Desmitie pasaulē, bet ar favorītu respektu un cieņu (3)

Pirms Latvijas un Norvēģijas spēles bija bažas, vai Bobam Hārtlijam pietiks daiļo vārdu, lai iedvesmotu komandu. Ja līdz šim bijām kāpuši Everestā (Čehija, Krievija, Zviedrija), tad mačs ar norvēģiem bija no sērijas par Munameģim. Arī kalns. Baltijā augstākais, bet, salīdzinot ar Everestu, laikam tomēr paugurs. Gluži kā norvēģu hokejs pret Čehiju, Krieviju un Zviedriju. It sevišķi te Bratislavā, kur minētās trīs vienības pat pārblīvētas ar NHL spēlētājiem. Mums no NHL bija divarpus spēlētāju, norvēģiem - viens vai pat tikai puse, jo Martinsens tomēr vēl ir AHL līmenī.

Bažas, ka ies smagi, attaisnojās jau ar spēles pirmajām minūtēm. Kaut man no rīta pēc komandas sapulces izdevās no Hārtlija izspiest piekrišanu rezultātam 5:0. Bobs gan sapulcē neesot runājis par konkrētu rezultātu vai pat par konkrētu vietu šajā pasaules čempionātā - desmitā vai vienpadsmitā, bet gan par iespēju IIHF rangā apsteigt Norvēģiju, lai mums būtu priekšrocības, rīkojot Pekinas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīru. Jo Bobam un lielākajai daļai Latvijas izlases Pekina var būt pirmā un pēdējā iespēja spēlēt hokeju zem olimpiskajiem riņķiem. Uh, demagogs tas Bobs, no rīta nodomāju.

Kam viņam IIHF rangs, kam viņam 10. vieta tajā, ja olimpiskos kvalifikācijas turnīrus savās mājās parasti rīko 9., 10. un 11. vieta IIHF rangā. Tātad arī norvēģi, kuriem nu esam priekšā, mēs un slovāki, kuri ļoti tālu atpaliek no 8. vietas (šobrīd - Vācija). Skaidrs, ka lielākā daļa spēlētāju par IIHF rangiem maz dzirdējuši, bet Pekinas olimpiskās spēles? Nu tā ir baigi labā motivācija.

Atjaunotā Rīgas “Dinamo” pirmais treneris Jūliuss Šuplers proponē, ka jāciena ir katra uzvara, un es viņam piekrītu pilnībā. Taču par šo 4:1 nekādi dižie ditirambi neveidojas. Zināms, ka ir grūti spēlēt divus vakarus pēc kārtas, it sevišķi, ja zviedru pūķis jau pa pusei bija nogalēts. Fiziskā spēka un emociju var pietrūkt. Kā tas šad tad pasaules čempionātu pēdējos mačos bijis. Ja vien tas nav “play-off”. Pret tiem pašiem norvēģiem mums visu spēku pietrūka 2016. gadā Maskavā. Gods un slava!

Šoreiz puikas turpināja sisties arī tad, kad rezultāts bija 0:1. Arī tad, kad, norvēģiem pamaz metot pa Elvja Merzļkina vārtiem, vēl 45. minūtē tas bija 1:1. Tāpēc šoreiz stingro rokasspiedienu pelnījuši divi jaunie spēlētāji - Jānis Jaks, kuram formālie uzvaras vārti, un Rihards Marenis, kurš pēc nepilnas minūtes (47:55) iedzina trešo ripu vikingu vārtos. Pirms tam laukuma vidū apzogot norvēģu aizsargu. Jānis un Rihards ir arī divas no trim manām šīs spēles zvaigznēm. Turpat kaut kur Elvis, kurš atvairīja 19 metienus no 20 un deva pārliecību visai komandai. Bet pirmā zvaigzne tomēr cita - tas ir šis šlankais uzbrucējs ar 70. numuru - Miks Indrašis. Ļoti svarīgie pirmie vārti, tad divas piespēles Jaka un Ķēniņa vārtiem.

2019. gada 21. maijā vēl nav skaidrs, vai Latvija nākamgad spēlēs Lozannā vai Cīrihē. Principā abas skaistas. Varbūt pie Cīrihes ir vairāk ezeru, toties pie Lozannas esošais Ženēvas ezers ir lielāks. Cerams, ka uz Šveici lidos arī “Bite” - droši vien viens no labākajiem pēdējo gadu hokeja projektiem.