:format(webp)/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Kādreiz, kad vēl Latvijas futbola izlase nebija kvalificējusies Eiropas čempionāta finālturnīram, Futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons runāja, ka tas var notikt tikai tad, kad mūsu futbolisti spēlēs labos ārzemju klubos un būs tur līderi. Šo Indriksona tēzi visā pilnībā varam pārnest arī uz hokeju. Kur, vidējā līdzjutēja acīm raugoties, mums trūkst šo līderu vai arī pēdējās sezonās viņu spēlētais hokejs kļuvis blāvāks.
Raugoties no otras puses: vai Latvijai ir pamats sūkstīties, ka mums maz spēlētāju NHL? Četri stabili kadri – Teodors Bļugers, Rūdolfs Balcers, Zemgus Girgensons un Elvis Merzļikins. Šveicē, ko daudzi uzskata par trešo spēcīgāko līgu pasaulē pēc NHL un KHL, cienīti tiek Ivars Punnenovs, Kaspars Daugaviņš un Ronalds Ķēniņš. Zviedrijā, kas nemaz nav tik atvērta ārzemniekiem, Rodrigo Ābols ir Ērebrū komandas kapteinis. Taču jāpiekrīt arī tiem, kas saka, ka superzvaigžņu nav.
Stenlija kauss tikai vienam, Gagarina kausa nav, Šveicē jāsamierinās ar zaudējumiem "play-off" ceturtdaļfinālā, mums nav pat Somijas vai Zviedrijas čempionu... Ja vēl Robs Šremps Jēkaba Rēdliha un Mārtiņa Kļavnieka podkāstā skaidri pasaka, ka latviešiem trūkst vēlmes vienmēr būt labākajiem... Eh! Kaut kā ievada daļa aizgāja Latvijā iecienītā seriāla "viss slikti" mērcē. Pat virsraksts!