Uzvarēt Čehiju? Gandrīz vai neiespējamā misija...

Galu galā Čehijai bija astoņi uzbrucēji no NHL, kas vienā sezonā NHL sametuši (104) ceturto daļu no visas Latvijas vārtiem lielajā līgā. Vrana, Vorāčeks, Froliks, Faksa, Hitils, Simons, Palāts un Jaškins ir labi zināmi meistari. Kas uzbrukuma zonā brīžiem spēlējās kā kaķis ar jau noķertu peli.

Principā mēs savā pasaules čempionāta vācelītē varam ierakstīt vēl vienu skaistu un kaujiniecisku zaudējumu Čehijai. Kaunēties īpaši nav par ko, jo atsevišķās epizodēs Latvijas izlase pat bija labāka, bet pilnām 60 minūtēm jaudas tomēr nepietiek.

Turklāt čehi, tāpat kā daudzos mūsu iepriekšējos zaudējumos, netrīc, bet tur savu līniju, realizējot savus momentus. Kas principā norāda, ka tā ir klases komanda.

Vistuvāk uzvarai pret Čehiju bijām pirms trim gadiem Maskavā. Ko pirms ceturtdienas spēles atcerējāmies ar mūsu blices vārtsargu treneri Edgaru Masaļski. Maskavā ar diviem Plekaņeca precīziem metieniem Masaļska būrī čehi vispirms nonāca 2:0 vadībā. Tad Bukarts, Zemgus Girgensons un Miķelis Rēdlihs (58. min) mūs aizveda ļoti tuvu uzvarai - 3:2. Pietrūka nieka 59 sekunžu vai pēc tam realizētu bullīšu, lai čehi pirmo reizi tiktu nolikti uz lāpstiņām. 3:4 zaudējums bullīšos. Vai 2:3 (OT) Vankūverā. Čehiem 2:0 vadība, Mārtiņš Cipulis un jaunākais no Rēdlihiem mums sagādā papildlaiku, kur Krejči metiens ir laimīgs čehiem, bet nelaimīgs mums.

Vai Manheimā 2010! Mums divi vairākumi, kuros čehs aizskrien un iemet! No efekta iznāca defekts. Ja toreiz nepašļuktu kāja diviem pieredzējušiem aizsargiem, kazi, Manheimā būtu cits pasaules čempions, nevis Čehija. Viņi tad paliktu ārpus play-off... Vai pirmais Teda Nolana turnīrs Stokholmā. Līdz 51. minūtei ir 1:1, un tad Petrs Nedveds aizsarga aizsegā iemet savu golu, Monreālas “Canadiens” uzbrucējs Plekaņecs iečubina savējo, un sveiki, Anniņ! Atkal varonīgais 1:3. Visās šajās spēlēs un vēl citās neminētajās Čehijai ir bijusi baigā pārliecība, ka savu izdevību viņi sagaidīs un tad arī izmantos.

Nav nozīmes pēc šāda 3:6 smalki analizēt, kurš, kāpēc un ko vajadzēja izdarīt citādi. No manas vietas preses ložā izskatījās, ka otro un trešo vārtu zaudējums nebija obligāts. Ja nebūtu tik šuncīgi metēji, kazi, Elvis Merzļikins arī šādas ripas tvertu vai atvairītu. Šoreiz neizdevās. Patīk man dažādas ciparu spēles, pirmo vietu hokeja statistikā atvēlot uzvarēto un zaudēto mikromaču starpībai. Dārziņam un Indrašim 3-2, Bļugeram un Balceram 3-3, Cibuļskim 3-4, Meijam 1-3, Sotniekam, Balinskim, Robertam un Rihardam Bukartiem 0-1, Freibergam 0-2, Ķēniņam 0-3, Kuldam 0-4.

Manā subjektīvajā vērtējumā pirmā zvaigzne bija kapteinis Dārziņš - vispirms mīksta piespēle Indrašim, pēc tam soloreids kā Baldera Hokeja skolā un beigās vēl tālmetiens kā ar lingu. Ceru, ka piecu minūšu noraidījums un divdesmit piedevā viņam tiks anulēts. Ja vien Lauris neizdarīja kaut ko mums nepamanītu. Otrā zvaigzne - Oskars Cibuļskis. Trīs rezultatīvas piespēles. Un pirmo vārtu iemetējs Miks Indrašis.

Teorētiski jau vēl paliek cerības spēlēt ceturtdaļfinālā, bet tas jau no sērijas par sapņošanu ar vaļējam acīm...