/nginx/o/2018/07/13/8872162t1h6557.jpg)
Atbilde ir vienkārša: Pekinā ir milzīga armija žurnālistu, kurus tagad tie, kuri izliekas par skolotiem, sauc par medijiem. Viņi ir tie, kuri kā ar burvju nūjiņu var kādu notikumu izbazūnēt pa visu pasauli vai iemīt dubļos neveiksminieku.
Kam rokās ir burvju nūjiņa? (59)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latviju Pekinā pārstāv vislielākā preses komanda olimpisko spēļu vēsturē. Bagāti dzīvojam! Tālrādē redzu, ka Latvijas prese bariem vien lenc tos dažus sportistus, kuri startē olimpiskajās arēnās. Izskatās, ka pirms un pēc katra mēģinājuma kāds ar mikrofonu ir klāt, lai uzdotu īpaši "gudrus" jautājumus. Es saprotu leģendāro peldētāju Marku Spicu, kurš kategoriski atteicās runāt ar presi. Tāpat kā slavenais somu gargabalnieks Lase Virens. Izskatās, ka Pekinā sportistiem neizdodas atvairīt varenās preses presingu. Izskatās, ka sports ir preses dēļ.
/nginx/o/2018/07/13/8872157t1ha680.jpg)
Vakar mūsu plašsaziņās vibrēja doma, ka Viktoram Ščerbatiham zelta medaļa tikpat kā rokā. Mūrēts favorīts! Kad tas neizdevās, tika meklēti visādi iemesli, kāpēc tā nenotika. Izmantojot treneru atbalstu, vainojot tiesnešus. Patiesībā būtu vētraini jāpriecājas, ka kāds tur dobelnieks izcīnījis olimpisko medaļu. Visi taču redzēja, kāda neveiksme piemeklēja tikpat mūrētu favorītu - ķīniešu barjersprinteri. Vai tad Viktors bija garantēts, ka kaut kas neparedzēts varētu neļaut viņam pat tikt pie starta, kā tas gadījās ar Staņislavu. Visi taču redzējām, kas notika ar daudziem favorītiem. Un tāpēc es, kura 60 gadu pieredze pasaules sporta arēnās ļauj man būt kategoriskam, atļaujos teikt lielu paldies Viktoram Ščerbatiham par viņa varēšanu izcīnīt olimpisko medaļu. Jo tikai viņa mērķtiecība ļāvusi nokļūt pasaules stiprinieku pašā virsotnē. Kategoriski noraidu dažādu utuvanagu nievājošos komentārus Viktoram un Staņislavam. Daudzie gnīdas tīmekļa komentāros aizmirsuši, ka gan Viktoram, gan arī Staņislavam pasaulē ir miljoniem konkurentu. Ka Staņislavs joprojām ir Eiropas meistars barjersprintā. Godāsim savus sportistus un māksliniekus, kuri ir patiesie Latvijas tēla nesēji pasaulē. Es teiktu, ka to, ko nevar vai negrib darīt mūsu politiķi, lai cildinātu Latviju pasaulē, viņu vietā izdarījuši sportisti un mākslinieki, īpaši mūziķi.
Tālrāde padarījusi olimpiskās spēles tuvākas un ļāvusi būt pašu notikumu viducī. Un te es atklāju, ka daudzi man zināmi olimpieši ir Pekinas olimpisko spēļu goda viesi. Man īpaši prātā, ka Minhenes olimpiskajā stadionā uz ratiņiem ieveda etiopieti Abebi Bikilu, kurš bija cietis autokatastrofā. Vācijas olimpiskā komitejā uz turieni bija nosūtījusi īpašu lidmašīnu un ārstu komandu, kura izglāba leģendāro maratonskrējēju. Tad, kad viņš tika ievests stadionā, 80 000 skatītāju piecēlās kājās un sarīkoja ovācijas spēļu goda viesim. Toreiz Minhenē goda viesu vidū bija Emils Zatopeks, Vera Časlavska, Allans Mimūns un citas slavenības. Vakar redzēju, ka Pekinas spēļu goda viesi Alberto Huantorena, Sergejs Bubka, Sebastians Kou un Irena Ševinska piedalījās uzvarētāju svinīgajā apbalvošanā. Pats no sevis rodas jautājums, vai tad Jānis Lūsis, kurš labi runā angliski un franciski, nevarēja būt Pekinas spēļu goda viesis.
Jau agrāk, kad Rīgā, Reiterna namā viesojās toreizējais IOC prezidents Huans Antonio Samarančs, mūsu LOK vadītāji neturēja par vajadzīgu iepazīstināt augsto olimpisko vadītāju ar mūsu leģendāro sportistu Jāni Lūsi. To vajadzēja izdarīt man. Tajā pašā reizē IOC prezidentam dāvināja gleznotāja Herberta Siliņa slaveno gleznu "Regate". Tad pie dāvināšanas netika uzaicināts klātesošais autors, pazīstams burātājs. Vēlāk es IOC prezidentu iepazīstināju ar gleznotāju, pildot arī tulka pienākumus. Izrādījās, ka Samaranču interesēja burātāja mākslas darbs. Nekas nav mainījies. Tagad LOK vadoņiem "ienāca prātā" piešķirt Pekinas olimpisko akreditāciju augstmaņu radiem un draugiem, kuriem ar olimpismu nav nekāda sakara.