Rodrigo Ābols: Zemapziņā sēdēja neziņa par nākotni

- Sezona tev iesākusies raibi - NHL drafts, Latvijas izlases sastāvā nekvalificējāties Olimpiskajām spēlēm un kluba maiņa.

- Sākums bija diezgan grūts un nepatīkams. Nometne Vankūverā beidzās mazliet ātrāk nekā gribētos, bet bija pozitīvas atsauksmes. Viņi iedeva vēl vienu gadu uzspēlēt junioros, lai kārtīgāk pierastu pie Ziemeļamerikas laukumiem un spēles stila. Vankūvera un es cerējām, ka būs iespēja palikt Portlendā, bet viņi izvēlējās divus jaunākus importus. Man kā divdesmitgadīgam leģionāram bija grūtāk atrast jaunu komandu, taču Akadie-Baturst «Titan» deva iespēju.

- Ziemeļamerikas hokeja blogos bija rakstīts, ka Portlendas «Winterhawks» bija apmierināti ar tavu spēli. Šķīrāties uz pozitīvas nots?

- Galvenais treneris Maiks Džonstons teica, ka lēmumu nevarēja pieņemt līdz pēdējam brīdim. Tomēr viņš izvēlējās divus jaunākus hokejistus, jo varēs veidot komandu no spēlētājiem, kuri spēlēs vēl divus vai trīs gadus.

- No malas skatoties, arī psiholoģiski smags sezonas sākums, Latvijas izlases un kluba maiņas dēļ. Pats juties tik smagi, kā varētu šķist?

- Pēc kvalifikācijas turnīra nebija psiholoģiski grūti, tur gājām un izlikām pilnīgi visu. Psiholoģiski smagākais posms sākās, ierodoties Portlendā, priekšā stāvēja divi importi. Uz Vankūveru braucu ar domu tikt AHL, bet zemapziņā sēdēja neziņa par nākotni. Tas turpinājās pusotru mēnesi, jauno spēlētāju nometnē Vankūverā un lielajā nometnē. Pēc tam tiku aizsūtīts uz Portlendu, vēl joprojām nezināju, vai palikšu junioru komandā. Man nedeva iespēju spēlēt, laukumā izgāju tikai divās spēlēs, nojautu, ka mani izliks veiveros [neaizsargāto spēlētāju sarakstā - aut.]. Divas nedēļas dzīvoju Portlendā pie savas ģimenes un gaidīju, kad atradīšu klubu. Tagad vēl neesmu iegājis spēļu ritmā, pusotru mēnesi nebiju kārtīgi spēlējis.

- Pusotra mēneša laikā uz ledus nesanāca pavadīt daudz laika?

- No Vankūveras ierados Portlendā, tad mums bija jādodas sezonas garākajā izbraukumā. Uz ledus varēju tikt rīta treniņos. Lielāko daļu spēļu man bija jāskatās no tribīnēm. Atgriežoties no izbraukuma, tikpat kā nebiju slidojis, tad sekoja veiveri un Portlendā vairs nevarēju slidot, jo forma bija jāatdod klubam.

- Kāpēc Portlenda tik ilgi vilcinājās, viņiem pašiem nebija skaidrības - paturēt tevi vai jaunāku importu?

- Viņi uzskatīja, ka dabūšu līgumu ar «Canucks» un spēlēšu AHL. Maiks Džnostons pirms drafta man zvanīja un teica, ka vēlas paturēt komandā, taču tas bija, pirms mani nodraftēja. Zems drafta numurs, tomēr «Canucks» ar mani rēķinās. Portlenda domāja, ka spēlēšu AHL, bet Vankūvera uzskatīja, ka attīstības ziņā vēl viens gads jāpavada junioros.

- Vankūveras «Canucks» draftā tevi izvēlējās ar 184. kārtas numuru, gadu iepriekš jau biji atrādījies klubam jauno spēlētāju nometnē. Tu biji informēts, ka «Canucks» tevi izvēlēsies?

- Pēdējo reizi ar viņiem runāju pagājušajā vasarā. Vasarnīcā mums bija ģimenes pasākums, gāju pēc grila. Dzirdēju, ka tētim zvana telefons, man sāka vibrēt telefons, tad sapratu, ka noticis kaut kas labs. Ģimene un draudzene nāca apsveikt, bija patīkams mirklis.

- Kurš bija pirmais cilvēks no kluba vadības, kurš sazinājās ar tevi?

- Viņi uzreiz nevarēja mani sazvanīt, jo zvanīja Amerikas numuram. Tomēr beigās viņi atrada manu Latvijas numuru un sazinājāmies. Tas bija viens no «Canucks» skautiem, viņš uzreiz sacīja, ka organizācija ir priecīga, mani izvēloties. Pēc divām dienām jau bija jālido uz attīstības nometni.

- Tu vispār biji fiziski gatavs attīstības nometnei?

- Tajā nometnē neviens īpaši neuztraucās par tavu fizisko formu, lai gan mums ir viena no grūtākajām nometnēm. Runāju ar [Mārtiņu] Dzierkalu, ar [Kārli] Čuksti, kuri bija savu klubu nometnēs, man bija vistrakākais variants. Nometnē bija visādi fiziskās sagatavotības testi, nebija viegli, no rītiem bija ledus divās grupās - aizsargi, uzbrucēji - tad kopā. Zālē mums lika izpildīt vingrinājumus precīzas tehnikas uzlabošanai.

- Kas mainījās tajā brīdī, kad tu kļuvi par Vankūveras «Canucks» īpašumu, viņi uzstādīja kādus mērķus?

- Patīkami, ka, tevi nodraftējot, tu esi viņu īpašumā, par tevi interesējas un uztraucas. Visu laiku apmaināmies ar e-pastiem, viņi sūta treniņu programmas, slidošanas vingrinājumus. Nonācām pie kopsaucēja, ka man jākļūst fiziski spēcīgākam, lai spēlētu nākamajā līmenī. Par to es pārliecinājos NHL nometnē, jo tur ir pavisam cita slidošana un spēka spēle. Ja es pieliktu spēku, tad varētu izmantot savu augumu un būtu lietderīgāks laukumā.

- Jums bija arī jāpilda vingrinājumi, metot bumbu basketbola grozā ar aizsietām acīm?

- Diena mums sākās astoņos no rīta, beidzās četros. Vankūvera ir ļoti īpaša ar to, ka viņiem ir daudz community works - labdarības fondi un visādi cita veida ziedojumi. Šajās nometnēs ir ļoti daudz saliedēšanās vingrinājumu. Uzdevumā, kur bija jāmet bumba ar aizsietām acīm, mēs sadalījāmies pa divi. Man ir aizsietas acis, partneris saka, kur es atrodos, cik lielā attālumā esmu no groza. Viņi māca komunicēt savā starpā, jo komunikācija ir svarīga uz laukuma.

- Pēc attīstības nometnes trenējies Latvijā, gatavojies olimpiskās kvalifikācijas turnīram?

- Paldies Ērikam Miļunam par treniņnometni. Vankūverā un citi treneri man ir teikuši, ka svarīgākais sagatavošanās posms ir ārpus ledus laukuma. Zālē pats ej strādā un spied sevi. Decembris un janvāris tiek raksturots kā grūtākais sezonas posms.

- Vieta izlases sastāvā olimpiskajam kvalifikācijas turnīram nebija nodrošināta nevienam. Tas tev bija viens no sagatavošanās posma galvenajiem mērķiem?

- Ļoti gribējās tikt sastāvā, atceros, kad iepriekšējo kvalifikācijas turnīru Rīgā skatījos televizorā, tobrīd tikai sapņoju, ka varētu spēlēt nākamajā turnīrā.

- Komandu ietekmēja trenera maiņa dienu pirms turnīra sākuma?

- Ģērbtuvēs par to nediskutējām, jo mērķis mums bija viens - tikt uz Olimpiādi. Varētu teikt, ka bijām labākajā sastāvā, patīkami bija uzspēlēt ar Bārtuli, Kuldu, Karsumu un citiem.

- Kopā ar Ronaldu Ķēniņu un Mārtiņu Dzierkalu veidojāt aktīvu maiņu. Cik veiksmīgi bija saspēlēties ar partneriem?

- Viņi abi ir ātri spēlētāji, centos pieslēgties, ar Mārtiņu jau pirms tam biju spēlējis, un ar Ronaldu arī izveidojās viegla saspēle. Personīgi spēle pret Japānu varēja būt labāka, pret Vāciju laukumā izgāju tikai trīs maiņas.

- Pēc turnīra mazliet atpūties un devies uz Portlendu, pēc tam uz nometni Vankūverā. Priekšā jau stāvēja paprāvs pulks jauno hokejistu?

- Jauno spēlētāju nometnē bijām 25 cilvēki, dažus uzaicināja uz lielo nometni. Pēc tam visi draftētie un pārējie hokejisti devās uz «Canucks» lielo nometni.

- Vankūveras «Canucks» lielo nometni pameti priekšlaicīgi, klubs nebija apmierināts ar tavu sniegumu?

- Viņi bija apmierināti ar manu sniegumu nometnē, bet aizsūtīja ātrāk uz Portlendu ar domu, ka es tur varētu palikt. «Canucks» arī bija ieinteresēti, lai es palieku pie Maika Džonstona, jo viņš ir labs junioru treneris. Man patika Džonstona sistēma - ātrs hokejs ar daudzām piespēlēm, daudz interesantāks hokejs.

- Portlendas sastāvā nospēlēji divas spēles, tad tiki izlikts veiveros. Kāds bija situācijas turpinājums, paliki uz vietas un gaidīji?

- Dzīvoju Portlendā pie ģimenes, aģents runāja ar komandām, nonācām pie Baturstas. Vankūvera teica, lai palieku Ziemeļamerikā, tāpēc Eiropai uzmanību nepievērsu. Lielākā problēma bija atrast komandu importam, kuram ir 20 gadu, jo daudzās komandās vietas bija aizpildītas.

- Pievienojoties Baturstas komandai, paralēli nomainījās līga no WHL uz QMJHL. Kvebekas līgā esi aizvadījis vien pāris spēles, jūti krasas atšķirības?

- Kvebekā ir daudz uzbrūkošāks hokejs, vairāk met un skrien pakaļ ripai. Spēļu rezultāti arī krasi atšķiras, nospēlējām divas spēles, vienu zaudējām ar 5:7, nākamo vinnējām ar 6:5. Šajā līgā neviens rezultāts nav stabils, mājās būdami vadībā ar 5:1, piedzīvojām zaudējumu. WHL vairāk spēlē pēc sistēmas.

- Pamazām sāc nopelnīt trenera uzticību?

- Uzticība ir jānopelna, sākumā nespēlēju mazākumā, tagad sāk uzticēt spēles laiku. Man patīk, ka atkal esmu iespēlēts centrā, jo pirms tam lika spēlēt pa malu.

- Komandas kolektīvā viegli iekļāvies?

- Mazliet nepierasti, ka ģērbtuvē un autobusā dominē franču valoda, nesaprotu īsti, par ko runā.

- Tev ar franču valodu nevajadzētu būt problēmām. Skolas laikā sanāca mazliet apgūt.

- Varu pateikt kā mani sauc un pāris frāzes, vairāk īpaši nemāku franciski. Pāris lamuvārdus esmu iemācījies no trenera. Kopumā treneris runā angļu valodā, bet visi francūži saprot.

- Skatītāju skaita ziņā arī jūtamas pārmaiņas?

- Man ir liela atšķirība, pilsēta ir tik liela, cik Portlendas hallē varēja satilpt skatītāju. Šeit ceļā līdz hallei paiet piecas minūtes, bet Portlendā bija jābrauc stunda, lai neiestrēgtu sastrēgumos. Uz spēlēm nāk pusotrs tūkstotis atbalstītāju, vienmēr ir labs atbalsts.

- Esi jau iekārtojies jaunajā ģimenē?

- Pagaidām dzīvoju pie viena no kluba īpašniekiem, es ar vienu komandas biedru pagrabā, vēl viens dzīvo otrajā stāvā. Amerikāņiem ir populāri pagrabus izveidot par dzīvojamām telpām.

- Treniņu process ir atkarīgs no spēlēm?

- Tikko atbraucis, aizvadīju tikai vienu treniņu, jo bija spēles caur vienu dienu. Nospēlējām pirmās četras spēles, tad nedēļu tikai treniņi. Portlendā teorētiski varēju papildus trenēties, bet bija jābrauc stunda līdz hallei. Hokeja ziņā labāka pilsēta noteikti ir Batursta.

- Astoņās spēlēs esi atzīmējies ar trim rezultativitātes punktiem. Mazā punktu raža izskaidrojama ar adaptācijas periodu?

- Liekas, ka spēlēju labi, vienkārši nesanāk realizēt savus momentus. Cenšos sevi pārāk nenospiest, jo vairāk domāsi par punktiem, jo mazāk tie nāks.

- Pirms trim gadiem tevi intervējot, tu teici, ka mērķis ir kādu dienu uzvilkt NHL kreklu un pārstāvēt Latvijas izlasi Olimpiskajās spēles. Otrs notikums šoruden pārlikās uz pāris gadiem, bet kopumā esi pietuvojies mērķu realizēšanai?

- Trīs gadu laikā daudz kas ir mainījies, ir sajūta, ka esmu uz pareizā ceļa. Taču vēl daudz ir jāstrādā, lai sasniegtu visus mērķus.