lietus visu noskaloja!» Otro vietu noturēju, un par to bija liels prieks. Taču izlases vadībai prieka nekāda un Maskavā mūs sagaidīja drūmas sejas. Novērtēts tika tikai zelts, un pēc ilga pārtraukuma PSRS to bija zaudējusi. Trenerus gan nemainīja, jo nākamais bija olimpiskais gads.

Patiešām - nākamais bija olimpiskais gads.

Arī tas man bija ļoti smags. Ļoti smagi slimoja tēvs. Bet sacensības bija viena pēc otras. Olimpiskā atlase, tad pasaules čempionāts. Es treneriem saku, ka nevarēšu startēt pasaules čempionātā. Taču viņi nekādas atlaides nedeva, jo tobrīd izlasē nebija atbilstoša līmeņa rezervista. Lai varētu startēt maksimālais skaits - piecas -, trijām vajadzēja būt pasaules labāko divpadsmitniekā. Ja es izkrītu, mums paliktu tikai divas. 20.janvārī tēvs mira, bet 21. es sēdos vilcienā uz Ļeņingradu, lai pēc tam dotos uz Helsinkiem. 27.janvārī bija bēres, kurās es nevarēju būt, jo 27. sākās pasaules čempionāts. Paliku ceturtā. Visu pjedestālu aizņēma holandietes, bet par čempioni atkal kļuva Stīna. Es neko vairāk tādā emocionāli nospiestā stāvoklī parādīt nespēju. Ar tēvu man bija laba saikne. Viņš arī bija sportists un sportu labi saprata. 1929.gadā viņš (Hermanis Avotiņš, - aut.) sargāja Latvijas futbola izlases vārtus mačsacīkstē ar Igauniju. Karjeru gan neattīstīja, jo sāka Vācijā studēt medicīnu, bet ar sportu draugos palika visu mūžu. Labi spēlēja arī tenisu. Pārdzīvoja par mani. Vieni no viņa pēdējiem vārdiem bija: «Tu labi skriesi.» Tika pateikti lēni, bet svarīgi.

Helsinkos biji labākā no PSRS izlases. Tad jau par startu Grenoblē varējāt būt droša?

Olimpiskajās spēlēs nav daudzcīņas, tāpēc viss varēja gadīties. Bija vēl atlases sacensības. Ārzemnieces bieži vien brīnījās, ka mēs vēl dienu pirms mačiem nezinām, kuras skries, kas paliks rezervē. Visu laiku bija spriedze. Tāpēc arī nereti gadījās, ka spēks tika atstāts, cīnoties par vietu sastāvā, un galvenajiem mačiem tā pietrūka. Ja atklāti, tad pārliecība, ka startēšu olimpiskajās spēlēs, tomēr bija.

Jums tās bija pirmās. Kādi iespaidi ir saglabājušies?

Manas distances bija 1000 m un 1500 m. Pēdējā bija galvenā, tomēr pacīnīties par medaļu bija ļoti grūti. Bija noorganizēts, ka PSRS tūristu grupā būs arī Toivo. Tūristi atbrauc, bet viņa nav. Zvanu uz Rīgu. Tolaik to nebija tik viegli izdarīt. Izrādās - nopietni saslimusi vecmāmiņa, kas mani audzināja. Un tad vēl tās garās sanāksmes, kas bija katru rītu. Un katru rītu viens un tas pats - jūs pārstāvat PSRS, jums jābūt labākajiem. Runāja partijnieki un komjaunieši, un viņiem jau likās, ka dara labu un svarīgu darbu. Mēs taču katrs labi apzinājāmies, kāpēc te esam un kas ir jādara. 1500 m man bija labākā vieta - piektā. Pēc Grenobles vēl bija sacensības Norvēģijā, un tikai tad ierados Rīgā. Bez medaļas. Neviens nesagaidīja. Pirmais taksometrs pat atteicās vest, jo - kur tad medaļa? 28.februārī biju mājās, un 29.februārī nomira vecmāmiņa. Drīz pēc tam vēl bija nelielas sacensības, taču es uz tām nebraucu, par ko mani atskaitīja no PSRS izlases. Tiesa, rudenī paņēma atpakaļ, bet ne vairs kā pirmo numuru.

1969.gads laikam bija pats sekmīgākais jūsu karjerā.

Tā patiešām bija. PSRS čempionātā uzvarēju 1000 m un 1500 m un biju otrā daudzcīņā. Pasaules čempionāts atkal bija Grenoblē. Taču situācija gada laikā bija krasi mainījusies, jo tas jau bija pēc 1968.gada notikumiem Čehoslovākijā. Grenoble ir studentu pilsēta. Bija arī no Čehoslovākijas. Turklāt studenti vienmēr ir tie dumpīgākie. Slidotava bija pilsētas parkā, un, ejot pa to treniņtērpos ar uzrakstu CCCP, nācās dzirdēt ļoti daudz nepatīkamu lietu. Arī sacensību laikā atmosfēra bija elektrizēta. To vēl sakāpināja mūsu tulks, kas ar slidotājām bija pirmo reizi un pirmajā dienā pazuda. Laikam no priekšniecības bija citi uzdevumi. Cik spējām, viņu aizstājām kopā ar Ludmilu Titovu. Mums vienīgajām arī bija pasaules čempionātu pieredze.

Tomēr tas jums nebija šķērslis...

Tā sanāca, jo šķēršļu it kā bija gana daudz. Labi iesāku - 3. vieta 500 m pat man bija pārsteigums. 1500 m treneris mani bija ielicis pēdējā grupā, kur nereti slido vājākās, jo ledus ir sliktāks. Un vēl nācās slidot vienatnē. Bija kādi +10 grādi. Bet treneris bija labs psihologs un zināja, kad man vajadzēja uzdzīt niknumu un kā tā izdarīt. Arī te biju trešā. Dienu pabeidzu kā līdere. Otrā diena bija kā trakomājā. Dienas režīms parasti mums ir rūpīgi saplānots - cikos iziet no viesnīcas, cikos sākas sausā iesildīšanās, cikos ejam uz ledus. Bet te pēkšņi - neilgi pirms došanās uz slidotavu uzradās tulks un paziņoja, ka mums jāatbrīvo viesnīca. Skrējām pa galvu pa kaklu un tad ar lielajām somām uz sacensībām. Loģiski, ka visas iesildīšanās jau bija beigušās. Labi, ka paspējām uz startu. Ar visu to 1000 m biju labākā. 3000 m biju vienā pārī ar Stīnu un man rezervē bija 15 sekundes. Pirms starta man klāt pienāca dažas holandietes un novēlēja uzvaru. Tas bija gandrīz vai šoks, jo mūsu komandā nebija tādas attiecības (cik ir stāstījis Latvijas šobrīd vienīgais ātrslidotājs Haralds Silovs, arī tagad holandiešu vadošajā slidotāju grupā ir «kasīšanās» un ir tādi, kas savā startā nesarunājoties, - aut.). Parasti es viņai tik apmēram arī zaudēju. Līdz ceturtajam aplim turējos blakus, taču tad viņa aizgāja. Vajadzēja izturēt, lai vai kas. Kad iegāju pēdējā taisnē un redzēju, ka Stīna finišē, sapratu, ka uzvarēšu. Taisnei bija vajadzīgas apmēram 9 sekundes. Pat tad, ja spēka vairs nav un kājas grūti kustināt. Ņemot vērā politisko situāciju, ISU lēma, ka apbalvošana būs vienkārša - bez karoga celšanas, bez himnas. Tikai lauru vainags tika uzkārts kaklā. Tālāk jau meitenes uzcēla mani uz pleciem un nonesa malā. 1000 m un 3000 m laboju arī PSRS rekordus.

Tad jau sanāk, ka jūs esat vienīgā pasaules čempione no Latvijas, kurai, pārstāvot PSRS, uz pjedestāla nav spēlēta himna un celts karogs...

Tā sanāk. Ir ar ko lepoties! (Smejas.) Vēl viena godināšana bija vakara banketā. Mēs uz to devāmies, ar paunām apkrāvušās. Apbalvošana bija iecerēta beigās, taču tulks pārliecināja, lai pārceļ uz sākumu, jo mums jau bija biļetes uz nakts vilcienu uz Parīzi. Līdz ar to nekāda prieka par banketu vairs nebija. Biļetes bija tās lētākās - tikai sēdvietas. Bet ceļā bijām teju 12 stundas. Un vēl pēc tik nogurdinošām sacensībām. Bet tulkam tas bija vienalga. Varēja braukt uzreiz uz Orlī lidostu, bet viņš bija izrēķinājis, ka šoreiz lētāk būs vispirms doties uz centru un tad uz lidostu. Tādi reizēm bija tie delegāciju vadītāji, kuriem par sportu nebija ne vismazākās sajēgas. Toties bija labi ziņotāji un politinformatori. Meiteņu mudināta, pieņemšanā pie Sporta komitejas priekšnieka Pavlova pasūdzējos par tulka izdarībām. Bet viņš tikai nomurmināja: «Tie ir sīkumi, jo zelts mums ir!»

Man joprojām acu priekšā ir 1969.gada avīze «Sports» ar bildi uz vāka, kā Rīga sagaida pasaules čempioni Lāsmu Kaunisti.

Sagaidīšana patiešām bija grandioza. Bija pilna dzelzceļa stacija. Tautā jau vēl bija dzīvas atmiņas par Alfona Bērziņa zeltu Eiropas čempionātā Rīgā, un ātrslidošana labi kotējās. Vienīgi medaļu nevarēju parādīt. Visām somas bija vienādas, un pie manis bija cita, bet manējā kaut kur pazudusi. Sāka meklēt un atrada Grenoblē. Mēs tur drudžaini meklējām savu vagonu, sākumā iekāpām citā. Kā tas bija gadījies, bet stresā un saviļņojumā soma bija palikusi uz perona. Taču neviens to nebija piesavinājies, un pēc kāda mēneša dabūju arī medaļu.

Bez medaļas bija arī citas balvas.

Jā. Kremlī no Georgadzes rokām saņēmu Darba Sarkanā Karoga ordeni. Reizē ar Rodņinu un Zaicevu. Treneris Krasiļņikovs izpelnījās Latvijas PSR Nopelniem bagātā trenera nosaukumu. Žēl, ka par pirmajiem treneriem neviens neatcerējās... Tas patiešām bija veiksmīgs gads - zvaigznes sakrita un, kā jau teicu, arī treneris īstajā brīdī prata pateikt īstos vārdus. Aizmirsu pat pieminēt. Grenoblē, kad iesildījos pirms 500 m, viņš pēkšņi saka: «Kak korova! Ne rokas, ne kājas normāli kustas!» Man tas bija par traku. Uzreiz tāds niknums pārņēma, un viņam tajā brīdī to tik vajadzēja. Skarbus vārdus treneris lietoja reti, taču tad trāpīja. Viņš mani ļoti labi zināja. Kad jāpaslavē, kad pavisam otrādi. Bija labs psihologs.

Kāpēc turpmākie gadi vairs nebija tik veiksmīgi?

Grūti teikt. Varbūt lielākais mērķis bija sasniegts. Taču par motivācijas trūkumu nesūdzējos. Drīzāk bija citi iemesli. 1970.gadā pirmo reizi notika Eiropas čempionāts - Holandē. Hērenvenā bija stiprs vējš, un es saķēru haimorītu. Temperatūra uzlēca līdz 40 grādiem. Bet visa komanda vēl devās uz sacensībām Davosā. Tikai daktere uz Maskavu. Atkal taupīja. Viņa atstāja antibiotiku kaudzi un norādījumu, ka nedrīkstu startēt. Davosa ir kādus 1500 m virs jūras līmeņa, un augstkalnē kļuva vēl sliktāk. Līdz otrajam stāvam tiku tikai ar meiteņu palīdzību. Kāda varēja būt runa par startu! Taču treneri pateica - nestartēsi, uz pasaules čempionātu ASV nebrauksi. Tikai pašsaglabāšanās instinkts ļāva tikt līdz finišam. Kā tiku nost no ledus, pat neatceros. Meitenes esot nonesušas. Bet ar šo startu tika iedzīts ķīlis visai sezonai un, domāju, arī turpmākajai karjerai. Visu laiku cīnījos ar nespēku.

Toties starts pasaules čempionātā bija nopelnīts!

Jā. Man tas bija īpašs čempionāts. Amerikā Indianapolē dzīvoja krustmāte. Čempionāts gan bija netālu no Milvokiem - Vestalisā. Bet interesants gadījums bija jau pirms došanās uz ASV. Rīgā mani izsauca uz Sporta komiteju. Gāju ar Toivo, jo vēl nebiju moža. Taču Poga Aldis teica, ka jārunā zem četrām acīm. Un uzreiz bija jautājumi: «Ar ko man Amerikā jāsatiekas? Kādi uzdevumi ir doti?» Es tikai paraustīju plecus, jo nekādus uzdevumus man neviens nebija devis. «Apdomājiet labi!» un pabīdīja uz manu pusi baltu lapu. Balta tā arī palika, kaut viņš projām bija gana ilgi. Ceļā uz Maskavu vilciena kupejā bija arī tāds jauks vīrietis. Kad uzzināja, ka braucu uz ASV, ieteica tur palikt... Kas viņam bija aiz ādas, kas to zina, jo es atteicu, ka man vislabāk Latvijā. Biļetes mums allaž pirka Sporta komiteja, un varbūt tas nebūt nebija nejaušs vīrietis.

Bažām varēja būt pamats, jo Milvoku apkaimē dzīvoja daudz latviešu.

Un viņi mani lutināja no pirmās dienas. Jau ierodoties viesnīcā, mani sagaidīja liels sainis. Ļoti uzmanīgi vēru vaļā. Tad jau vēl nebija teroristu, taču tik un tā tikām brīdinātas par provokācijām. Tagad varbūt tam sainim pat nepieskartos! Izrādījās, iesaiņota bija liela vāze ar baltām margrietiņām un zīmīte «Tautieši sveic ASV!». Pašā ziemas vidū! Katru dienu istabā bija baltas rozes. Es no šādas uzmanības samulsu, bet vismaz sliktās domas pēc sarunām pie baltas lapas bija zudušas. Un patiešām sajutos kā latviete, ka te pārstāvu Latviju. Lai arī svešā formā. Latvieši arī aicināja ciemos, taču mani laida tikai tad, ja vēl kāda nāktu līdz. Tādu gribētāju nebija. Varbūt mulsa, jo mēs runājām viņām nesaprotamā latviešu valodā. Mani pat pārsteidza, ka visi bērni arī labi runāja latviski.

Vai krustmāti arī izdevās satikt?

Jā, bet uz sacensībām viņa netika. Bet atsūtīja naudiņu, un tas atkal dzina izmisumā delegācijas vadītāju. Kas tie man par dīvainiem sūtījumiem uz banku. Mums bija arī ekskursija uz Čikāgu. Staigājām kopā ar Ludmilu Titovu. Un lielveikalā kaut kā pašķīrāmies. Kad atkal satikāmies, Ļuda bija ļoti laimīga. Iespējams, viņai bija dots uzdevums mani pieskatīt. Joprojām esam draudzenes. Biju Maskavā uz viņas 60 gadu jubileju, taču par šo gadījumu neesmu uzprasījusi.

Sacensībās paliku piektā, kas tāpat bija labākā vieta starp PSRS slidotājām. Vairāk izspiest nevarēju - tās bija gan haimorīta sekas, gan emocionālais spiediens, kas sākās mājās. Arī tur nebija viegli startēt, jo apkārt bija daudz latviešu un ļoti gribējās iegūt augstu vietu. Vēlāk tur notika arī pasaules čempionāts sprinta daudzcīņā. Startēju, kaut 500 m nebija mana disciplīna un tā bija jāslido divreiz. Par pirmo pasaules čempioni kļuva Ludmila Titova.

Foto: Publicitātes foto

Toties bija dolāri un no Amerikas savējiem varējāt atvest ne tikai košļenes...

Bija arī tās, taču šoreiz dāvanu patiešām bija daudz. No katra brauciena mēģinājām kaut ko pārvest. Tur uzzināju arī vēl vienu faktu - Grenoblē no manis gribējis interviju kāds no «Amerikas balss», taču mūsu delegācijas vadība to neatļāva.

Arī uz 1972.gada olimpiskajām spēlēm Saporo neaizbraucāt.

1971.gadā nebiju komandā. 1972.gada sākumā bija atlases sacensības Medeo. Alma Atā, konstatēju, ka kofera ar slidām nav. Nozagts. Un tas notika Ministru padomes atpūtas bāzē! Vienas no savējām aizlienēja Valentīna Statkeviča. Taču tas nebija risinājums - viņa slidoja ar «Viking», es ar «Ballangrud». Profesionālim tā ir liela starpība. Tad vēl atrada vienas krievu slidas, taču ne ar tām, ne ar tām normāli paslidot nevarēju. Tāpēc arī nekur netiku. Atbraucu mājās, bet vīrs prasa slidas, lai uzasinātu. Viņš bieži to darīja. Ko es? Tikai noteicu, ka treneris jau uzasināja. Kauns bija. Tad vēl bija treniņnometne Ungārijā un, kad atgriezos no tās, slidas gaidīja mājās. Izrādījās, ka zaglis bija notverts, un atkal varēju slidot ar «Ballangrud». Taču Saporo gāja secen. PSRS izlasē nevienu īpaši neinteresēja, vai slidoju ar savām slidām vai ne. Visu noteica izcīnītā vieta.

Foto: Publicitātes foto

Tomēr uzreiz slidas «vadzī nepakārāt»

Pēc Saporo slidoju vēl vairākus gadus, taču brīžiem tas bija vairāk inerces dēļ. Tik spēcīga vairs nejutos, un te sava loma bija saslimšanai ar haimorītu un startam Davosā. Kad vairs nevari būt tajā līmenī, kur esi bijusi, arī motivācija zūd. Pēdējo reizi pasaules čempionātā startēju 1973.gadā. Tas notika tepat aiz jūras Zviedrijas pilsētā Stromzundā. Daudzcīņā paliku desmitā. Vēl kādu laiku pacīnījos tepat uz vietas. Kad PSRS čempionātā 3000 m ieguvu sudrabu, sev pateicu: «Pietiek!» Dzīvē nāca citas prioritātes. Lai arī pielikt punktu lietai, kas dzīvē sagādājusi tik daudz patīkamu mirkļu, nav nemaz tik viegli.

Kā izvērtās jūsu dzīve pēc karjeras beigām?

Tam biju gatava, jo rokās bija Fizkultūras institūta diploms. To pabeidzu, kamēr sportoju. Sāku trenēt jaunos, un drīz vien piedāvāja kļūt par Rīgas 7. bērnu un jaunatnes sporta skolas direktori. Tur arī bija ātrslidošanas grupas. Bija labi audzēkņi un arī viena talantīga meitene - Daina Gaile. Viņu iekļāva PSRS jaunatnes izlasē, taču pēc testiem atbrauca mājās un pateica: «Es vairs netrenēšos.» Mēģināju runāt un pierunāt, taču - nekā. Īsto iemeslu, kāpēc tik straujš lēmums, tā arī neuzzināju. Tur jau tā atlase bija skarba un treneri ne vienmēr meklēja īstos vārdus. Direktores amatā nostrādāju vairāk nekā desmit gadus, kad notika apvienošana ar Vieglatlētikas skolu. Viņi gribēja spēlēt pirmo vijoli. Negribēju būt pa vidu intrigām.

Vai dēli arī slidoja?

Vecākais, Raivo, trenējās nopietni. Tika līdz I sporta klasei, startēja PSRS Tautu spartakiādē. Taču, kad bija jāizvēlas starp sportu un mācībām, slidošanai meta mieru. Laikam jau juta, ka par lielu sportistu nekļūs. Jaunākais, Dainis, aizrāvās ar futbolu, basketbolu, taču vairāk sava prieka pēc.

Jūs bijāt viena no tām, kas Latvijā aizsāka šorttreku.

Kas cits atlika, ja lielā celiņa nebija (smejas). Slidošanas savienības paspārnē bija arī šis sporta veids, kas tolaik jau bija populārs Āzijā. Tika stimulēta arī šorttreka izplatība Eiropā. Latvijā sāka celt halles, bija ledus zem slidām. Mēs bijām trīs, kas sākām, - es, Karīna Palasiusa un Eva Migliniece. Bija arī cerīgi jaunieši, no kuriem divi vēlāk aizbrauca uz olimpiskajām spēlēm. Sākumā Evita Krievāne, tad Haralds Silovs.

Haralds bija pirmais, kas olimpiskajās spēlēs startēja divos sporta veidos - šorttrekā un ātrslidošanā. Un vēl vienā dienā!

Manuprāt, tā tomēr bija avantūra un arī PR akcija, kas gan pilnībā attaisnojās, jo ārzemnieki tajā dienā filmēja katru viņa soli. 1500 m šortrekā bija viņa īstā disciplīna. Bet pirms tam pa dienu daļa spēka tomēr tika atstāta 5000 m, kas ātrslidošanā ir smaga distance. Bet var jau būt, ka, arī slidojot tikai 1500 m, Haralds ieņemtu apmēram to pašu vietu. To tagad var tikai zīlēt. Lai vai kā - savas pēdas slidošanas vēsturē viņš jau ir atstājis, un ceru, ka Korejā spēs pacīnīties par medaļu ātrslidošanā masu startā. Potenciāls viņam ir ļoti liels. Galvenais, lai ar veselību viss ir kārtībā. Protams, arī ar treniņapstākļiem Holandē. Pirms Sočiem tur bija problēmas, tāpēc arī nebija gaidītā rezultāta.

Cik daudz ātrslidošana mainījusies pa 40 gadiem, kopš vairs neslidojat?

Ļoti. Tagad galvenās sacensības notiek apjumtajās mākslīgā ledus slidotavās. Dabai pār tām vairs nav varas. Tajās ir ļoti ātrs ledus. Būtiski mainījušās slidas. Mums bija visa slida piestiprināta pie zābaka, bet klapslidām piestiprināts tikai purngals. Tas pagarina soli un līdz ar to arī ātrumu. Mums mugurā bija vilnas tērpi, vilnas cepurītes, bet tagad ir aerodinamiskie kombinezoni. Arī treniņu metodika ir attīstījusies. Tas viss kopā rezultātus ir ļoti būtiski uzlabojis. Tagad sievietes slido ātrāk nekā mūsu laikā vīrieši. Taču līdzīgas lietas notikušas arī daudzos citos sporta veidos. Un dzīvē kopumā. Mēs nezinājām, kas ir mobilas telefons un internets.

Kuras bija jūsu iecienītākās slidotavas?

Man atšķirībā no pārējām meitenēm labāk patika startēt ārzemēs - īpaši Holandē, kur slidošana bija ļoti populāra. Kā reliģija. Citām te gulta nederēja, te ēdiens negaršoja. Bet visās PSRS slidotavās viesnīcas bija daudz sliktākas. Trīs vietas gan man patika - vispirms jau Medeo, tad Angarska, kur bija ļoti labs ledus meistars un slidotava bija slēgtā teritorijā. Un vēl Čeļabinskā. Visas bija dabīgā ledus slidotavas.

Bija arī kāda, kur pavisam negribējās slidot?

Tādas nebija. Kur vajadzēja slidot, tur slidoju un centos parādīt labāko, kam tobrīd biju gatava.

Vai nav nedaudz skumji, ka šobrīd Latvijā nav ne slidošanas celiņa, ne ātrslidotāju?

Ir jau nedaudz bēdīgi. Palicis viens pats Haralds Silovs... Bet viņš tagad trenējas Holandē un visu laiku startē ārzemēs. Mūsu klimatā bez mākslīgā ledus jau sen vairs nevar iztikt. Slidotāji uz ledus trenējas pat 10-11 mēnešus, bet mums labākajā gadījumā ledus turas 3-4 mēnešus. Kad vinnēju pasaules čempionātu, bija variants būvēt celiņu ar mākslīgo ledu Mežaparkā, taču tas netika īstenots. Tad bija Lucavsalas sporta kompleksa ideja. Tur gan bija plānots tikai vaļējais celiņš un vieta nebūtu īsti laba, jo pa salu staigā daudzi vēji, kas traucētu visam. Līdzīga doma bija, kad cēla Siguldas kamaniņu trasi, un atkal nekā, jo zaļie iebilda. Mūsu apstākļos vajag ne tikai celiņu ar mākslīgo ledu, bet arī jumtu virs tā, un tas jau ļoti dārgi maksā. Treniņiem pietiktu kaut var ar celiņu. Arī šorttrekā - ledus haļļu mums ir daudz, bet trenējas tikai Ventspilī un Ozolniekos. Tā nu sanāk - slidošana vairs nav tik populāra, cik hokejs. Manos laikos tik liels bezdibenis starp šiem sporta veidiem nebija.

Kāds ir lielākais sals, kādā nācies slidot?

Laikam -28 grādi. Tādā salā pats vari siltāk saģērbties, rokās uzvilkt biezākus cimdus, taču kājas pasargāt nav iespējams. Slidzābaki ir piemēroti kājai, un lieku zeķi vairs nevar uzvilkt. Turklāt zolīte ir plāna un viss aukstums no ledus uzreiz kož kājā. Paslido piecas minūtes un skrien iekšā sildīties. Distancē jau daudz nosalt nepaspēj. Ja nu vienīgi 3000 m, ko slido piecas minūtes.

Foto: Publicitātes foto

Kāda ir garākā distance, ko esat slidojusi?

Pieci kilometri, bet treniņos ir slidots arī vairāk. Taču ne pārāk garas. Treniņos vajadzēja attīstīt gan ātrumu, gan izturību, tāpēc ar maratoniem neaizrāvāmies.

Septiņdesmitajos gados bija tāda latviešu izcelsmes slidotāja Silvija Burka. Vai izdevās viņu satikt?

Jā. Pirmo reizi tikos Vestalisā. Ar viņas mammu runājām latviski, taču Silvija zināja tikai dažus vārdus. Arī pēc tam vēl vairākkārt tikāmies.

Vai sapņos arī reizēm slidojat?

Reizēm gadās. Bet ne tādās konkrētās vietās. Grenoblē ne reizi sapņos neesmu slidojusi. Tas, ko tur izbaudīju dzīvē, sapņos tāpat vairs nebūtu atkārtojams (pasmejas).

Skatoties statistiku, redzams, ka visi jūsu personiskie rekordi, kas ilgu laiku bija arī Latvijas rekordi, sasniegti karjeras beigu posmā - no 1973. līdz 1975. gadam.

Tas gan nenozīmē, ko tobrīd biju stiprāka nekā pirms dažiem gadiem. Šie rezultāti sasniegti Medeo, kur ledus daudz ātrāks. Tas nozīmē, ka tajās dienās bijuši arī labi laika apstākļi, labs ledus. Tāpēc arī bija un man joprojām ir šie rekordi.

Kā pavadāt brīvo laiku?

Dažādi. Lai būtu formā, Ķengaragā gar Daugavu kopā ar Toivo ejam pastaigā, nūjojam - stundu vai pusotru katru dienu. Vasarā dzīvojam Gaujā, lai būtu tuvāk jūrai. Ziemā uz kādu mēnesi, lai sasildītos, braucam pie dēla Raivo, kas jau labu laiku dzīvo Kalifornijā. Viņš nodarbojas ar dažādu pasākumu apskaņošanu un ir atradis savu vietu Amerikā. Cenšos apmeklēt pasākumus, ko rīko Sporta muzejs. Tad vēl ir grāmatas, televīzija. Sekoju līdzi visām sporta norisēm, mūsējo startiem. Brīvā laika nav. Katra diena ir saplānota. Pirms Vankūveras spēlēm biju uzaicināta uz Holandi, kur taisīja filmu par slavenajām slidotājām, arī Kaizeri. Bija interesanti tikties un atcerēties tos laikus. Starpība tikai tā, ka tad biju no PSRS, tagad - no Latvijas.

Vai slidas arī vēl uzvelkat kājās?

Nu jau mazāk. Vēl nesen abi ar Toivo centāmies piedalīties veterānu sacensībās. Bija jauki satikt kādreizējās konkurentes, parunāties. Nu vairs neesmu no PSRS. Savā vecuma grupā esmu uzvarējusi tā saucamajā Masters pasaules čempionātā (pat trīs reizes! - aut.). Tomēr pēdējā laikā vairs tik aktīvi neslidoju. Ledus ir slidens (smejas). Tomēr tā sajūta, kad nostājies uz ledus, joprojām ir fantastiska. Tā jau ir asinīs uz visu mūžu, jo, pateicoties slidošanai, piedzīvoti neaizmirstamākie dzīves mirkļi. To dēļ bija vērts liet sviedrus.

Lāsma Avotiņa-Kauniste

Foto: Publicitātes foto

Dzimusi 1942.gada aprīlī

Vīrs Toivo, dēli Raivo un Dainis

1969.gada pasaules čempione ātrslidošanas daudzcīņā

Latvijas populārākā sportiste (1969.g.)

Olimpiskās spēles

1968.g. - 5.vieta 1500 m, 11.vieta 1000 m, 12.vieta 3000 m

Pasaules čempionāts. Daudzcīņa

1966.g. (Tronheima) - 7.vieta

1967.g. (Deventera) - 2.vieta

1968.g. (Helsinki) - 4.vieta

1969.g. (Grenoble) - 1.vieta

1970.g (Vestalisa) - 5.vieta

1973.g. (Stromsunda) - 10.vieta

Pasaules čempionāts. Sprinta daudzcīņa

1970.g. (Vestalisa) - 10.vieta

Eiropas čempionāts. Daudzcīņa

1970.g. (Hērenvena) - 10.vieta

PSRS čempionāts

Daudzcīņa

1968., 1969., 1970,g. - 2.vieta

1967.g. - 3.vieta

Atsevišķas distances

1967., 1969.g. - 1000 m - 1.vieta

1968.g. - 1500 m - 1.vieta

1973.g. - 500 m - 1.vieta

1968., 1970.g. - 1000 m - 2.vieta

1968.g. - 3000 m - 3.vieta

1973.g. - 1000 m - 3.vieta

Divas reizes labojusi PSRS rekordus

1000 m 1:31,2 (1969. Grenoble)

3000 m 5:02,9 (1969. Grenoble)

Personiskie (ilgu laiku arī Latvijas) rekordi

500 m 44,45

1000 m 1:28,70

1500 m 2:18,96

3000 m 4:52,0

Daudzcīņa - 184,758

Sprints - 184,950

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu