Pirms Latvijas un Zviedrijas spēles prognožu netrūka. Galvenā no tām - Latvijai pašai vispirms jāuzvar zviedri un tad jācer uz zvaigžņu stāvokli debesīs. Turklāt jāuzvar pamatlaikā, kas pasaules čempionātos mums vēl nebija izdevies. 3:2 (bullīšos) kā Oļegam Znarokam Bernē nederēja. Turklāt tas ir vienīgais mūsu panākums pret “Tre Kronor”, plus 1:1 tālajā 1997. gadā, kad Kristaps Zīle vēl nebija dzimis, bet Rūdolfam Balceram Liepāja ritēja dzīves pirmais mēnesis... Skaidrs, ka savi aprēķini bija arī skandināviem, kuri šā vai tā, bet ir divu pēdējo pasaules čempionātu uzvarētāji. Uz Bratislavu atbraucot ar 21 (!!) NHL veci un, kā bija izskaitļojis kolēģis Ulvis Brože - ar pasaules dārgāko aizsardzības līniju (150 milj. ASV dolāru, par ko tik daudz maksāt?).
Tā kā treneris Artis Ābols un arīdzan visi pārējie allaž uzsver, ka dolāri jau nav tie, kas spēlē, es šajā čempionātā tos arī neskaitu.
Pirmsspēles atmosfērā, protams, priecēja, ka visi aptaujātie zviedri, sākot ar vārtsargu Henriku Lundkvistu un beidzot ar ierindas fanu, izteicās, ka zviedriem viegli neies. Jo Latvija ir strādājoša izlase. Dažādu komentāru un versiju bija tik daudz, ka likās - pilnai laimei trūkst tikai Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava domas par Latvijas hokeju.
Principā es neesmu zviedru hokeja fans, taču viņu piespēļu kultūra? Nu tas ir kā kādreiz Valerija Harlamova un Helmuta Baldera laikos. Piespēle mīksta, partnerim ērta un ripa allaž nonāk pie savējā. Tā vien likās, ka zviedri gaidīja, ka ripa pati skries vārtos. Bet mūsējie smagi strādāja, bet tas nebija melnstrādnieku darbs ar lāpstu vai kapli rokās. Tas bija hokejs kā spēle, kur miljonāri dabūja smagi pasvīst.