Latvijas izlasei nepieciešams kapitālais remonts (12)

Spēle ar ziemeļu kaimiņiem bija daudz cerīgāka, taču abas spēles kopumā patiešām iezīmē nepieciešamību pēc nopietnām pārmaiņām. Visās līnijās. Tieši rūpīgs kapitālais remonts, nevis strauja ķirurģiska iejaukšanās ir vajadzīga, lai uzlabotu izlases sastāvu un sniegumu. Slimnieks vēl nav miris un nemirs, taču viņu steidzami jāsāk ārstēt. Aizstājēji nav sagatavoti Nekas nav mūžīgs. Ne spēlētājs, lai cik izcils būtu, ne treneris, lai cik veiksmīgs un zinošs būtu, ne slava un popularitāte, lai cik patīkamas tās būtu. Komanda — tas ir dzīvs organisms, kuram arvien jāattīstās un jāpilnveidojas, lai tas augtu vai vismaz nesāktu degradēties. Latvijas izlasē degradācija vēl nav sākusies, taču spēles ar Slovākiju un Igauniju lieku reizi (jācer, ka pēdējo un ka beidzot visi ir nolaidušies no "Portugāles mākoņiem") atgādināja, ka šis sastāvs jau ir "izšāvies", ka steidzami nepieciešamas svaigas asinis, bet uzreiz tās nav, kur ņemt. Mēs neesam futbola lielvalsts, taču neesam arī tik nabadzīgi spēlētāju izvēlē, lai pēkšņi nonāktu situācijā, kad vienā vai citā postenī pamatsastāva spēlētājam nav kaut vai puslīdz līdzvērtīga aizstājēja. Izlases treneri šos aizstājējus vienkārši nav sagatavojuši, pēdējos gados turklāt esam zaudējuši (izlasei) vairākus futbolistus, kuri tagad būtu tuvākā maiņa, bet kas tagad nepilnu 30 gadu vecumā jau netiek uzskatīti par izlases spēlētājiem ar ilgāku perspektīvu. Iznāk tā, ka daļa pašreizējo līderu vairs "nevelk", otrie numuri jeb dublieri viņiem nav sagatavoti, bet jaunie futbolisti vēl ir par jaunu un "zaļu", lai uzreiz stātos viņu vietā. Jāprot saskatīt īstos Vēl salīdzinoši nesen Latvijas futbola izlases treneri jebkurus žurnālistu aizrādījumus par pārāk šaura spēlētāju loka izmantošanu atraidīja ar sūdzēšanos par pārāk šaurajām rezervju iespējām un minēja futbola lielvalstu Itālijas, Vācijas un Spānijas piemērus — sak", pat šo valstu izlašu treneri sūdzas par labu uzbrucēju vai pussargu trūkumu. It kā jau taisnība, un, nudien, dīvaini izklausās, kā, piemēram, Vācijas izlases treneris "raud" par uzbrucēju trūkumu, taču šeit ir kāda nianse, ko mūsu treneri nav minējuši vai par kuru varbūt pat nav iedomājušies — proti, minēto (un citu) futbola lielvalstu treneri sūdzas par pasaules klases spēlētāju trūkumu vienā vai citā postenī, nevis vienkārši par labu spēlētāju trūkumu. Atšķirība, piekritīsiet, ir ļoti būtiska. Pavisam nesen Liepājā spēlēja viens no Vācijas bundeslīgas labākajiem klubiem — Gelzenkirhenes Schalke 04, tā sastāvā uzbrukumā izcēlās gan augumā raženais 19 gadus vecais Mihaēls Delura, gan augumā nelielais 21 gadu vecais Maiks Hanke (guva trīs vārtus vienā puslaikā!). Pie mums viņi jau sen būtu izlases kandidāti vai pat izlases sastāvā, bet Vācijā viņi pašreiz nav pat tālākajā izlases treneru redzeslokā (pavisam cits jautājums, vai pie mums viņi būtu līdz šādam līmenim izauguši). Ar to jau arī atšķiras elites jeb futbola lielvalsts izlase no vienkārši labas vidusmēra izlases. Mums nekad nebūs tik plaša spēlētāju izvēle, mums diezin vai kādreiz būs vairāk par 2–3 pasaules līmeņa futbolistiem (ja vien nesagadās tā, ka lielākā daļa Latvijas izlases futbolistu spēlē pazīstamos Eiropas klubos), taču mums nav arī tā, ka aiz valsts izlases līderiem stāvētu pilnīgs tukšums. Vajag tikai saskatīt un — pats galvenais — gribēt saskatīt tuvāko rezervi. Treneris — savas piesardzības upuris Bratislavā vairāku labāko spēlētāju traumu dēļ laukumā izgāja pavisam cita Latvijas izlase un zaudēja "bez variantiem" — 1:4. Ko var spēlētājiem pārmest? Neko. Šādā virknējumā un ar šādu tuvāko rezervistu gatavību komanda labāk nemaz nevarēja nospēlēt. Cita lieta — ka tikai un vienīgi izlases treneri ir atbildīgi par to, kāpēc pamatsastāvs ir kļuvis gandrīz vai par neaizskaramu. Aleksandrs Starkovs zināmā mērā pat ir kļuvis par savas piesardzības ķīlnieku. Skaidrs, ka viņš nav pats sev ienaidnieks un liek sastāvā tikai labākos spēlētājus, taču futbola izlase nesastāv tikai no tiem 11, kas iet laukumā konkrētā spēlē, un no tiem 2–3, kas iziet uz maiņu. Pārāk daudz mums ir (varbūt tagad jau bija?) tā saukto mūžīgo rezervistu, radās iespaids, ka liela daļa futbolistu vairs vienkārši neticēja, ka viņiem kādreiz uzticēsies, ka viņus patiešām uzskata par pilntiesīgiem izlases spēlētājiem. Vairāki no tiem, kas izgāja laukumā Bratislavā, varēja to izdarīt tikai tāpēc, ka treneriem nebija neviena cita, ko sūtīt laukumā. Jā, arī Slovākijas un jebkura cita izlase būtu uzreiz citādāka un vājāka, ja no tās pamatsastāva izkristu 5–6 futbolisti, taču pieļauju, ka tā uzreiz nekļūtu tik krasi vājāka un brīžiem pat bezpalīdzīga. Pēkšņi mēs konstatējām, ka Latvijas virslīgā atzītie, taču gados un pieredzē nepavisam vairs ne iesācēji uz Slovākijas izlases fona — bet tā nepavisam nav Eiropas elites komanda — "pazūd" un kļūst tik viegli apspēlējami. Citādi nemaz nevar būt, ja pirms tam tuvākajai rezervei ir bijusi tikai simboliska iespēja sevi apliecināt nopietnās spēlēs. Vai jūs varat nosaukt kādu maču, kurā Starkovs būtu izdarījis kaut kādus kardinālus jauninājumus, kurā būtu skaidri redzama iecere pēc kāda laika kaut ko mainīt izlases spēlē? Es neatceros. Baltijas kausa izcīņa šeit neskaitās, jo ne jau spēlēs pret Lietuvas un Igaunijas pa pusei otrajiem sastāviem var sagatavot spēlētāju daudz nopietnākām spēlēm, šādos mačos var tikai sākt to darīt. Pirms Eiropas čempionāta finālturnīra konservatīvismu sastāva izlasē varēja ne tikai saprast, bet arī atbalstīt, jo tikai ar iespējami labi sasakņotu komandas spēli un milzīgu pašatdevi mēs Portugālē varējām neizgāzties un to arī izdarījām, taču gan pirms tam, gan jau pēc tam bija iespējas tuvāko rezervju nopietnākai pārbaudei. Tad dažiem futbolistiem varbūt nezustu ticība, ka viņi izlasei vispār kādreiz būs vajadzīgi — spēlētāji taču nav mazi bērni, viņi redz un jūt treneru attieksmi, viņi daudz ko saprot arī bez vārdiem un prot lasīt treneru intervijās starp rindām… Tagad jau pati dzīve piespiež izdarīt pārmaiņas izlasē, un tās būs daudz sāpīgākas nekā tad, ja notiktu pakāpeniski un kā nepārtraukts process, kas sporta spēļu komandās ir neizbēgams. Jābūt loģiskai izvēlei Iepriekš uzrakstītais nenozīmē, ka tagad — tēlaini izsakoties — jāņem slota un pašreizējais sastāvs jāizmēž no izlases. Mesties galējībās būtu vēl sliktāk. Paši esam noveduši izlasi līdz situācijai, kad reizē jāmēģina vēl pēc iespējas ilgāk saglabāt šo sastāvu un iesaistīt komandā jaunus spēlētājus. Žēl, bet dažus labus futbolistus jau esam praktiski zaudējuši. Sen aizmirsts ir Mihails Ziziļevs, nepilnīgi tika izmantots Artūra Zakreševska potenciāls, neviens pa īstam nav ļāvis apliecināt sevi izlasē vienam no gudrākajiem centra pussargiem Edijam Daņilovam. Piekrītu, ka sava nelielā auguma dēļ Edijam būtu grūti mačos, kad pretinieks "spiež" un kad jādarbojas no aizsardzības pozīcijām, taču ne jau katrreiz mūsu pretinieks ir Nīderlande, Portugāle, Čehija vai tamlīdzīga ranga izlase. Vai kāds ir ļāvis Daņilovam kaut vai pamēģināt sevi izlasē apliecināt? Šiem trim un vēl dažiem futbolistiem vēl nav veterānu vecums, vēl jau viņi nav "bezcerīgs gadījums", taču pārāk daudz laika jau pazaudēts un viņi vairs nav arī tajā vecumā, tomēr izaugsmes iespējas vēl ir lielas. Var iebilst, ka ne jau šie (un vēl daži neminētie) futbolisti pacels mūsu izlasi pakāpi augstāk, taču, pirmkārt, tad varbūt nebūtu tik lielu robu sastāvā līderu traumu dēļ un, otrkārt, kā tādā gadījumā lai saprot dažu "tūristu" atrašanos sastāvā? Izlases virknējumā spītīgi tiek iekļauts Mihails Miholaps, toties uz pēdējiem treniņiem pat netiek aicināti Gatis Kalniņš un Kristaps Grebis, kas pēdējās spēlēs ir labā sportiskajā formā, bet pirms tam — Ģirts Karlsons. Jā, viņi nav divas galvastiesas pārāki par Miholapu, taču viņi visi ir krietni jaunāki par Miholapu un pašreiz arī spēlē labāk (Karlsons gan tikai nesen atsāka treniņus pēc kājas operācijas, taču viņu ignorēja arī pirms tam), tā ka vismaz kāda viņu uzaicināšanas loģika būtu. Vēl lielāks absurds ir ar vārtsargiem, pareizāk — ar trešo vārtsargu. Par to allaž kļūst Andrejs Pavlovs, kurš, piemēram, šosezon Skonto sastāvā ir piedalījies tikai trijos mačos (pret Ditton un divreiz pret pastarīti Audu), toties uz izlases treniņiem neaicina tos, kas labi spēlē savos klubos — ne Alekseju Krucu (ar retiem izņēmumiem) no Liepājas, ne Vadimu Fjodorovu no Daugavpils, ne Denisu Romanovu no Ventspils. Vēl vairāk — Skonto treneri nenoliedz, ka Pavlovs savā izaugsmē ir apstājies, ka tāpēc klubs meklē citu vārtsargu, bet tajā pašā laikā — tieši Pavlovs ir trešais vārtsargs izlasē. Kur loģika? Var jau teikt, ka mums ir Aleksandrs Koļiņko un tāpēc nav tik svarīgi, kurš būs otrais vai, vēl jo vairāk, trešais vārtsargs, bet kaut kādai loģikai spēlētāju izvēlē tomēr tik un tā ir jābūt. Šo un citus absurdus redz arī spēlētāji, tas tikai rada runas, ka jāspēlē Skonto un tad ceļš līdz izlasei būs daudz īsāks, tas rada ticības trūkumu, ka vispār esi izlasei nepieciešams, jo vari spēlēt, cik vien labi gribi, sastāvā tik un tā tiek citi — arī tie, kas ne ar ko neizceļas klubā. Tagad, kad izdarīt izlasē pārmaiņas ir piespiedusi pati dzīve, no spēlētāju izvēles atkarīgs vēl vairāk, un šajā sakarā daudz kas būs atkarīgs no tā, kas turpmāk būs izlases galvenais treneris. Starkovam jāpasaka paldies 2006. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā Latvijas izlasei vēl jāaizvada 8 spēles. Uzvarot 17. novembrī Lihtenšteinā, mūsējie atkal var būtiski uzlabot savu situāciju turnīra tabulā, taču… Nemānīsim paši sevi. Mums nav izredžu tikt uz finālturnīru, tāpēc mums tagad jāsāk pamazām veidot jaunu izlasi un reizē jāturpina katrā spēlē cīnīties par uzvaru (citādi izveidot cīņasspējīgu komandu nav iespējams). Jāatmet nepamatotas ambīcijas, varbūt pat apzināti nedaudz jāpiekāpjas, lai pēc kāda laika varbūt atkal pārsteigtu Eiropu. Aleksandram Starkovam jāpasaka paldies par to, ko viņš ir paveicis. Neticu, ka Starkovs pēkšņi var krasi mainīties (gribētos gan kļūdīties), kļūt elastīgāks sastāva un taktikas izvēlē, kā arī to maiņā mača gaitā, turklāt tagad viņš ir Maskavas Spartaka galvenais treneris, un vēl trijās spēlēs viņš nemaz nevarēs vadīt Latvijas izlasi diskvalifikācijas dēļ. Zināšanu un pieredzes Starkovam netrūkst, bet vai viņš spēj savādāk (paškritiskāk) paskatīties uz izlasi — šaubos. Nākamā gada pavasarī, kad atsāksies kvalifikācijas spēles, Starkovam būs jādomā par savu vietu pie Spartaka stūres, jo dažas neveiksmes čempionāta sākumā to var stipri sašķobīt. Izlasē vajadzīgas svaigas vēsmas arī galvenā trenera vietā. Jābūt jaunām idejām, jaunām iecerēm. Nav vajadzīga revolūcija. Ir vajadzīgs kapitālais remonts visā mājā.