"Medaļas abas puses" ⟩ Leģendārais Gunārs Jākobsons un viņa 6000 sporta spēļu reportāžas

Pirmā Gunāra Jākobsona reportāža no zvejnieku sporta svētkiem kolhozā “Engure” radio tika translēta 1954. gada 4.jūlijā. Nākamos 50 gadus visas nozīmīgākās futbola un hokeja spēles nebija iedomājamas bez Jākobsona dinamiskās un vienlaikus rāmās balss ēterā. Saskaitīt, cik tieši spēles komentējis leģendārais žurnālists, ir “neiespējamā misija”. Viņš zina teikt, ka 1971. gadā viņa reportāžu skaits sasniedza 1000, bet kopumā komentētāja krēslā viņš aizvadījis vairāk nekā 6000 spēles - futbola, hokeja un citu sporta veidu. Viņa profesionālajā kontā ir reportāžas no 13 olimpiskajām spēlēm un 30 pasaules čempionātiem hokejā. Vēl Gunārs Jākobsons ir viens no visilgāk strādājošajiem radio diktoriem pasaulē - 87 gadu vecumā viņš aizvien vēl gatavo ziņas, ko lasa Latvijas Radio 2 ēterā, bet reizi mēnesī LR iznāk rubrika „Ciemos pie Gunāra Jākobsona”.

Reiz Gunārs Jākobsons pat tika pieteikts Ginesa rekorda grāmatai kā visilgāk strādājošais sporta reportieris.

Tomēr tobrīd viņa profesionālo ilgmūžību pārspēja kāds amerikāņu žurnālists, desmit gadus vecāks par Jākobsonu. Starp citu, Gunāram pieder arī ātrlasīšanas rekords – vairāk par 300 vārdiem minūtē. Viņš ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, Cicerona goda nosaukuma laureāts, kā arī par mūža ieguldījumu saņēmis Latvijas Gada balvu sportā.

Pudelei korķis vaļā - visi skrien un līksmo!

Viņš labi atceras laikus, kad futbols un hokejs bija zenītā - lai tiktu pie biļetes uz maču “Daugavas” stadionā, līdzjutēji pie kasēm pavadīja naktis, sildoties pie ugunskuriem. Spēļu dienās 5. maršruta trolejbusam piekabināja papildu vagonu un maršruta numuru aizstāja ar uzrakstu “Uz futbolu”. Tribīnēs skandēja “Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!”, futbolam tika veltīti dzejoļi, bet Ulmaņa neiesistā pendele līdzinājās katastrofai. 60., 70. gados izklaides iespējas bija niecīgas, pa televizoru rādīja filmas par karu un sociālistiskā darba uzvarām, tāpēc sports - hokejs, futbols, basketbols, volejbols bija tik populāri, ka burtiski “spridzināja sabiedrību”, atceras leģendārais žurnālists.

“Pudelei korķis vaļā - visi skrien un līksmo,” Gunārs Jākobsons atceras milzīgo pacēlumu, kas valdīja pēc labām spēlēm. “Papildu faktors bija vecais labais Daugavas stadions - kompleksa būve ar mazo arēnu, kurā uzlēja mākslīgo ledu.” Līdz ar to pēckara gados celtais Daugavas stadions par “sporta Meku” kļuva gan vasarā, gan ziemā. “Man tās bija otrās mājas, tāpat kā vēlāk Sporta pils,” saka Jākobsons.

“Tribīnēs bija 13 tūkstoši vietu, bet līdzjutēji, lai noskatītos spēli, vēl sakāpa liepās aiz stadiona.”

Lai uzturētu kārtību, pirms spēles stadionā dežurēja miliči zirgos. Jākobsons atceras, kā pēc “Daugavas” uzvaras pār Kubaņas komandu pūlis dziedot, gavilējot un aizdedzinātām avīzēm kā lāpām rokās - kas tajā laikā bija kaut kas traks - plūda pa Tallinas ielu.

“Tās bija īstas svinības, tautas svētki. Tas bija laiks, kad uz “Daugavas” stadionu nāca Raimonds Pauls ar tēvu. Toreiz gan viņš vēl nebija maestro.”

Gunārs atklāj: kā zivs ūdenī viņš vienmēr juties tiešraidēs, ieraksti viņam mazāk patikuši. Mūsdienās grūti aptvert, bet ziemā hokeja spēļu reportāžas notika 25 grādu un vēl lielākā salā, kurā “muti pavērt nav viegli”, kur nu vēl aizraut klausītājus ar to, kas notiek laukumā, nepalaižot garām spilgtākos momentus.

Viņam atmiņā palicis kāds kuriozs gadījums no padomju Latvijā pirmā hokeja mača ar amerikāņiem, kas norisinājās Rīgā. “Tas bija kaut kas - ieraudzīt dzīvu amerikāni! Visiem bija liels satraukums un bailes, ka tikai nesanāk kādas ziepes. Es toreiz iegāju komentētāja kabīnē, aizslēdzu durvis, lai mani neviens netraucē, un gatavojos reportāžai.

Pēkšņi dzirdu, ka pie durvīm kāds pamatīgi dauzās. Sākumā nesapratu, kas tur notiek.

Neatceros, toreiz pārtraucu vai turpināju reportāžu, bet atvēru durvis un ieraudzīju miličus, kas bija pārmeklējuši visus stūrīšus, tikai mana kabīne bija palikusi nepārbaudīta.”

Vārdi, ar kuriem sākās lielais sports

Toreiz ziemas bija dūšīgas - katrs pagalms un sakņu dārzs ziemā pārvērtās mazā slidotavā, kurā bērni mācījās slidot, turpina Gunārs Jākobsons. Tieši vecāku mazdārziņā slidot iemācījās savulaik slavenais hokejists Elmārs Bauris (1918-2019), kurš mūžībā devās īsi pirms savas 101 dzimšanas dienas. Tēvs viņam pirmās slidas uztaisīja no vienas hokeja, otras daiļslidošanas slidas.

Tas bija “antīkos” laikos, smejas Gunārs Jākobsons, jautāts par laiku, kad sportisti bija universāli - ziemā spēlēja hokeju, vasarā futbolu. Elmārs Bauris, Alfons Jēgers (1919-1998), Harijs Vītoliņš (1915-1984), Edgars Klāvs (1913-1983) - tie ir vīri, ar kuriem aizsākās Latvijas hokeja vēsture. Mazāk zināms ir fakts, ka mūsu spēlētāji trīsdesmitajos gados un pēc kara brauca uz Maskavu mācīt krieviem spēlēt hokeju ar ripu, jo Krievijā tolaik vairāk spēlēja bendiju - hokeju ar bumbiņu.

“Latvijā arī to spēlēja, bet bendijs neiesakņojās, tāpat kā, piemēram, motobols un ūdenspolo. Ir sporta veidi, kas atnāk un aiziet."

Viņš atceras sezonas izšķirošo spēli - izskaņai tuvojās PSRS futbola čempionāts un “Daugava” cīnījās par iekļūšanu augstākajā līgā. Toreiz mūsu futbola izlasi pārstāvēja tādas tā laika zvaigznes kā Georgijs Smirnovs (1936-2022), Gunārs Ulmanis (1938-2010), Vilnis Straume (1937-2019) un citi. “Smirnova spēli var raksturot kā spēka, Ulmanis bija tehniskāks, rotaļīgāks,” spožo tālaika tandēmu raksturo Jākobsons. “Viņi sadarbojās lieliski - bija stabils Latvijas komandas balsts."

 Cepuri nost, ko tajos apstākļos viņi izdarīja, lai nestu Latvijas vārdu pasaulē! 

Mūsu meistarkomandai uzvaras nenāca viegli, jo augstā līmenī toreiz spēlēja gruzīnu, armēņu, ukraiņu komandas. “Iespējams, toreiz sportistu entuziasms bija lielāks nekā šodien, kad ir materiālā labklājība un aizbraukt uz Lisabonu vai Berlīni ir tīrais sīkums. Toreiz par ko tādu pat sapņot nevarēji - pāri robežai netiki. Nevar salīdzināt ar to, kādas šodien ir iespējas sportistiem, kad vaļā ir nevis vienas, bet desmitiem durvju.”

Futbols ir karalis - joprojām!

“Futbols ir viegli skatāms, bet sarežģīti spēlējams.” Tā saka sporta žurnālists, grāmatas “Latvijas futbola vēsture” autors, viens no spilgtākajiem futbola entuziastiem Miķelis Rubenis (1933). “Manā izpratnē ir jāskatās labs futbols - tad to var baudīt, apjaust, novērtēt,” uzskata Gunārs Jākobsons. “Augstas klases futbolu var skatīties visi - sākot ar kaismīgiem večiem un beidzot ar vecmāmiņām, kas auklē mazbērnus.

Ja salīdzinām ar mūziku, hokejs ir kā estrāde - tajā ir skriešana, krišana, sišanās, savukārt futbols ir klasiskā mūzika.

Tas gan nenozīmē, ka es nopulgoju hokeju - tās ir dažādas izjūtas, cits ātrums.”

Lai gan par savu mīļāko sporta veidu Gunārs Jākobsons dēvē futbolu, turklāt, lai labāk iepazītu spēli, viņš bijis arī futbola tiesnesis, savā karjerā žurnālists pabijis vairāk nekā 30 Eiropas un pasaules čempionātos hokejā, bet nevienā pasaules čempionātā futbolā. Tomēr 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē, kas Latvijas futbola vēstures lapaspusēs ierakstīts ar zelta burtiem, viņš bijis klāt. 2022. gada FIFA Pasaules kausu Katarā viņš nosauc par “slavas dziesmu futbolam”. “Pēdējo pasaules čempionātu futbolā noskatījās gandrīz puse cilvēces. Un rezultāts bija spožs - futbols ir karalis joprojām!”

Ja futbols kā konservatīvs sporta veids laika gaitā mainījies mazāk, hokejs piedzīvojis būtiskākas pārvērtības. “Spēle gan ir, gan nav tā pati,” viņš vērtē atturīgi. “Savulaik hokejā bija mazie borti, cits zīmējums laukumā, nerunājot par spēlētāju ekipējumu. Hokejs ir kļuvis ātrāks un aizvien ir traumatisks sporta veids, lai gan kādreiz spēle bija brutālāka. Tomēr bez cīņas elementiem spēle nav iedomājama.”

“Kādreiz visa centrā bija futbols, bet tagad “tirgus, tirgus, tirgus”. Ir sajūta, ka par futbolistiem jārūpējas kā par gladiatoriem Romas impērijā, lai viņus varētu nopirkt un pārdot.” Tā, kritizējot attieksmi pret sportu un tā pārvēršanu “biznesa projektā”, sarunā ar TVNET saka bijušais “Daugavas” meistarkomandas spēlētājs un vēlāk treneris Boriss Morozovs.

To, ka Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Everijs Brendedžs (ASV, 1952–1972) jau sešdesmitajos brīdināja - olimpiskās spēles jāattīra no komercijas un profesionāļiem -, atgādina arī Gunārs Jākobsons. “Un kur esam aizgājuši? Lieli sporta pasākumi ir komercializējušies - nauda ir visa pamatā. Jaunie sportisti saka: nespēlēšu Latvijas izlasē, jo tur nesaņemšu tik daudz, cik savā klubā. Man tas liekas savādi, jo sportistam jābūt savas valsts patriotam, neatkarīgi no tā, kur viņš spēlē, jo šī ir tā zeme, kur esi izaudzis, sācis savas sportiskās gaitas, kur tev dota iespēja, lai vēlāk varētu aizbraukt uz savu sapņu zemi.

Tas ir tāpat, kā neatcerēties savu pirmo treneri vai vecākus.

Tradīcijas jārespektē, jo tajās ir spēks un vilkme.”

Degunu augstāk par degungalu!

“Kad man jautā, vai vienmēr savās pārraidēs esmu bijis objektīvs, atbildu: skaidrs, ka nē! Man ir bijuši iecienītākie sportisti un treneri. Pie maniem favorītiem pieder Jānis Lūsis, Lāsma Kauniste, Vilnis Straume, Gunārs Ulmanis, Helmuts Balderis, Artūrs Irbe.” Tā varētu saukt nebeidzami, jo Gunārs žurnālistikas gaitās ticies nevis ar desmitiem, bet tūkstošiem sportistu un treneru. Atmiņā iespiedies 1988. gada PSRS hokeja čempionāts Maskavā, kad mūsējie izcīnīja sudraba medaļas, ziemas olimpiskās spēles Sarajevā 1984. un Kalgari 1988. gadā. Šajos gados visa kā bijis tik daudz… 

Jākobsons atceras: kad sešdesmito gadu nogalē uz pjedestāla kāpa mūsu ātrslidotāja Lāsma Kauniste (1942), kļūstot par pasaules čempioni ātrslidošanas daudzcīņā, sporta aprindās valdīja pacēlums - runāja, ka nu tikai Rīgā būs mākslīgais ātrslidošanas celiņš, bet nekā - “ceļ vēl tagad”.

Ar mūsu leģendāro šķēpmetēju Jāni Lūsi (1939-2020) Jākobsonam saistās kāds spilgts gadījums 1972. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Minhenē.

Remarka: spēļu laikā notika tā sauktais Minhenes slaktiņš - terora akts, vērsts pret Izraēlas sportistiem. 5. septembrī palestīniešu teroristi iebruka olimpisko spēļu ciematā un sagrāba par ķīlniekiem 11 Izraēlas sportistus, trenerus un amatpersonas. Vēlāk visi 11 sportisti un policijas darbinieks gāja bojā. Dažus no teroristiem nogalināja, pārējie tika noķerti. Gunārs Jākobsons dzīvoja metrus 300 no vietas, kur tas notika.

Toreiz Jānis Lūsis mērojās spēkiem ar vācieti Klausu Volfermani, kura šķēps aizlidoja par 2 cm tālāk nekā Lūša. Līdz ar to Volfermanis izcīnija zelta, Lūsis sudraba medaļu. “Tajā dienā jutos salauzts, baidījos iet pie Lūša, jo domāju, ka viņš būs sagrauts - līdz zeltam taču bija nieka 2 centimetri!

Tomēr satiku viņu labā noskaņojumā, un Jānis sāka mani mierināt, sakot: “Klauss ir mans draugs, lai viņam tiek zelts. Man tagad ir viss komplekts.”

Cik bažīgs es gāju pie viņa, tik priecīgs aizgāju. Izcils cilvēks, savas esības kalps, vislabākajā nozīmē.”

Sarunas nobeigumā Gunārs Jākobsons saka: “Būdami mazas valsts iedzīvotāji, mēs varam lepoties ar panākumiem sportā, tāpat kā mākslā un mūzikā. Mēs varam uzsist sev uz pleca, un nav jānopulgo sevi, kā nereti darām. Dzīvē vajadzīgs optimisms - ja tā nav, nu… tad ir, kā ir. Mana devīze, ko vienmēr atkārtoju, ir: “Degunu augstāk par degungalu!””

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Medaļas abas puses" saturu atbild SIA TVNET GRUPA.