Spēles sešdesmit minūtēs latvju līdzjutēji un hokejisti arīdzan varēja justies gan kā varoņi, gan kā liktenim nolemtie, gan kā tie, kas paši lemj citu likteņus. 4:4 mums nekādi nederēja, ja reāli domājām par ceturtdaļfinālu, bet laikam jau Bobs Hārtlijs ar savu brigādi par to vien domāja.

Mums derēja tikai uzvara pamatlaikā! Citkārt mēs būtu lepni, ka esam zviedrus aizveduši līdz overtaimam vai bullīšiem kā Bernē. Bratislavā bija jāriskē, tā bija cīņa par uzvaru pamatlaikā. Tāpēc, rezultātam esot 4:4 (68:32), Hārtlijs sauca malā Elvi Merzļikinu, kurš pirms tam taktiski bija nomainījis Kristeru Gudļevski. Citkārt es kā žurnālists varbūt sunītu Bobu, kurš gribēja noķert medni kokā, bet dabūja tikai tā astes spalvas vien.

Punkts vai divi punkti, ja overtaimā vai bullīšos izdotos nolikt zviedrus uz lāpstiņām, lieti noderētu turnīra tabulā cīņā par 10. vietu, bet kam mums divi punkti, ja tie neko nedod! Bobs spēlēja uz visu banku un bija tuvu tam, lai zviedru banka bankrotētu... Malacis! Viņš ir mūsējais! Desmitie, vienpadsmitie vai pat divpadsmitie (teorētisks variants!) - kāda šķirba? Ja esam braukuši pēc ceturtdaļfināla...

Pirms Latvijas un Zviedrijas spēles prognožu netrūka. Galvenā no tām - Latvijai pašai vispirms jāuzvar zviedri un tad jācer uz zvaigžņu stāvokli debesīs. Turklāt jāuzvar pamatlaikā, kas pasaules čempionātos mums vēl nebija izdevies. 3:2 (bullīšos) kā Oļegam Znarokam Bernē nederēja. Turklāt tas ir vienīgais mūsu panākums pret “Tre Kronor”, plus 1:1 tālajā 1997. gadā, kad Kristaps Zīle vēl nebija dzimis, bet Rūdolfam Balceram Liepāja ritēja dzīves pirmais mēnesis... Skaidrs, ka savi aprēķini bija arī skandināviem, kuri šā vai tā, bet ir divu pēdējo pasaules čempionātu uzvarētāji. Uz Bratislavu atbraucot ar 21 (!!) NHL veci un, kā bija izskaitļojis kolēģis Ulvis Brože - ar pasaules dārgāko aizsardzības līniju (150 milj. ASV dolāru, par ko tik daudz maksāt?).

Pirmsspēles atmosfērā, protams, priecēja, ka visi aptaujātie zviedri, sākot ar vārtsargu Henriku Lundkvistu un beidzot ar ierindas fanu, izteicās, ka zviedriem viegli neies. Jo Latvija ir strādājoša izlase. Dažādu komentāru un versiju bija tik daudz, ka likās - pilnai laimei trūkst tikai Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava domas par Latvijas hokeju.

Principā es neesmu zviedru hokeja fans, taču viņu piespēļu kultūra? Nu tas ir kā kādreiz Valerija Harlamova un Helmuta Baldera laikos. Piespēle mīksta, partnerim ērta un ripa allaž nonāk pie savējā. Tā vien likās, ka zviedri gaidīja, ka ripa pati skries vārtos. Bet mūsējie smagi strādāja, bet tas nebija melnstrādnieku darbs ar lāpstu vai kapli rokās. Tas bija hokejs kā spēle, kur miljonāri dabūja smagi pasvīst.

Man nekādu pretenziju, ka Roberts Bukarts tika kronēts par mača lielāko zvaigzni. Trīs ripas pasaules čempionātā? U-ū, kad tas bijis! Turklāt tik svarīgā spēlē, pret tik stipru pretinieku. Pirmais gols vairākumā pēc bračkas piespēles, trešais kā Aļonai Ostapenko. Nu tā ir jāprot nostopēt! Par otro golu neizteikšos, jo pat atkārtojuma trešajā caurskatē netiku gudrs, kas tur notika. Neba nu es viens tāds aklais - soģi pēc Robčika trešā gola gandrīz divas minūtes ķīķerēja videoplati - bijusi pirms tam aizmugure, vai nav bijusi...

Otrā zvaigzne manā kolekcijā Rihardam Bukartam - nu spēlējis nikni viņš bija arī pirms šā 4:5, bet te divas pēdējās piespēles - brālim un Amerikas studentam Jānim Jakam, kurš baigi labi jūt spēli. Trešā zvaigzne - Teodors Bļugers. Atkal ar milzīgu spēles laiku (24:46) un solīdu iemetienu statistiku (15:17). No manas vietas likās, ka mača izšķirošais brīdis bija 49. minūtē, kad mūsu piecnieks diezgan slikti nomainījās un zviedri šo misēkli izmantoja, panākot 3:3. Bet hokejs bija foršs!