Helmuts Balderis: «Viss paša rokām izcīnīts»

Rakstu sērija par Latvijas visu laiku izcilākajiem sportistiem tapusi sadarbībā ar uzņēmumu «Melnā kafija» un informatīvajiem atbalstītājiem TVNET un Latvijas radio.

Var teikt, ka šobrīd Helmuts ir teju vai pagrīdē. Dzeltenajā presē viņu velti meklēt, publiskos saviesīgos pasākumos redzams reti. Arī kontaktos ar presi ir skops. Viņa sirdi atvēra vienīgi saistības pret «Uļas fondu». Un arī tad šī atvēršana ilga vairākus mēnešus. Te nesakrita mūsu laiki, te viņš azartiski spēlēja tenisu, te laiku paņēma biznesa darīšanas.

Hokejam palikts punkts

Tiekamies viņa birojā Tērbatas ielā. Taču, kā izrādās, tagad viņa galvenais bizness vairs nav Rīgā, bet Mārupē. Tērbatas iela ir gandrīz pa vidu starp viņa kādreizējām mājām Grīziņkalnā un Māras dīķi, kur Helmuts pirmo reizi ar slidām uzkāpa uz ledus. «Tētis mani trīs gadus vecu tur aizveda un pastūma. Hokejs jau tolaik bija populārs, taču puikas ņēma tikai no desmit gadiem, bet tētis gribēja, lai es jau no mazotnes kustos. Daiļslidošanā jau no četriem gadiem varēja sākt trenēties, un vienā tādā grupiņā Pārdaugavā pieteica. Tā viss sākās.»

Ja jau esi aktīvā biznesā, tas nozīmē, ka karjeras laikā biji gana taupīgs un visu nopelnīto nenotrallināji.

Tik daudz nodzert nevarēja (smejas). Slikto ieradumu nav. Esmu mājas cilvēks. Azartspēles nespēlēju. Nu labi - šad tad zolīti ar draugiem par 50 santīmiem punktā! Bizness ir kopā ar krustdēlu. Tur ir siltumnīcas. Audzējam gurķus, tomātus, vēl šo to. Ir arī ferma ar 900 govīm. Mani visvairāk izbrīna un rosina sašutumu tas, ka mums, lai to visu iesāktu un paņemtu kredītu, vajadzēja gandrīz vai sievas ieķīlāt, bet «Liepājas metalurgs» valdības garantijas dabūja viens un divi. Un kur tas viss ir tagad? Un ko dara bijušie īpašnieki? Staigā ja ne pa Liepājas, tad pa silto zemju smiltīm un smīn par visu. Satiktu, noteikti gribētos pa muti sadot, bet nedrīkst, jo tad sēdēšu es, ne viņi. Bet viņiem būtu jāsēž bez šaubu ēnas. Taču valsts ar to netiek galā. Toties velk trīs ādas no tiem, no kā var novilkt. Mums jākonkurē ar kontrabandas gurķiem un tomātiem, kas nosit cenas, ar lietuviešu pienu. Gribētu daudz nopietnāku valsts atbalstu tieši savējiem ražotājiem.

Pats taču arī kādu laiku biji politikā. Vai tas bija zemē nomests laiks?

Tā neteikšu. Rīgas Domē tobrīd politikas nebija daudz. Cik spēju, centos veikt uzticētos pienākumus. Labu brīdi biju arī Sporta pils direktors. Vai varēja to saglabāt? Varēja, bet nebija jēgas, jo bija novecojusi, nolietota. Tikai žēl, ka šobrīd tā vieta izskatās tik nožēlojami. Politikā ieguvu līdz tam nebijušu pieredzi, arī jaunus kontaktus. Tieši cilvēciskie kontakti ir visnoderīgākie. Taču politiskā vide ir ļoti savāda un nav domāta man, kam patīk tieša valoda.

Hokeju vēl spēlē?

Vairs ne. Pērn slidas pakāru pavisam vadzī un pat nezinu, vai slidošu. Bet hokeju pavisam noteikti nespēlēšu. Pietiek. Savu tur esmu izdarījis.

Arī veterānu turnīros ne?

Arī tur ne. Lai spēlē tie, kas sevi neizsmēla agrāk.

No hokeja taču galīgi prom neesi, jo turpini darboties Latvijas Hokeja federācijas valdē?

No tās arī esmu uzrakstījis atlūgumu. Es to valdes darbu ietekmēt nevaru, jo visu grib kontrolēt Kirovs (Lipmans - aut.). Tas jau arī nebūtu slikti, bet metodes reizēm ir kā piparbodītē. LHF visam būtu jābūt solīdi sakārtotam. Tā blefošana un pasaku stāstīšana man ir apnikusi.

Kam būtu jābūt Latvijas izlases trenerim - vietējam vai ārzemniekam?

Es jau pirms gada teicu, ka vajag par galveno ielikt Ēriku Miļūnu un piemeklēt labus palīgus. Taču Kirovam sapūta ausīs un ielika Beļavski. Saša ir foršs čalis, bet, ja no trijiem klubiem tika atlaists, kaut kas nebija kārtībā. Pasaules čempionātā par to varējām pārliecināties paši. Komanda strādāja gandrīz autopilotā. Bet tagad tas vairs nav manā ziņā. Gan jau Kirovs kādu atradīs. Gan jau kāds viņam ausī iepūtīs, kurš ir tas labākais un izdevīgākais. Kirovam izdevīgums vienmēr bijis svarīgs. Tagad lai - atbrauc uz Rīgu Fāzels, un pēkšņi Kirovs paziņo, ka abi izsecinājuši, ka izlasē jābūt vietējam trenerim. No smiekliem par šādiem gājieniem var pārplīst. Vai tiešām savu domu nav? Un Fāzels uz Latvijas izlasi ir tas īstais padomdevējs!

Pats arī kādu brīdi esi bijis Latvijas izlases treneris un arī spēlētājs.

Jā. Pašos pirmsākumos, kad vēl bijām C un B grupā. Bet tad jau man bija 40. Pret Lietuvu varēju uzspēlēt, bet pret nopietnākiem pretiniekiem vairs nebija vēlmes. Vienkārši gribējās kaut reizi uzvilkt Latvijas izlases formu. Pēc tam arī Latvijas čempionātā vēl uzspēlēju. Pats kustējos, lai būtu formā. Sporta pilī no kabineta līdz ledum bija daži soļi. Trenera darbs tomēr man negāja pie sirds. Ne jau visi labi spēlētāji kļūst par labiem treneriem. Kā ģenerālmenedžeris biju jau tad, kad izlase spēlēja A grupā. Bet arī tas nav man. Nav manā dabā lavierēt starp priekšniekiem un spēlētājiem. Es bieži saku acīs, ko domāju, un tas daudziem nepatīk.

Alkohols piebeidza daudzus

Ar vecajiem cīņu biedriem no PSRS izlases pa retam negribas satikties?

Kur tad viņi ir? Daudzi jau viņpasaulē. Kad te pirms vairākiem gadiem bija KHL Zvaigžņu spēle, bija atbraukuši daudzi no PSRS izlases - Miškins, Mihailovs. Kopš tā laika vairs nav bijusi vēlme.

Ar dažiem vēl uzturi kontaktus?

Ar Mihailovu. Bet arī sen neesam tikušies. Man uz Maskavu pavisam negribas braukt. Viņam uz Jūrmalu varbūt gribētos, bet jākārto vīzas un tagad viss ir dārgāks, jo rublis krīt. Atliek retas sazvanīšanās. Nav jau to draugu tur daudz palicis. No manas maiņas Kapustins miris, Žluktovs piekalts pie krēsla.

Kāpēc tik daudzi hokejisti miruši, nesasniedzot 50 gadu vecumu?

Galvenais vaininieks ir alkohols. Nodzeras. Karjeras laikā ar šņabi pa brīdim varēja noņemt stresu, jo slodzes mums bija ļoti smagas. Tajā pašā Kandavā bija kā katorgā. Sezonai ielika kārtīgus pamatus, bet mūs izdzina līdz pēdējai sviedru pilītei. Kad karjera beidzās, daudzi bija kā no laivas izmesti. Nezināja, ko darīt, un turpināja laimi meklēt šņabī. Līdz tas nobeidza cilvēku. Tādu ir daudz gan Maskavā, gan Rīgā.

Kas tevi no tā atturēja?

Atturībnieks nekad neesmu bijis, taču nav bijis arī situāciju, kad kaut kas jāslīcina alkoholā. Daudz palīdzēja ģimene, sieva. Arī vecāki mācīja atbildību, ka jārūpējas ne tikai par sevi, bet arī ģimeni. Par ko dzērājs var parūpēties? Man visu laiku ir bijis ko darīt. Palaimējās, ka kļuvu par Sporta pils direktoru. Taču ne jau blatu dēļ.

Pēc Jāņa Kvēpa grāmatas izlasīšanas reiz tavs kādreizējais komandas biedrs Anatolijs Kuzņecovs ar smaidu teica: «Iznāk, ka es «Dinamo» esmu bijis gandrīz vai lielākais dzērājs.» Kā īsti bija?

Jānis tur ir arī nedaudz pārspīlējis. Jo sevišķi otrajā līgā tajos pārbraucienos neiztika arī bez tā. Bet kas ir viens polšs uz trijiem! Neko vairāk jau atļauties nevarēja. Ir Tihonovs kontrolēja, ir formā bija jābūt. Piedzēries laukumā iet nevarēji un katru dienu mest arī ne. Ilgi tādu slodzi kopā ar treniņiem un spēlēm organisms neturētu. Viss bija normas robežās, jo cilvēki vien bijām. Bet Kuzja jau vispār bija tāds klusais puisis. Ja arī iemeta, tad retais zināja. Turklāt otrās līgas piedzīvojumi uz mani daudz neattiecās, jo tad man vēl nebija pat 20. Kāda tur iedzeršana!

Kas ir bijis hokejistu iecienītākais dzēriens?

Vai toreiz bija liela izvēle? (Smejas.) Es nekad neesmu bijis vodkas cienītājs, taču kompānijas pēc nācies lietot arī to. Konjaks jau ir labāk. Bet, kad spēlēju, man patika iedzert alu. Tas vairāk veldzēja. Un kopš tiem laikiem esmu saglabājis cieņu arī pret šampanieti. Pa glāzei joprojām iedzeru. Tikai jau daudz labāku nekā jaunībā. Bet man bija paša radīts noteikums - spēles dienā un arī pirmsspēles dienā bija sausais likums. Pat alu ne.

Daži baumoja, ka, piemēram, Anatolijs Kršeminskis, kura arī vairs nav, pat spēles pārtraukumā izskrēja no Sporta pils un pamanījās iešaut savus 100 gramus.

Negribas ticēt. No ģērbtuvēm nebija tik vienkārši izšmaukt. Varbūt kāda reize bija, bet ne regulāri. Pēc spēles - cita lieta. Bija kādas 15 minūtes, kuru laikā «kurjeri» piegādāja, ko nu kuram vajadzēja. Sistēma bija atstrādāta, jo tūdaļ mūs atkal veda uz Ķekavu. Čempionāta laikā spēļu režīms bija pietiekami blīvs un pie Tihonova dzīvojām gandrīz vai tikai bāzē.

Ķekavas bāzē nejutāties kā cietumā?

Kad sākām dzīvot Ķekavā, tur tiem laikiem bija ļoti labs komforts. Taču man bija ģimene - apprecējos agri, jau 19 gados (ar daiļslidotāju Anitu Būmani - aut.), dzima meitas un gribējās būt kopā. Mājās nelaida, un man tas sita pa smadzenēm. Jutu, ka labāk spēlētu, nevis dzīvojot Ķekavā, bet esot mājās. Tur nīkstu, kārtis spēlējot. Gan jau kāds arī atrada iespēju iedzert. Bet Vecais (tā spēlētāji mēdza saukt Viktoru Tihonovu - aut.) domāja citādi. Rīgā bija II izlašu turnīrs, un pēc pirmās spēles aizbraucu mājās. Biju sailgojies. Tihonovs par to sadusmojās un izmeta mani no izlases. Tā tas toreiz notika. Pie Jurzinova bija cilvēcīgāk. Viņš teica - tu esi komandas kapteinis un dari, kā labāk. Zinu, ka komandā dažiem tas nepatika, taču es braucu uz mājām, un spēle gāja no rokas. Jo augošās meitas deva labas emocijas.

Man tāds «Dinamo» nav vajadzīgs!

Hokeja vietā tagad nācis teniss?

Tā jau ir gana sena aizraušanās. Arī meita vienubrīd trenējās tenisā. Taču tad bija jāizvēlas, vai nopietni un ar lieliem ieguldījumiem, kuriem rezultāts nekad nav zināms, vai tikai prieka pēc. Palika pie otrā varianta.

Vai joprojām spēlē Prezidentu klubā?

Vairs ne. Man apnika tā atmosfēra. Tur visu grib noteikt Savickis. Ar ko spēlēt, kad spēlēt. Kas cienīgs, kas ne. Tāda augstprātīga un sasaistīta tur tā gaisotne. Neesmu paradis, ka mani tā kā pešku (bandinieku - aut.) kāds bīda. Lai spēlē kaut vai pats ar sevi. Mums ir draugu loks. Vasarā spēlējam Lielupē bijušā jahtkluba teritorijā, bet ziemā slēgtajos kortos. Atmosfēra ir ļoti patīkama. Tiekamies divas vai trīs reizes nedēļā, un tādā veidā sevi uzturu formā. Pie «kaujas svara» klāt nākuši tikai daži kilogrami. Uz vecumu tas varbūt tāpēc, ka kauli smagāki kļūst (smejas).

Turnīros arī spēlē?

Nē. Mans sacensību gars jau arī ir gandrīz ir izsmelts. Prieku sagādā pati spēle, ne rezultāts. Treniņos tāpat skaitām punktus, taču tas ir citādi.

Bez tenisa kādi vēl ir hobiji - makšķerē, ej medībās?

Esmu makšķerējis un arī medībās bijis, bet neaizrāva. To polšu varu izdzert arī mājās (smejas). Man patīk labi auto, taču ātrs un pārgalvīgs braucējs neesmu. Un auto pats esmu nopelnījis, nevis kādam uz ielas atņēmis, lai gan vienam otram pat vajadzētu (smejas). Ar ģimeni reizēm izbraucam sēņot pie paziņām Rojas pusē, taču tās ērces! Skaties, arī Igaunijas prezidentam trāpījusies. Tas liek būt uzmanīgam. Ak jā, ziemā cenšamies aizbraukt uz kalniem paslēpot. Bet tā mierīgi. Tagad jau sevi jāpasaudzē. Kas cits, ja ne pats.

Helmuts un Anita Balderi ir izaudzinājuši divas meitas - Diānu un Signi. Ir divas mazmeitas Diāna un Anna. Vai nav grūti tādā sieviešu ielenkumā?

Ir, ir (smejas). Man jau vēl arī mamma ir dzīva. Tāpēc par lekciju trūkumu nesūdzos, tomēr ir ļoti jauki, ka tik daudz skaistā ir apkārt. Man tas patīk. Dzīve ir skaista, un tagad tikai tā jābauda. Kaut arī tagad nekas no gaisa rokās nekrīt. Viss ir jāizcīna, tāpat kā reiz hokeja laukumā.

Vai uz «Dinamo» spēlēm Arēnā aizej?

Neeju. Redzi, par biļeti negribu maksāt ne santīmu. Bet ielūgumus ne man, ne citiem bijušajiem komandas biedriem neviens nepiesūta. Savickim un Ko laikam liekas, ka viņi ir «Dinamo» uztaisījuši. Ne velna! Tie bijām mēs, kas sešdesmito gadu beigās braukājām pa Krievijas čuhņu un pamazām veidojām šo vārdu. Es, Deņisovs, Serņajevs, Jemeļjaņenko, Odincovs, Vasiļonoks un daudzi citi. Arēna ir pustukša. Kaut vai cieņas pēc varēja uzaicināt. Bet viņi par to pat neaizdomājas. No Maskavas zvana, prasa bildes, jo mūs atceras. Te nevienam bijušie dinamieši, kas vēl dzīvi, nav vajadzīgi. Nu tad arī man tāds «Dinamo» nav vajadzīgs!

Pa televizoru hokeju šad tad paskaties?

Tikai reizēm un tās labākās spēles - SKA pret CSKA. No tām vairāk nekā 20 komandām, kas ir KHL, ja vēl nebūtu ārzemnieku, kādas 4-5 varētu spēlēt PSRS čempionāta augstākajā līgā. Kur kādreiz spēlēja Novokuzņecka, Magņitogorska, Čerepoveca, Habarovska? Ņižņekamsku vispār nezināja. Kur Kazaņa, Omska? Otrajā vai pirmajā līgā. Cik tad ir to spēlētāju, uz ko tagad paskatīties, - Mozjakins, Radulovs, Prohorovs, Zaripovs. Ir daži ārzemnieki. Tas pats Kovaļčuks ir labs. Bet par 10 miljoniem viņam vajadzētu katrā spēlē statistikā būt 2+2, ne 0+1. Un tagad jau piespēles dala pa labi un kreisi, ne tā kā agrāk. Algas ir nenormāli uzpūstas, bet atbilstoša līmeņa nav tām. Un tas degradē spēlētājus. Ja tā turpināsies, tā līga nomirs. To nupat intervijā teica arī vārtsargs Brizgalovs, kas ir spēlējis gan NHL.

Kā tu uztvēri, ka pirms pāris gadiem Miķeli Rēdlihu, kas «Dinamo» spēlē ar 19. numuru, sāka salīdzināt ar tevi?

Nekomentēšu. Kaut vai ar Grecki vai Lemjē lai salīdzina.

Kulagina «atradums»

Kuri treneri tavā karjerā atstājuši nozīmīgākās pēdas?

Man viņu bijis daudz, un kādu vienu izcelt grūti. Pamatus noteikti ielika pirmais treneris Edgars Klāvs. Man patika, kā trenē Harijs Vītoliņš II. Arī Edgars Rozenbergs. Tā mierīgi, bet gudri. No katra kaut ko iemācījos un paņēmu. «Dinamo» iznāca padarboties pie Vladimira Jurzinova. Labs treneris. PSRS otrajā izlasē patika pie Borisa Majorova. Inteliģents cilvēks un gudrs treneris. Taču no Krievijas treneriem visaugstāk vērtēju Borisu Kulaginu. Tieši viņa laikā nonācu PSRS izlasē, kļuvu par pasaules čempionu, ieguvu labākā uzbrucēja balvu. Kāpēc visaugstāk vērtēju Kulaginu? Patīkams, mierīgs, ļoti cilvēcīgs. Gudrs treneris. Labs psihologs. Kad paņēma izlasē, uzreiz noprasīja, ar ko gribu kopā spēlēt. Viņš man ļoti uzticējās, un centos maksimāli šo uzticību attaisnot. Tieši no Kulagina laiku izlases man ir vislabākās atmiņas. 1977.gadā ne visai gribēju braukt uz pasaules čempionātu, jo sāpēja roka. Tā trenerim arī pateicu. Bet viņš: «Tu ar vienu roku spēlē labāk nekā Maļcevs ar divām. Tev jābūt izlasē. Biju un atkal labi nospēlēju. Jo treneri mācēja mani pacelt augstāk par ikdienu. Tā ir māksla, kas retam dota. 1977.gads bija pats veiksmīgākais manā karjerā gan PSRS, gan pasaules čempionātos. Bet uz «Krilya Sovetov», kas tobrīd bija ļoti interesanta komanda, tā arī nepārgāju.»

Tajā pašā laikā uz CSKA kopā ar Tihonovu aizgāji.

Tāda bija vienošanās. Es jau nesaku, ka viņā bija tikai sliktais. Tad nebūtu tādu panākumu. Taču tie tika sasniegti, nerēķinoties ar citu dzīvēm. Man kā spēlētājam tā arī bija iespēja pakāpties augšup, jo CSKA tobrīd bija pasaules līmeņa klubs. Spēles kvalitātes ziņā. Līdz ar to biju drošs arī par vietu PSRS izlasē. Izdevās kopā spēlēt ar izciliem hokejistiem, kas arī manai izaugsmei daudz deva.

Vai ģimene arī dzīvoja Maskavā?

Nē, bet gana bieži atbrauca. Bērni jau mācījās skolā, un pilnīgi pārcelties nebija iespējams. Labi, ka vecāki uzņēmās rūpes. Vispār esmu milzu pateicību parādā gan saviem, gan Anitas vecākiem gan par mazbērnu, gan arī par mūsu audzināšanu.

Kas ar tevi bērnībā vairāk noņēmās, vai mamma?

Tēvs. Tieši viņš mani arī aizveda uz hokeju. Tad jau lielas izvēles nebija. Jā, naudu lielu tas neprasīja, taču apstākļi bija smagi un retais to izturēja. Tēvs bija «saslimis» ar hokeju un mani visur vadāja. Hokejs vēlāk bija viņa dzīve. Juta līdzi, pārdzīvoja. Žēl, ka viņa vairs nav. Mamma gan vēl dzīva. Viņa arī uz spēlēm gāja, bet tik dziļi iekšā hokejā gan nebija. Vārīja, cepa un šmorēja, lai man ir spēks izturēt.

Nozagtās spēles

Kādas tad īsti bija attiecības ar Viktoru Tihonovu?

Ar viņu mums bija sarežģītas attiecības. Nevar noliegt viņa ieguldījumu «Dinamo» veidošanā un ceļu no otrās līgas līdz augstākajai. Tihonovs ne tikai PSRS, bet varbūt arī pasaulē sāka strādāt pa jaunam. Slodzes, jo sevišķi vasaras nometnē Kandavā, bija nenormālas. Taču tās deva rezultātu. Līdzās vietējiem Odincovam, Hendelim, Libertam, Hatuļevam, Vasiļjeviem, te parādījās arvien vairāk kaut kur Krievijā atrastu spēlētāju - Lomakins, Malovs, Serņajevs, Deņisovs, Jemeļjaņenko. Tie bija talanti. Kopā salikti, mēs bijām komanda. Labs kolektīvs. Taču Tihonovs varēja būt arī rupjš, nenovīdīgs. Viņš deva priekšroku atvestajiem spēlētājiem. Lai tiktu komandā, vietējam vajadzēja būt divas galvas pārākam par iebraucēju. Vietējā hokeja attīstībai tas par labu nenāca, un Tihonu tas arī daudz neinteresēja. Es no viņa dabūju ļoti daudz ciest, un tāpēc labu atmiņu par kopējo sadarbību ir daudz mazāk nekā mīnusu.

Arī tāpēc, ka uz 1984.gada olimpiskajām spēlēm nepaņēma?

Arī. Manā vietā izvēlējās Koževņikovu. Būtu palicis CSKA, noteikti spēlētu izlasē. Bet bija vienošanās, ka «koņušņā» (tā arī mēdz saukt CSKA spēlētājus visos sporta veidos, jo viņu bāze ir netālu no kādreizējās jāšanas manēžas - aut.) paliku trīs sezonas. 1980.gada rudenī atgriezos «Dinamo». Tihonovs izlasē bija kā diktators. Noteikti vēl varēju spēlēt gan 1984.gadā, gan vēlāk, bet ne pie Tihonova. 1978.gada pasaules čempionātā ģērbtuvēs biju tā iekarsis, ka jau gribēju braukt mājās. Man likās, ka Vecais man nepamatoti atkal uzbrauca. Man bija adatas gaisā, taču pēc tam tās pieglauda Mihailovs un atlikušo čempionātu Prāgā ļoti labi nospēlēju.

Man jau 1976.gadā vajadzēja kļūt arī par olimpisko čempionu, jo pirms Insbrukas Kulagins bija mani izsaucis, taču Tihonovs kopā ar Sporta komitejas Elsbergu šo izsaukumu tālāk nepalaida, un es paliku mājās. Viņi nobijās, ka es varētu pāriet uz «Krilya Sovetov» (to trenēja Kulagins - aut.). Jā, mums bija tāda saruna un arī piedāvājums no Kulagina, taču nebija tādā formā - nāksi uz kriļjām, būsi izlasē, nenāksi - nebūsi. Kad pēc olimpiskajām spēlēm kriļjām iemetu trīs vārtus, Kulagins tik noprasīja: «Kāpēc tad neatbrauci uz izlasi?» Es: «Vai tad kāds mani aicināja?» Viņš: «Protams. Taču no Rīgas pienāca ziņas, ka tu dzer, pārkāp režīmu, sūdus taisi. Tagad redzu, ka tās visas bija blēņas, un uz pasaules čempionātu tev būs jābrauc.» Tikai vēlāk uzzināju par «Tihonova-Elsberga sazvērestību». Sievastēvs pastāstīja (Ilmārs Būmanis bija Republikas Augstākās sporta meistarības skolas direktors. Tātad sporta vadībai pietuvināta persona - aut.).

Un arī savās vienīgajās olimpiskajās spēlēs Leikplesidā paliki bez zelta...

Tā gadās. Reizēm arī slotas kāts šauj, un tā to var teikt arī par ASV izlasi. Jā, tur bija spēlētāji, kas vēlāk kļuva slaveni. Tas pats Modano. Taču tobrīd no 10 spēlēm ar PSRS viņi vairāk par vienu uzvaru negūtu. Citās būtu 10:1 vai līdzīgi. Taču tā vienīgā uzvara iekrita tieši Leikplesidā. Ripa negāja viņu vārtos un viss. Hokeja dievs tajā vakarā bija pret mums. Ko padarīsi, tāds ir sports. Pēc spēles ģērbtuvēs Tihonovs mierināja un teicās vainīgos nemeklēt. Taču vēlāk jau paklīda runas, ka viņš par galveno vainīgo nosauc Balderi, kas neesot nospēlējis tā, kā vajag. Bet lai nu tas paliek uz viņa sirdsapziņas. Arī olimpiskais sudrabs ir medaļa.

Tava debija pasaules čempionātā arī iekrita tādā neloģiskā spēlē - ar 4:6 zaudējāt poļiem...

Ko citu lai atkal saku - tāds ir sports. Līdzīgi kā Leikplesidā. Pret poļiem droši vien pat no 50 spēlēm PSRS izlase būtu uzvarējusi 49. Bet viena tāda Katovicē gadījās. Viņiem izdevās viss, bet mēs nekādi nevarējām parādīt to, ko varam.

To spēli skatījos Stūres ielas kopmītnēs kopā ar Jāni Matuli. Jūsmojām, kā krievu komentētāji mocījās ap poļa Jobčika uzvārdu - te Šopčiks, te vēl kā... Un tā bija pirmā reize, kad bijām nedaudz apjukuši, par ko fanot. Līdz tam bija vienkārši - par čehiem, zviedriem, kanādiešiem! Bet te - PSRS izlasē savējais. Balderis.

Zinu, ka tādas izjūtas bija daudziem un, kamēr spēlēju izlasē, daudzi tomēr fanoja par PSRS. Kā aizgāju - tā pret PSRS. Manā bērnībā un jaunībā nebija savādāk. Tā mēs visi dzīvojām. Tu domā, man bija liela mīlestība pret sirpi un āmuru un PSRS himnu? Bet kas cits atlika, ja karjera iekrita tādā laikā. Kā jau teicu, savu attieksmi vismaz varēju paust, kur vien varēdams, runājot latviski. To pat tagad ne visi latvieši dara.

Arī 1976. gada Kanādas kausa izcīņa PSRS izlasei nebija pārāk veiksmīga. Divi zaudējumi - Čehoslovākijai un Kanādai, neizšķirts ar Zviedriju un finālā spēlēja čehi ar kanādiešiem.

Toties pirmo reizi dabūju uzspēlēt pret atzītiem profiem - Oru, Espozito, Halu. Iemetu dažus vārtus. Plusu tik un tā vairāk nekā mīnusu.

Zini, bet par CSKA, vismaz spēlēs pret Rīgas «Dinamo» gan nefanojām.

Kā citādi (smejas). To ūjināšanu un mana uzvārda garo locīšanu, kad parādījos laukumā, joprojām atceros. Bet man tas tikai papildu niknumu un enerģiju piedeva.

Bet krāgā kā Repsis Tihonovam tu «Dinamo» trenerim tomēr ne reizi nekriti.

Nebija vajadzības. Laikam esmu mierīgāks par Juri (smejas). Tagad tas būtu baigais šovs, bet toreiz tomēr tā nebija pieņemts. Tagad kas tik nenotiek tajā pašā KHL. Kā izdarās Nazarovs vai Znaroks. Cirks! Ja nav hokeja, tad vismaz tā var izcelties.

Savus pirmos vārtus izlasē pasaules čempionātā guvi tieši Katovicē.

Mūsu maiņa spēlēja rezultatīvi, taču pirmo golu iemetu laikam tikai kādā trešajā spēlē un tie bija arī mani pirmie vārti izlasē (pret Somiju - aut.).

Ar kgbešņikiem aiz muguras

Daudzi tolaik hokejistus apskauda - staigā «aļaskās», krutos pižikos un džinsos...

Skaidrs, ka katra ārzemju turneja bija iespēja. Tomēr viss jau nebija tik vienkārši. To dolāru vai kronu vajadzēja dabūt, pārvest pāri robežai, īsajos vaļasbrīžos nopirkt tās pašas «aļaskas» vai aparatūru, atkal pārvest pāri robežai. Tālāk jau noņēmēju netrūka. Bet netrūka arī kgbešņiku, kas sekoja katram mūsu solim.

Bet bija stukači arī no pašu vidus? Kā čekists varēja zināt, ka dolāri aptīti ap nūjas kātu un vēl ar izolācijas lenti...

Es tobrīd «Dinamo» nebiju. Tikai esmu dzirdējis, uz ko aizdomas krīt. Pēc kautiņa «Jūras pērlē» vienam otram kaut kā vajadzēja «atgūt cilvēcisko seju». Pats klāt nestāvēju, nezinu, taču šī versija ir ļoti ticama. Man jau arī visu laiku uz kakla kāds bija. Es no Latvijas un komandā, cik vien varēju, runāju latviski. Cik tad mūsu latviešu tur bija - vēl Hendelis, Liberts, vēlāk brāļi Vasiļjevi. Latviski runāja arī Kuzņecovs, Vasiļonoks, Hatuļevs. Vietējie runāja, bet no daudzajiem iebraucējiem iemācījās tikai daži. Skaidrs, ka krievi reizēm uz mani skatījās šķībi.

Vai karjeras laikā nebija doma «paņemt vagu» no PSRS, kā no Čehoslovākijas to izdarīja Vaclavs Nedomanskis un Petrs Ščastnijs? Septiņdesmitajos gados jebkurš NHL klubs tevi paņemtu atplestām rokām.

Ščastnijam izdevās aizmukt ar visu ģimeni. Ja es to būtu varējis, tad būtu vērts. Taču tādu variantu i tuvu nebija. Īpaši jau mani no Latvijas čekisti īpaši uzmanīja. Taču es pat netaisījos kur palikt, lai arī piedāvājumi bija. Man Rīgā bija ģimene, vecāki. Es negribēju, lai viņus sāk vazāt pa čeku un aizsūta kaut kur uz Sibīriju.

Bet līdz ar to NHL nonāci tikai 37 gadu vecumā.

Labi, ka vispār nonācu. Tur daudz palīdzēja Visvaldis Nagobads. Kā ASV izlases ārsts viņš bija daudzos pasaules čempionātos. Bijām labi pazīstami. Viņš arī izpētīja to vienīgo taciņu, pa kuru vēl varēju nonākt šajā līgā, un uzlika uz drafta. Tā mani ceļš aizveda uz Minesotu. Ja vēl būtu no Japānas braucis, būtu spraunāks. Taču kas no Japānas tevi tādā vecumā liks uz NHL draftu!

Vai nebija jocīgi cīnīties par vietu sastāvā ar divdesmitgadniekiem?

Bet ko tu padarīsi. Mana karjera visu laiku bijusi cīņa. Iespēja bija dota, un tā bija jāizmanto. Nagobads manā vietā trenēties un spēlēt nevarēja. Komandā netrūka labu spēlētāju - Modano, Gartners.

Vai tevi «North Stars» arī kāds zināja?

Tas pats Modano zināja. Komandā bija zviedri, čehi, kas arī pastāstīja par veterānu no Eiropas. NHL klubs priekš manis tobrīd bija gandrīz kosmoss. Lieliski treniņapstākļi, lieliskas spēļu halles, daudz skatītāju. Taču daudz kas tika atstāts paša ziņā. Tiec vai netiec laukumā, bija jābūt formā, tāpēc griezu pedāļus, trenēju muskuļus bez mudinājuma no malas. Jā, kopā ar 15 gadus jaunākiem džekiem. Taču tiku arī pie spēlēšanas, savus golus arī iemetu. Arī tas ir ieraksts manā hokejista biogrāfijā. Lai arī novēlots.

Tu jau ieminējies par Japānu. Kā tur nonāci?

Caur «Goskomsport». Bez Maskavas ziņas nekur nevarēja tikt. Pa īpašiem nopelniem (smejas). Komandā («Oji Seishi» - aut.) biju spēlējošais treneris (pirms tam šajā komandā bija spēlējuši PSRS izlases vīri ar vārdu - Staršinovs, Šadrins - aut.). Manā laikā ārzemnieku spēlētāju Japānā nebija.

Kā vērtē šo posmu?

Kā smagu un ļoti vērtīgu. Nevar teikt, ka pasauli nebiju redzējis. Taču tie izbraukumi pārsvarā mums bija kā svētki, taču šeit - ikdiena. Pēc PSRS viss likās kā uz citas planētas, un tā arī bija. Uz ielas, sporta zālē, sadzīvē. Pie visa vajadzēja pierast - pie valodas, tradīcijām, barības. Mēs tur bijām kopā ar sievu, bet meitas atbrauca tikai brīvlaikos. Viņas pieskatīja vecvecāki, jo bija jāmācās skolā. Man tie bija pirmie soļi kā trenerim. Ar japāņiem no vienas puses strādāt ir viegli - vai tas treniņš, vai spēle, ko teiksi, to par visām varītēm centīsies izdarīt. Taču hokejs prasa arī improvizāciju, un te ir tā otra puse. Kad prasu, kāpēc tajā epizodē darīji tā, nevis tā, viņš atbild - bet jūs taču tā teicāt! Tāpēc arī hokejs viņu izpildījumā bija visai vienkāršs. Toties azarts un cīņasspars bija liels.

(Ar Odži ērgļiem Balderis divreiz uzvarēja Japānas hokeja līgā - aut.).

Šie noteikumi man ļoti patiktu

Pēdējā desmitgadē ir būtiski pamainīti hokeja noteikumi. Par mazāko ķeksēšanu uzreiz divas minūtes. Kā tu vērtē šīs pārmaiņas?

Tikai pozitīvi. Tas nāk par labu spēlējošiem hokejistiem. Ko tu vari izdarīt, ja tev viens karājas uz rokas, bet otrs ķeksē un tur tavu nūju? Tagad hokejs kļuvis tīrāks un interesantāks.

Tu arī noteikti būtu ieguvējs.

Noteikti vēl foršāk justos šādā spēlē un vēl vairāk varētu ko parādīt no sava arsenāla. Taču bija tā, kā bija, un arī tas hokejs man patika.

Kurš panākums ar «Dinamo» šķiet visnozīmīgākais?

Katra jauna līga bija solis uz priekšu. Otrajā līgā braukājām pa galīgajiem caurumiem, spēlējām atklātos laukumos, salā un sniegā. Braucām ar veciem vilcieniem. Pirmā līga jau bija civilizētāka un spēlēšanas un dzīvošanas apstākļi bija labāki. Kādi tie vispār tad bija Krievijā. Iekļūšana augtākajā līgā jau bija kā iekļūšana elitārā klubā. Uz spēlēm bieži lidojām, viesnīcas bija vēl labākas. Spēles daudz rādīja TV, jo gandrīz puse bija Maskavas klubi - CSKA, «Dinamo», «Spartaks», «Krilya Sovetov». Un līmenis bija ļoti labs. Manuprāt, katrs jauns panākums bija jauns solis uz priekšu.

Spilgtākās spēles arī atceries?

Par tām vairāk atgādināt jūs, žurnālisti. Teiksim, Armijas dienā pār CSKA.

Tā, kurā jūs sākumā zaudējāt, bet beigās Tretjakam sameti četrus vārtus un vinnējāt?

Nav svarīgi - Tretjakam vai kādam citam. Svarīgi, ka tādā datumā uzvarējām CSKA. Tribīnē bija Grečko (PSRS aizsardzības ministrs - aut). «Dinamo» un armijai vienmēr bija niknas spēles. Ir, ir bijušas skaistas uzvaras, skaisti vārti. Bet bija arī sāpīgi, kad cīņā par bronzu zaudējām Čeļabinskā. Tā sanāca, ka ar «Dinamo» medaļas neizcīnījām. To izdarīja nākamā paaudze.

Ar kuriem partneriem vislabāk patika spēlēt?

Esmu spēlējis ar ļoti daudziem, ne tikai ar Vorobjovu, ko tagad daudzi atceras. Un ar katru bija savs kaifs - ar Deņisovu, Jemeļjaņenko, Froļikovu, Hendeli. Tie bija meistari.

Sapņos spēlē ar nelaiķiem

Vai vecie dinamieši vēl satiekaties?

Uldis Opits pa Ziemassvētkiem visus vāc kopā. Taču pasen neesmu bijis, jo tad braucu slēpot. Ar dažiem satiekos tāpat (kad pēc intervijas jau devos prom, pie Helmuta bija atbraucis Anatolijs Jemeļjaņenko. Ne tik sen Hokeja bāra telpas no viņa nomāja Aivars Meisters - aut.). Ar katru gadu mūsu paliek mazāk, kļūstam vecāki, ar dažādām kaitēm. Reizēm arī skumjas tās tikšanās.

Vai karjeras laikā ir sanācis kārtīgi izkauties?

Es nebiju no kaušļiem, bet hokej igrajut nastojaščije mužčini un arī no kautiņiem grūti izvairīties. PSRS čempionātā man liekas, ka nopietnākā saķeršanās bija Gorkijā (tagad Ņižņijnovgoroda - aut.). Tādu mazāku jau bijis gana daudz. Bet ārzemēs tāda bija Zviedrijā, kad tur biju ar «Dinamo». Tas bija pirmajā spēlē; man par to iedeva diskvalifikāciju uz trijām spēlēm un tas Zviedrijas pasākums bija beidzies.

Kā ar kanādiešiem?

Ar kanādiešiem ne. Ne dažādās spēlēs, ne NHL. Viņiem pret zvaigznēm ir respekts, un kādu brīdi arī mani par tādu laikam uzskatīja.

Un ar Čehoslovākijas hokejistiem?

Ar viņiem bija tādas sarežģītas attiecības, un to varēju saprast. Ko darīsi, ja tava zemē iebrauc krievu tanki! Bija tādas sīkas provokācijas, uz kurām varēja atbildēt ar dūrēm, bet vajadzēja prast savaldīties, pieciest. Hokejam tas nebija vajadzīgs, tāpēc arī man kautiņi ar viņiem izpalika. Bet bija. Atceros, bijām Kanādā un CNN rāda, kā krievi desantējas Afganistānā. Savāda sajūta, un arī pret mums uzreiz attieksme mainījās. Kaut ne pie kā nebijām vainīgi. Bet bijām no valsts, kas bija pie tā vainīga. Tur jau pārsvarā nešķiroja - krievs, latvietis vai ukrainis. Viņiem visi bijām no PSRS un krievi.

Skatoties, kā slido Rodņina ar Zaicevu vai Pahomova ar Gorškovu, arī pašam negribējās ar kādu dāmu uz ledus uzgriezt valsi?

Ko tu! Mana daiļslidošanas karjera beidzās nesākusies, tāpēc ar šādiem sapņiem galvu nepieblīvēju. Man bija hokejs, ar to pietika atliku likām.

Cik atceros, tev ir izdevies izvairīties no smagām traumām...

Tā var teikt. Varbūt arī daiļslidošanas iemaņas palīdzēja. Bijis potītes plīsums, ir šuves uz sejas. Pat zobi ir savi, kaut tad tādu iemušu, kas sargā zobus, nebija.

Savus skaistākos vārtus sapņos vēl redzi?

Oj, nejautā. Sapņos hokeja ir daudz un daudz nelaiķu, jo ne viens vien, ar ko kopā spēlēju, jau ir zem zemes. Reizēm pamostos un šausmas pārņem no redzētā. Te mani komandā neņem, te vēl kas.

Kad saņēmi ordeņus vai medaļas, tavs pilns uzvārds bija Balderis-Sildedzis.

Tas vēl no vecātēva bija saglabājies. Pasē tā bija rakstīts. Taču pasaule mani pazīst kā Balderi, tāpēc Sildedzi neizmantoju. Un cik nu tie ordeņi man ir doti. Būtu olimpiskais čempions, tad varbūt arī kāds smagāks bleķis tiktu piesprausts (smejas). (Tomēr viens - Tautu draudzības ordenis par uzvaru 1978.gada pasaules čempionātā kolekcijā ir - aut.). Tomēr droši varu teikt, ka viss, kas man ir, arī ordenis, ir paša rokām pelnīts un sviedriem apliets. Sportā neviens mūs nesaudzēja, bet, paldies dievam, arī šobrīd jūtos labi un par sporta gadiem palikušas tikai labākās atmiņas. Tas mani padarīja par tādu, kāds esmu tagad. Deva iespējas, kuras centos izmantot tajā vietā un tajā laikā, kurā dzīvoju. Cita laika un vietas mums tolaik nebija.

Helmuts Balderis

Dzimis 1952.gada 31.jūlijā Rīgā

Augums 1,80 m, svars 85 kg

Sieva Anita, meitas Signe un Diāna, mazmeitas Diāna un Anna.

Olimpiskais vicečempions (1980.)

Pasaules čempions (1978., 1979., 1983.).

PSRS čempions (CSKA sastāvā; 1978., 1979., 1980.)

Pasaules čempionāta labākais spēlētājs (1977.)

Pasaules čempionāta rezultatīvākais spēlētājs (1978.)

PSRS čempionāta labākais spēlētājs (1977.)

PSRS čempionāta rezultatīvākais spēlētājs (1977., 1983.)

Pirmais Latvijas hokejists, kas uzņemts IIHF Slavas zālē (1998.)

Pirmais Latvijas hokejists, kas spēlējis NHL (1989., Minesota «North stars»)

Visu laiku vecākais spēlētājs, kas debitējis un guvis vārtus NHL (37 gados)

Latvijas izlases galvenais treneris (1992.-1994.)

PSRS izlasē aizvadījis 147 spēles, guvis 74 vārtus.

Latvijas izlasē aizvadījis 2 spēles, guvis 2 vārtus, 2 rezultatīvas piespēles, 4 punkti.

PSRS čempionātā (augstākā līgā) aizvadījis 462 spēles, guvis 333 vārtus, 248 rezultatīvas piespēles, 584 punkti.

Rīgas Dinamo (augstākā līga) aizvadījis 343 splēles, guvis 266 vārtus, 175 rezultatīvas piespēles, 441 punkti.

Rīgas Dinamo (2. un 1.līga) 63 vārti

CSKA aizvadījis 119 spēles, guvis 67 vārtus, 76 rezultatīvas piespēles, 143 punkti.

North stars aizvadījis 26 spēles, guvis 3 vārtus, 6 rezultatīvas piespēles, 9 punkti.

Latvijas čempionātā aizvadījis 53 spēles, guvis 126 vārtus, 130 rezultatīvas piespēles, 256 punkti.