Latvijas viesuļa virsotnes

Viņš labprāt stāsta par savu dzīvi un jūtas, itin kā būtu sasniedzis divas savas dzīves augstākās virsotnes. Iespējams un cerams, ka nākamā gaida šovasar Atēnās. Pirmā virsotne Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pēc vēsturiskā notikuma nosūtīja Igoram apsveikumu: "Jūsu gribasspēks, drosme, neatlaidība un patiess sportiskais gars ir vainagojies ar skaistāko no uzvarām, liekot Latvijas himnai un karogam pacelties pāri visai pasaulei. Līdz ar Jūsu saviļņojumu lepns un laimīgs ir ikviens Latvijā! Apbrīnojot Jūsu izcilo sniegumu, kurā vienojās spēks un elegance, novēlu Jums tikpat mērķtiecīgi un droši doties pretī nākamajām uzvarām!" Igors pēc zelta medaļas iegūšanas Sidnejas olimpiskajās spēlēs 2000. gadā bija prezidentes goda viesis: — Pēc uzvaras olimpiādē tikšanās ar prezidenti bija svarīga, nozīmīga, tomēr it kā palika otrajā plānā, tā šķita pati par sevi saprotama. Uzvara olimpiādē nav ne ar ko salīdzināma. Manā dzīvē ir divi neaizmirstami notikumi — uzvara olimpiādē un meitas piedzimšana. Divas virsotnes, kurām nekas lielāks līdzās nav noliekams un pagaidām nav iespējams. Igors Vihrovs — sportists, kurš ar savu panākumu mūs pārsteidza nesagatavotus. Sabiedrībā viņu vērtēja dažādi, daudzi īpaši rūpīgi raudzījās, vai sportists runā valsts valodā. Igors atzīstas: — Skolā latviešu valodu es neiemācījos, jo toreiz tas nebija vajadzīgs. Sportā valdīja krievu valoda, draugu latviešu man nav. Tiklīdz parādījās motivācija, iespējas, tā valoda atdzīvojās un es vienkārši sāku runāt. Kādā TV diskusijā par cittautiešu sasniegumiem un to, vai pieņemt viņu uzvaras kā Latvijai piederīgas, V.Vīķe-Freiberga teica: — Igors Vihrovs stāvēja uz šā pjedestāla ar lepnumu. Viņš bija priecīgs, ka to darīja zem Latvijas karoga. Tas viņu padara par simtprocentīgu latvieti. Varētu teikt, krievu tautības vai krievu izcelsmes latvietis. Es absolūti no sava viedokļa neesmu gatava atkāpties, nedz arī šo Latvijas zelta medaļu sūtīt atpakaļ. Atzīmējot Latvijas sportistu panākumus XXVII olimpiskajās spēlēs Sidnejā, pastmarku emisijas komisija laida klajā papildu izdevumu pastmarkai "XXVII olimpiskās spēles Sidnejā". Pastmarkai pievienoja kuponu, uz kura attēlots olimpisko spēļu čempions un zelta medaļas ieguvējs vingrošanā Igors Vihrovs: — Pastmarka gadu gaitā kļūst arvien vērtīgāka, maniem bērniem tā saglabās atmiņā, kāds biju 22 gadu vecumā. Tas ir liels pagodinājums, to nevar nopirkt ne par kādu naudu. Igora Vihrova vecāki, protams, bija saviļņoti un lepni par dēla panākumu. — Toties draugi manu uzvaru uztvēra dažādi. Daži savu attieksmi nemainīja, citi nez kādēļ kļuva atturīgi. Igors ir dzimis rīdzinieks, bērnība pavadīta tepat Ķengaragā. Arī vecāki dzimuši Latvijā. Ienācējas ir abas vecmammas — viena no Baltkrievijas, otra no Lietuvas. Vecmāmiņai Ludmilai patika mākslas vingrošana, viņa kādreiz bija trenējusies, tāpēc aizveda Igoru uz Rīgas vingrošanas skolu. Nu jau viņš te trenējas 16 gadus. Igora tēvs spēlēja hokeju Rīgas "Dinamo" klubā. — Vecākiem bija daudz darba un neatlika brīvs brīdis manu interešu virzīšanai, un viņi, protams, priecājās, ka neslaistos pa ielām. Man iepatikās vingrošana. Vecmamma tikai vienreiz mani atveda, iekārtoja skolā, un tā es turpināju. Mans dienas režīms bija ļoti saspringts. Septiņos cēlos, vecāki aizveda uz sporta zāli pusstundu no rīta trenēties, tad žigli uz skolu, no astoņiem līdz četriem mācījos, bet no četriem līdz astoņiem vakarā atkal trenējos. Tā katru dienu. Kad vēlu vakarā pārrados mājās, bija jāsagatavo mājas darbi. Par kaut ko citu domāt vienkārši nebija iespējams. Bija vairākas reizes, kad teicu — vairs neiešu uz vingrošanas skolu! Bet vecāki atkal pierunāja. Visi sportisti, ja vien viņi ir nopietni gatavojušies, sapņo kļūt par olimpiskajiem čempioniem. Kad es sāku trenēties, grupā darbojās ļoti talantīgi puiši, bet viņi aizgāja, palikām toreizējās viduvējības. Laikam neatlaidība un vēlreiz neatlaidība ir panākumu pamats. Otrā virsotne Igors par savu ģimeni teic — normāla, parasta, tikai ar kādu nelielu īpatnību: — Tēvs spēlēja hokeju un ļoti daudz strādāja, bet no viņa allaž staroja mīlestība. Mūs audzināja, bāra un pelnīti sodīja par pārkāpumiem mamma. Viņa strādāja par frizieri, darba laiks bija prognozējams, es atrados viņas acu priekšā, un mamma prasīja rezultātu. Vecmamma bija ļoti mīļa, es pat nespēju iedomāties, ka vecmammas varētu būt skarbas vai neiejūtīgas. Tagad Igora ģimenē attiecības ar meitu veidojas līdzīgi, jo viņš bieži atrodas treniņnometnēs, sporta spēlēs, sacensībās. Mazā Elīna jau ir gadu un deviņus mēnešus veca, un tētis ir kā labais rūķis, kurš ierodas ar dāvanām un pilnu sirdi mīlestības. — Esmu meitiņas rotaļu un jauko brīžu biedrs. Kad Elīna dzima, klāt nevarēju būt, jo Inna savulaik bija pārcietusi muguras traumu un pati dzemdēt nedrīkstēja. Ārsti nevēlējās riskēt ne ar bērna, ne mātes dzīvību. Mazulīti redzēju uzreiz pēc piedzimšanas, jo sievai bija jāatkopjas no narkozes. Sēdēju pie mazās viņas dzīves pirmās divas stundas. Sākumā baidījos pat pieskarties kaut kam tik sīkam un trauslam, baidījos izdarīt kaut ko nepareizi. Sajūta bija, it kā dārga, trausla pērlīte ielikta manās plaukstās. Vecmāte teica, ka mazie piedzimstot parasti raud, bet manējā kliegusi. Dzemdību namā katrs deva padomus, beigās jutos apjucis — pirmais bērns — pats neko vēl nezini, tomēr mājās ar mēģinājumu un kļūdu metodi atradām īsto pieeju. Te mēs visi jūtamies ērti un labi. Ikreiz, atbraucot pēc ilgākas prombūtnes, Igors priecājas, kā meitiņa izaugusi. Tagad abi spēlējas, draiskojas, pastaigājas: — Labākais bērns pasaulē. Redzu, ka viņa ir ļoti spēcīga, vingro, turas uz rokām. Ar Innu Igors satikās sporta skolā. Inna apmeklēja Daugavas sporta namu, bet to uz remonta laiku slēdza, un visi audzēkņi trenējās Rīgas vingrošanas skolā. Nodarbības notika vienā zālē, tur abi viens otru ieraudzīja, sāka draudzēties, 1999. gadā apprecējās, 2002. gadā piedzima Elīna. Inna šobrīd trenē jauno vingrotāju paaudzi. Igors atzīst, ka viņa dzīvē nekas nenotiek steigā, jo kāpēc gan notikumi būtu jāsteidzina. — Innai patīk frēzijas, to īpatnējā, stiprā smarža. Tāpēc viņai tās dāvinu bieži. Frēzijas ir retas puķes. Kad šo puķu nav, nesu rozes, bet no braucieniem savām meitenēm allaž vedu kādas derīgas dāvanas. Vihrovu ģimene dzīvo 119. sērijas daudzdzīvokļu nama trīsistabu dzīvoklī, kuru nopirka par Igora zelta medaļas naudu. Par šo Latvijas Ministru kabineta piešķirto prēmiju (pēc nodokļiem ap 100 tūkstoši latu) ir sakārtota ģimenes materiālā dzīve, nopirkta Igora iecienītās automarkas "Honda" mašīna: — Man patīk šīs mašīnas dizains, braukšanas īpašības. Ir, protams, arī citas skaistas mašīnas, esmu braucis ar vairākām, bet šobrīd "Honda" ir mans iecienītākais modelis. Tā ir lieliska un oriģināla. Manējā ir divvietīga, bet ģimenes vajadzībām ir "Hondas" CRW džips. Mani apmierina šīs mašīnas cenas un kvalitātes atbilstība. Pilntiesīgs Igora ģimenes loceklis ir arī čau-čau šķirnes suns. Gadījās, ka paziņām bija kucēni, un sieva nolēma aizbraukt paskatīties, lai gan turēt sunīti neplānoja. — Viens mums iepatikās. Agrāk manā vecāku ģimenē vienmēr bija angļu rudie kokerspanieli. Bet Innai mājās gan nekad nebija turēts neviens dzīvnieciņš, ne sunītis, ne kaķītis. Čau-čau ir ļoti trausla šķirne, jo šiem suņiem ātri pieķeras dažādas alerģijas, jāuzmana veselība. Sunītis mums ir gandrīz kā otrs bērns, tomēr gana patstāvīgs un neuzbāzīgs. Sākumā, kad piedzima meitiņa, mazliet baidījāmies par suņa attieksmi, bet viņš ir draudzīgs un uzticams. Vai patiesi tikai divas virsotnes? Igors šovasar startēs olimpiskajās spēlēs Atēnās. Viņam, protams, gribētos, lai Latvijas sportisti no Grieķijas atgrieztos ar visaugstākās raudzes medaļām. Lai varētu piedalīties šajā olimpiādē, Igoram veiktas vairākas operācijas, jo sportojot bija iegūtas dažāda rakstura traumas. Vienu operāciju nācās izdarīt Šveicē: — Operācija bija nepieciešama, lai varētu turpināt trenēties. Savas dzīvības dēļ es tik dārgu pakalpojumu nekad neizvēlētos. Tikai sporta dēļ. Formu gan atguvu lēni. Pēc operācijas radās dažādi sarežģījumi, un pēc plānotajiem trim rehabilitācijas mēnešiem trenēties vēl nevarēju. Pagāja astoņi mēneši. Arī kājas sadzija nevis domāto četru, bet deviņu mēnešu laikā. Treniņi prasa ļoti daudz enerģijas, un tā ir jāatgūst, dzerot īpašu vitamīnu kompleksu. Sportā vingrošanā tiesnešu vērtējums, manuprāt, ir ļoti subjektīvs. Igors piekrīt, jo katra sacensība ir pilnībā jauns starts, strādā cita tiesnešu komanda no visdažādākajām valstīm. — Protams, ir favorīti, kurus pamana iepriekšējās spēlēs, bet gadās, ka sportists ne ar ko īpašu sev nav pievērsis uzmanību, tiesneši saprot, ka panākums ir nejaušības rezultāts, un var ielikt zemāku vērtējumu. Mana pirmā vieta Sidnejā tikpat labi varēja kļūt septītā. Viegli nekas nenāk. Nav tā, ka aizbrauci, novingroji, uzvarēji, saņēmi zelta medaļu. Jaunie redz ārējo spožumu, bet ieguldītais darbs ir leduskalna neredzamā daļa. Tagad situācija ir vēl smagāka, valsts attieksme ir tāda — lai jaunie trenējas, lai strādā treneri, bet par visminimālāko atlīdzību. Ja laimēsies tikt pie labiem rezultātiem, tad palīdzēsim. Diemžēl, neieguldot līdzekļus, jauno sportistu paaudzi neizaudzināt. Ja pēc Atēnu olimpiskajām spēlēm valsts finansēs manu sporta veidu, tad es turpināšu te strādāt un trenēties, pretējā gadījumā būs jādomā, ko darīt. Es neskumstu, jo strādāt par treneri varu jebkurā vietā pasaulē. Par līdzīgu darba apjomu citur var saņemt desmit reizes lielāku atalgojumu. Tāpēc sportisti aizbrauc. Nedomāju, ka arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijā kaut kas strauji mainīsies. Es, protams, varu gadu, divus te strādāt, bet ar labo gribu vien nepietiek. Vienam dzīvojot, problēmu maz. Bet ja ir ģimene un bērni, tad pirmajā vietā ir viņi, un mani vistuvākie cilvēki nedrīkst dzīvot slikti. Man ir jāpelna ģimenei. Jautāju, vai ir vieta pasaulē, kur viņš vēlētos dzīvot. — Man iepatikās Austrālija, jo tur cilvēku attiecības ir fantastiski draudzīgas un ļoti atšķiras no Eiropas. Varbūt tas bija olimpiādes laikā. Protams, ka Austrālija atrodas tālu no Baltijas, bet tā ir zeme, kur mana dvēsele jutās ļoti labi. Otra vieta ir Šveice. Ja dzīvo Šveicē un tur ir darbs, tad visas pārējās rūpes atkrīt. Bet tagad Igora Vihrova domām un centieniem ir viens virziens — Atēnas. Viena no virsotnēm, kas sasniedzama Latvijas viesulim. * Vihrj — viesulis, virpulis