Bored of Borders: Finiša taisne (5)

Sešpadsmitā diena

Stundu pirms plānotā celšanās laika kāds klauvē pie mūsu durvīm, traucējot guļamistabā valdošo mieru un krākšanu. Kad atveru durvis, manā pusaizmigušajā sejā skatās smaidīgs igaunis ar fotoaparātu rokā. Pēc nepilnu četru stundu miega jūtos patiesi iepriecināts par šo negaidīto apciemojumu, un apciemojuma mērķis mani padara vēl priecīgāku, ja tas vispār ir iespējams. Izrādās, nelūgtais viesis vēlas nofotografēties ar mūsu komandu. It kā doma jau nav slikta, bet kāpēc tas ir jādara tik agri? Kad es viņam paskaidroju, ka komanda vēl guļ, igaunis uzstāj uz fotosesiju ar vismaz manu piedalīšanos. Tā nu tagad kādam Igaunijas pilsonim ir pāris fotogrāfijas, kurās viņš ir redzams kopā ar mani vienās apakšbiksēs. Kad jau veru ciet durvis, igaunis vēl uzsauc, lai mēs nododam sveicienus visiem igauņiem.

Gandrīz jau pajautāju, par kādiem igauņiem viņš runā un kur es viņus satikšu, taču pēdējā brīdī noturos, lai ātrāk pabeigtu šo sarunu. Nav šaubu, ka igaunis rīkojās, labu nodomu vadīts, jo virtuvē atstāja mums adresētu vēstuli igauņu valodā, kuru mēs visi, protams, brīvi pārvaldām, un šokolādes tāfelīti, taču kāda velna pēc viņam vajadzēja mūs tik agri modināt?

Tā kā lietas ir jānoskaidro laicīgi, šorīt ievācam informāciju - izrādās, ka mūsu buss nevar sasniegt galamērķi bez kaut kādiem dokumentiem, kurus var saņemt tikai Vladimiram tuvu stāvošas personas. Turklāt arī mūsu nokļūšana Sočos ir zem Damokla zobena līdzīgu birokrātisku apsvērumu dēļ. Šī jaunā informācija nedaudz traucē mūsu plānus, taču gan jau kaut kā izkulsimies. Sliktākajā gadījumā pavadošais sastāvs uz Sočiem brauks ar vilcienu.

Braucot atpakaļ uz starta vietu, ir skaidrs, ka diena būs skaista. Saule silda tīro asfaltu, debesis ir pilnīgi skaidras, un ceļš vijas starp Melno jūru un kalniem. Vīna laukos ir sabraukuši autobusi, un gar vīnogulājiem rosās talcinieki. Droši vien vakarā viņi ugunskurā ceps kartupeļus, iedzers kādu glāzi sarkanā un uzstrinkšķinās ģitāru. Šķiet, ka šeit ziema ir nolikusi mandātu un atdevusi savu vietu siltam pavasarim, tāpēc džeki ir atbrīvojušies no radžotajām riepām, lai varētu uzmīties līdz cienīgākam ātrumam. Šodien četrotne dodas ceļā pulksten 12:30, un viņu burās pūš pavējš, tāpēc par spīti ceļa stāvajiem kāpumiem un kritumiem četri samuraji spēj noturēt vidējo ātrumu aptuveni 27 km/h. Ripo labi, un čaļi ir noskaņoti visnotaļ pozitīvi. Posmā, kurā ātrums sasniedz 40 km/h, Kaspars pieripo pie busiņa un ar platu smaidu prasa, vai komanda gadījumā nebrauc pārāk ātri. Ja atceraties, cik ļoti Kaspars negribēja savu velosipēdu apgrūtināt ar radžotajām riepām, sapratīsiet viņa labā noskaņojuma iemeslu.

Beidzot ričuks ripo kā nākas, un kilometru skaitītājs griežas uz nebēdu. Dienas pirmajā pusē novērojam dīvainu parādību - vairums krievu nesteidzas apdzīt mūsu lēno kolonnu vietās, kur ceļa lenti šķeļ nepārtrauktā līnija. Tas, kā vietējie likumsargi ir panākuši tik skrupulozu satiksmes noteikumu ievērošanu, mums paliek noslēpums, taču, lai kāda arī būtu šī metode, tā nepārprotami strādā. Pēc 95 kilometriem mēs iebraucam kalnos, un šajā brīdī vietējā radiostacija atskaņo vienu no Zodiaka dziesmām, kas lieliski papildina skaisto ainavu un liek justies šeit gaidītam viesim.

Pirmajā stāvajā nogāzē Kaspars nedaudz atpaliek no pārējās grupas, taču šo problēmu ātri atrisina, nedaudz nošmaucoties un iesēžoties astē garām braucošajam kraviniekam, kura kustības radītā gaisa plūsma ļauj Kasparam bez liekas piepūles panākt grupu un pat apdzīt to. Pēc nepilniem desmit kilometriem Kasparam nākas izpirkt viltīgās rīcības radīto karmisko parādu - viņa ričuka riepai piemetas «mīkstais». Diez vai tā ir tikai sakritība.

Pēc 118 kilometriem mēs nonākam rūpnieciskās ražošanas skudru pūznī Novorosijskā, kas mūs sagaida nevis ar atplestām rokām, bet ar sastrēgumiem, kūpošiem skursteņiem, milzīgiem kravu pārkraušanas punktiem un iespaidīgu cementa fabriku. Droši varu apgalvot, ka neviens no mūsu komandas nevēlētos dzīvot šajā pilsētā ne tikai piesārņotā gaisa, bet arī neesošās velo infrastruktūras dēļ. Protams, šeit nav veloceliņu, taču šeit nav arī ceļa malas, pa kuru varētu mīties, jo tā ir pazudusi zem dubļu peļķēm. Kad beidzot esam izkārpījušies no industriālā milža, ieturam pusdienas skaistā vietā ar skatu uz Melno jūru, kurā dreifē vairāki kravas kuģi un tankeri. Kad džeki atgriežas uz ceļa, viņus apspīd rietošās saules pēdējie sārtie stari.

Laikam jau šodien neizdosies finišēt pirms saulrieta, jo vēl ir jāveic aptuveni 90 kilometri. Dienas otrā daļa ir nedaudz interesantāka par pirmo - zem ričuku riteņiem vijas serpentīnu ceļš, turklāt Melnās jūras piekrastē ir iestājusies nakts. Serpentīnu ceļš nav apgaismots, tāpēc velosipēdisti var redzēt tikai tik tālu, cik ļauj viņu velo lukturīši un busa tālās gaismas. Līkumotos nobraucienus piķa melnajā tumsā var salīdzināt ar šļūkšanu pa tumšu kanalizācijas cauruli ar kabatas lukturīti zobos - tikpat daudz pārsteiguma momentu un asu izjūtu. Taču, ja ir apdedzis gals, tas nozīmē, ka ir arī pīrādziņš - vēlās stundas dēļ tumšais ceļš ir gandrīz tukšs, tāpēc džekiem ir vieglāk veikt šo posmu. Šodien finišējam nepilnus 200 kilometrus no Sočiem, taču mums joprojām nav ne mazākās nojausmas, kā mēs iekļūsim drošības perimetrā.

Dienas atziņa: «Kaspars atplaucis kā ziediņš.» (Aigars)

Septiņpadsmitā diena

Modinātāja zvans pulksten 8:00 mūs iemet tumšā un aukstā pasaulē, kas salti kontrastē ar Krievijā piedzīvotajām siltajām un saulainajām dienām. Kaut gan ķermenis it kā ir pamodies, prāta iedarbināšanai ir vajadzīgs zināms laiks, gluži kā aukstā rītā mēģinot iedarbināt pāris dienas nekustinātu automašīnas dzinēju. Kā par nelaimi tieši šorīt prāta asumam ir īpaša nozīme, jo uz brīdi ir jāaizmirst par ceļu un ričukiem, lai pievērstos birokrātisku jautājumu risināšanai un saņemtu tā saucamo «līdzjutēja pasi», bez kuras, pēc nostāstiem, mūsu misija var izgāzties aptuveni 100 kilometrus pirms finiša.

Pateicoties kājminamajam internetam, pēc aptuveni 2 stundām beidzot esam aizpildījuši pieteikuma anketas un iebīdījuši savas fotogrāfijas normatīvajos rāmjos, taču tas vēl negarantē laicīgu iekļūšanu Sočos, jo «līdzjutēja pases» pieteikumi tiekot izskatīti 72 stundu laikā. Turklāt mēs joprojām neesam pārliecināti par to, vai šie dokumenti vispār ir nepieciešami, jo katrs, kuram jautājam par drošības perimetru un pārvietošanās ierobežojumiem olimpiādes galvaspilsētā, mums sniedz nedaudz atšķirīgu informāciju. Arī interneta plašumos pieejamā informācija ir gaužām skopa. Vārdu sakot, gaisā ap Sočiem virmo neizpratne un satraukums. Šķiet, ka šo drošības pasākumu aizsardzībai ir ieviesti vēl citi drošības pasākumi, kas paredz pirmo slēpšanu aploksnē ar zīmogu «īpaši slepeni». Akurāt pulksten 12:00 pedāļotāji beidzot kāpj zirgos, un diena iegriežas ierastajā gultnē.

Ceļš met straujus līkumus gar Melnās jūras glezno piekrasti, saule braucējus lutina ar spožu un siltu gaismu, un pa radio skan izklaidējoši pamācošā dziesma par piemērotākā sievu skaita izvēli no klasiskās kinolentes «Kaukāza gūstekne». Šajā brīdī gribas citēt Lū Rīdu: «It’s just a perfect day.» Diena ir tik perfekta, ka Kasparam no priekiem saulesbrilles aiziet pa gaisu. Labi, ka busa šoferis šajā brīdī nemeklē radiostaciju un spēj izvairīties no nezināmā lidojošā objekta. Šodien uzzinām, ka mūsu pedāļotāji nav vienīgie trakuļi zem šīs ziemas saules - izrādās, ka kāds francūzis jau ir sasniedzis Sočus ar velosipēdu, 22 dienu laikā vienatnē veicot aptuveni 2500 kilometrus. Viņam iziet absolūts mūsu respekts.

Ja mēs dalītu medaļas, tad šodien ripveida godalgu par labāko sniegumu kalnu posmā saņemtu Kaspars, kurš ik pa brīdim, nevienam nezināmas kosmiskās enerģijas vadīts, sāk mīties kā traks un atstāj pārējo grupu labu gabalu atpakaļ. Kad tvaiks ir nolaists, Kaspars lēnu garu sagaida komandas biedrus un atkal iekļaujas kopējā ritmā. Dienas 56. kilometrā Roberta aizmugurējai riepai piemetas mīkstuma slimība, tāpēc nākas veikt īsu pitstopu un nomainīt caurdurto kameru. Parastās procedūras laikā Robis pamana ko neparastu - ir sākusi plaisāt viņa ričuka riepa.

Pēc nelielas, taču profesionālas ekspertīzes atklājas, ka plaisas ir iezagušās arī citu velosipēdu pazolēs. Dīvaini. Vai tiešām varētu būt, ka Schwalbe riepas nav paredzētas 1850 kilometrus garam ziemas veloizbraucienam? Nu neko, būs vien jāmeklē garantijas papīri. Pastāv zināmas aizdomas, ka Roberts aizmugurējā kamerā ir iepumpējis dīvainu gaisu, jo viņš pēkšņi sāk uzvesties manāmi dīvaini, ar savu rīcību pamatīgi satraucot vairākus miličus. Mūsu komandas bezbailīgais atamans vienā mierā izbrauc caur milzīgu rentgenstaru iekārtu, kas ir paredzēta smago automašīnu skenēšanai. Droši varu apgalvot, ka Robertā un viņa ričukā nav bīstamu vielu, jo iekārta nekādā veidā nereaģē uz velosipēdista klātbūtni. Reaģē tikai skeneri apsargājošie miliči, kas sāk nevaldāmi plātīties ar rokām un skaļi kliegt. Vēlāk Roberts savu rīcību skaidro ar to, ka nekad iepriekš nav redzējis tādu aparātu. Labi, ka rentgenstaru skenera vietā nestāvēja, piemēram, šķeldotājs, jo pretējā gadījumā mums atkal būtu jāmeklē superlīme un līmlente.

Pēc izteikti kalnainās dienas trases čaļiem vajag lēnām atsildīties, tāpēc pavadošais busiņš izvēlas taisnāko ceļu līdz viesu namam. Šaurais ceļš vijas starp mazdārziņu žogiem un garāžu ēkām, un, godīgi sakot, brīdī, kad buss sāk spolēt ceļa posmā ar 29% kāpumu, mēs vairs nelolojam īpašas cerības, ka šīs kalnu takas galā mūs gaida viesu nams. Dīvainā kārtā un ar namatēva palīdzību mums tomēr izdodas atrast naktsmājas, taču, iedomājoties vien par atpakaļceļu, uz muguras uzmetas zosāda. Bet par to būs jāsatraucas tikai pēc pāris dienām. Pagaidām izveidojam bāzes nometni viesu namā Tuapsē, no kurienes pedāļotāji rīt dosies uz aptuveni 110 kilometrus attālo Olimpisko spēļu galvaspilsētu.

Astoņpadsmitā diena - finišs

Tātad, draugi, šī ir pēdējā lappuse «Pedal for no Medal» piedzīvojuma dienasgrāmatā.

Ir 7. februāra rīts, pulkstenis rāda 8:15, termometra stabiņš atkal ir noslīdējis nedaudz zem nulles, un četri ričuki izbrauc šā episkā ceļojuma pēdējā posmā. Tie ripo augšup un lejup pa līkumoto serpentīna ceļu, paverot pedāļotājiem skatu uz Melnās jūras krasta līniju. Šodienas maršruts ir vienlīdz skaists, izaicinošs un interesants, kā jau finiša taisnei pienākas. Lai pilnībā saprastu šīsdienas maršruta interesantumu un kopējo augstumu, kurā šodien uzkārpījās mūsu velokomanda, iedomājieties 2,6 kilometrus augstu kalnu un pēc tam iedomājieties, ka jūs šajā kalnā uzbraucat ar velosipēdu. Ja iztēle nepalīdz, atklāšu noslēpumu: tas nav viegli. Pēc 25 netraucēta brauciena kilometriem pedāļotāji atduras pret Magri kontrolpunktu, kuru saskaņā ar baumām un tenkām var šķērsot tikai ar līdzjutēja pasi kabatā.

Kā jau droši vien zināt, jestrās četrotnes kabatās šādu dokumentu nav, taču tas viņus neattur no mēģinājuma šķērsot šo pēdējo nocietinājumu pirms ilgi gaidītā galamērķa. Kad pie posteņa pieripo četri velosipēdi, apzinīgie kārtības sargi tā apmulst, ka starp dažādajiem jautājumiem par šā projekta norisi viņi aizmirst pārbaudīt džeku līdzjutēja pases, tāpēc pēc pasu un velosipēdu kastu pārbaudes pedāļotāji vienā mierā iebrauc Soču drošības perimetrā, sev līdzi paņemot drošībnieku laba vēlējumus. Šī it kā nepārvaramā birokrātiska rakstura šķēršļa pārvarēšana velosipēdistiem prasa tieši desmit minūtes. Sočos jau iepriekš ir sarunātas vairākas tikšanās, kuras nekādā gadījumā nedrīkst nokavēt, tāpēc četrotne aktīvi min pedāļus. Šķiet, ka Kārlis B. ir uzminis nedaudz pārāk aktīvi, jo, ar ātrumu 35 km/h braucot lejā pa serpentīna ceļu, strauji pietuvojas asfaltam. Kad Kāris ir kādu laiku slīdējis lejā pa nogāzi, saceļot pamatīgu troksni un pamatīgi nobiedējot aiz viņa braucošā Žigulīša vadītāju, viņš ātri pielec kājās un uzstutējas atpakaļ uz ričuka. Štrunts par zilumiem, nedrīkst kavēt laiku.

Laika taupīšanas nolūkā Kārlis B. pamanās gaitā sniegt vairākas telefonintervijas un turklāt nezaudēt uzņemto ātrumu. Kādā brīdī pat Kaspars ir spiests atzīt, ka Kārlis brauc pārāk ātri un viņš netiek līdzi. Vēlāk Kaspars paskaidro, ka šodien viņš nav spējis sevi morāli noskaņot braucienam, jo paredzētais maršruts ir tikai 110 kilometri. Matemātika, protams, interesanta, taču var jau būt, ka šī distance ir pārāk īsa, lai to ņemtu par pilnu. Pēdējie pieci kilometri līdz Soču robežai izstiepjas kā tāda štrumbante, un ne jau tāpēc, ka šis posms ir īpaši smags, bet gan psiholoģisku iemeslu dēļ. Sena gudrība mums māca, ka katls, uz kuru tu skaties, nekad neuzvārīsies, un džeki skatījās, nepārtraukti skatījās savu gudro ierīču displejos, un šķita, ka digitālais kilometru skaitītājs ir ņēmis un iemidzis. Kad pedāļotāji beidzot sasniedz Olimpisko spēļu galvaspilsētu, šķiet, ka viņiem ir piemeties vadātājs - viņi nogriežas uz nepareizās ielas un savu kļūdu pamana pārāk vēlu, lai grieztos atpakaļ, tāpēc laika taupīšanas nolūkā tiek izvēlēts īsākais ceļš caur māju pagalmiem un pa gājēju kāpnēm. Taču no vadātāja neizdodas tik viegli atbrīvoties. Gandrīz katrā krustojumā šis nejaukais gariņš stumj četrotni nepareizajā virzienā, neskatoties uz to, ka viņi pastāvīgi pārbauda maršrutu savās navigācijas ierīcēs.

Šī maldīšanās pamatīgi paplucina laika rezerves, un top skaidrs, ka visi kopā pedāļotāji nevar laikā ierasties uz katru paredzēto tikšanos, tāpēc tiek pieņemts lēmums sadalīt resursus. Kārlis P. un Kaspars dodas uz pieņemšanu pie Latvijas prezidenta, bet Roberts un Kārlis B. turpina virzīties pa maršrutu uz Radisson Blu viesnīcā iekārtoto Latviešu namu, kas kalpo kā Sočos esošo latviešu centrālā mītne. Skaidra lieta, ka steidzīgā plānošana nesniedz vēlamos rezultātus, un abas velobraucēju grupiņas ierodas norunātajā vietā ar pamatīgu nokavēšanos. Labi, ka nokavēties mēdz arī Latvijas prezidents, tāpēc džeki tomēr paspēj uz svarīgo tikšanos. Sarunas laikā Andris Bērziņš stāsta, ka reiz ir ziemā ar velosipēdu veicis aptuveni 10 kilometrus un tāpēc saprot, ko nozīmē velobraukšana ziemā, un šī sapratne ļauj viņam labāk novērtēt mūsu pedāļotāju sasniegumu. Kamēr pirmā grupa tērzē un fotografējas ar mūsu nācijas galvu, Kāris B. un Roberts joprojām cenšas atbrīvoties no uzstājīgā vadātāja, kurš viņus atkal ir iedzinis nepareizajā šķērsielā.

Atpakaļ braukt vairs nav laika, tāpēc ir ātri jāizvēlas starp gājēju ceļu un vienvirziena ceļu, pa kuru pretējā virzienā plūst divjoslu automašīnu straume. Lieki teikt, ka šajā situācijā nav pareizās izvēles, tāpēc džeki izvēlas mazāko ļaunumu un minas pret blīvo gājēju plūsmu. Kad pēdējie mohikāņi ir izlauzušies caur gājēju radīto ielas nosprostojumu, viņi atduras pret absolūti nevietā uzstādītu žogu. Tā kā žoga mala nav saskatāma, nekas cits neatliek, kā rāpties tam pāri. Ko vietējās nozīmes kaskadieri arī veiksmīgi izdara, pēc tam iekuļoties mašīnu straumes vidū. Kārlis B. ar apņēmīgiem žestiem aptur automašīnu plūsmu un izbrīvē ceļu sev un savam uzticamajam kompanjonam. Kas interesanti, šā krustojuma centrā dežurējošais kārtības sargs šo latviešu izgājienu vienkārši ignorē. Vai tiešām velosipēdi Sočos kļūst neredzami? Lai paspētu laikā, Kāris B. un Roberts nesamazina ātrumu, pat braucot kalnā, un pēdējo stāvo kāpumu veic ar ātrumu 55 km/h.

Finiša līnija nekur nav redzama, taču, kad aizelsušies pedāļotāji aptur savus rumakus pie Latviešu nama, 2840 kilometrus garais ziemas veloizbrauciens ir noslēdzies. Mūsu velopastnieki nodod svarīgo sūtījumu Latvijas Olimpiskās komitejas goda prezidentam Vilnim Baltiņam, kurš bērnu zīmējumus nodos mūsu olimpiešu rokās. LOK goda prezidents izrādās ļoti sirsnīgs vīrs, kuru pamatīgi aizkustina bērnu sarūpētie zīmējumi un laba vēlējumi. Kad saviļņojums ir noplacis, Baltiņa kungs jautā velosipēdistiem: «Kāpēc jūs braucāt uz Olimpiskajām spēlēm?» «Tāpēc, ka Olimpisko spēļu pamatideja ir piedalīties,» atbild mūsu bezbailīgais virsaitis. «Nepareizi. Olimpisko spēļu pamatideja ir piedalīties cīņā par uzvaru,» ar viedu smaidu paskaidro sirmais kungs. Šajā brīdī mūsu misija noslēdzas un džeki var pievērsties foto un video kameru acīm un atbildēt uz žurnālistu uzdotajiem jautājumiem, jo vairs nekur nav jāsteidzas. Kad formalitātes ir nokārtotas, komanda atkal apvienojas un var viens otram uzsist uz pleca. Viņiem ir izdevies ziemā 17 dienās ar velosipēdu nokļūt no Rīgas līdz Sočiem, kopā veicot 2840 kilometrus. Diezgan iespaidīgi.

Ar to arī šis episkais piedzīvojums ir beidzies, taču tās nav ne ceļa, ne piedzīvojumu beigas. Vismaz ne mums. Tāpēc turpiniet vibrēt mūsu frekvencē un neaizmirstiet, ka piedzīvojumi ir tur ārā.

Mūsu misija ir izpildīta, taču Bērnu slimnīcas Hematoonkoloģijas nodaļas restaurācijas misija joprojām ripo kalnup. Mēs jūs aicinām dot Bērnu slimnīcai to pašu atbalstu un grūdienu, kuru devāt mums un kas mums vienmēr palīdzēja uzmīties īpaši stāvās nogāzēs. Ziedojumus varat veikt, pārskaitot līdzekļus uz Bērnu slimnīcas fonda bankas kontiem:

◦ AS SEB banka: UNLALV2X, konta Nr. LV84UNLA0050012160326 vai

◦ A/S Swedbank: HABA LV22, konta Nr.LV02HABA0551000377020

◦ un norādot ziedojuma mērķi un fonda rekvizītus:

Bērnu slimnīcas fonds

Reģ. Nr. LV40008057120

Vienības gatve 45, Rīga, LV 1004.

Papildu informācija par ziedošanas iespējām ir pieejama mūsu mājas lapā: http://www.boredofborders.com/#!charitylv/c1f3j

Tas arī pagaidām viss, taču tikai pagaidām.

BOB komanda.

Sakarus beidzam.