Par nācijas sportiskumu varot spriest arī pēc tās sporta būvēm, piemēram, stadioniem. Nedēļa bija spiesta atzīt, ka šis kritērijs neko labu neliecina par Latvijas ļaudīm, jo sporta laukumu, vismaz galvaspilsētā, ir maz un tie paši galvenokārt paredzēti tikai futbolam.
Nesportiskie Rīgas stadioni (18)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rīgā kopumā ir septiņi stadioni, kas pieder pašvaldības un valsts institūcijām vai privātstruktūrām. Kultūras un sporta centrs Daugava pieder Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), Rīgas Tehniskās universitātes stadions — RTU, Jūrnieks — Rīgas kuģu būvētavai, SIA Stadions sporta komplekss (Skonto) un SIA Ķeizarmežs — privātīpašumi, bet Rīgas pašvaldības pārziņā ir divi stadioni: sporta komplekss Arkādija un Latvijas Universitātes (LU) stadions. Par nacionālajām būvēm atzīti Daugavas stadions, Ķeizarmežs, Arkādija un Skonto, taču faktiski nevienā no tiem nav iespējams sarīkot Eiropas līmeņa vieglatlētikas sacensības. Liela daļa no septiņiem vēl palikušajiem stadioniem ir visai nesportiskā stāvoklī, jo īpaši kritiska situācija ir Daugavas stadionā, lai gan tas ir vienīgais lielais un daudzpusīgais sporta komplekss Rīgā.
"Arkādija" — standartiem par mazu
Rīgas pašvaldības pārziņā ir divi stadioni: Arkādija un Latvijas Universitātes stadions (sporta klubs Rīga). Arkādija, kā vēstīts Latvijas Sporta pārvaldes mājaslapā, tika nodots ekspluatācijā 1970. gadā un sākotnēji piederēja Rīgas dzelzceļam, gan ar nosaukumu Lokomotīve. Tā kopējā platība ir 45 000 kvadrātmetru, uz kuras izvietots gan dabiskā, gan mākslīgā seguma futbola laukums, atlētikas, cīņu un aerobikas zāles, baseins. Stadionā var nodarboties ar vingrošanu, aerobiku, atlētisko vingrošanu, sambo, cīņas sporta veidiem, volejbolu, basketbolu, futbolu.
"Šobrīd stadionam ir pabeigta pirmā rekonstrukcijas kārta, izremontējot galveno ēku ar zālēm, baseinu. Tāpat Arkādijai tagad ir labākais sintētiskais futbola laukums Rīgā," tā stadionā notiekošo raksturo Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta direktora vietnieks Kārlis Villerušs. Otrajā kārtā ir paredzēts atjaunot stadionu un vieglatlētikas sektoru, kā arī tā dēvēto zaļo māju, kas ir arhitektūras piemineklis. Attiecībā uz pirmo rekonstrukcijas kārtu ne tik sajūsmināts ir sporta kluba Rīga valdes priekšsēdētājs Imants Stradiņš. Arī šo telpu un būvju ikdienas lietotāji — gan sportisti, gan administrācija — ir tikai daļēji apmierināti ar padarīto. Pēc divu gadu rekonstrukcijas pat bijis jāpārtaisa telpas. Lūk, cīņu zāle neatbilstot standartiem, un tagad tur var rīkot tikai mazas sacensības, arī spēļu zāle varēja būt lielāka.
Stadiona projekts it kā būtu jau gatavs, taču tas bijis jāpārprojektē, jo iepriekšējais, ņemot vērā jaunās tehnoloģijas, ir jau novecojis. Lokomotīves stadions savulaik tapis bez meliorācijas, tā radot problēmas slapjākos gadalaikos. Lai laukuma segums būtu labāks nekā iepriekšējos gados, šogad tam izmantots daudz līdzekļu, un, lai velēnas labāk "iedzīvotos", līdz pat jūnijam netika atļauts uz tā spēlēt. "Pretējā gadījumā pēc kārtējās regbija spēles tur paliktu tikai melnas vietas. Jāteic, ar šo sporta spēli ir visai sarežģīti, jo esošie laukumi ir vairāk piemēroti futbolam, kas ir mazāki, nekā nepieciešams regbijam," atzīst Stradiņš. Par sintētisko segumu runājot, viņš norāda, ka tas nav vis labākais, bet jaunākais. Taču tā kvalitāti pa īstam varēs pārbaudīt tikai pēc ilgāka laika, jo tas vēl nav nokalpojis pat gadu. Diemžēl kopumā stadions atrodas visai lielā saspiestībā (nav iespējams izveidot pat sešus skrejceliņus), tam nav ne atbilstošu tribīņu, ne dušas telpu, ne pat kafejnīcas, līdz ar to šie mīnusi Arkādiju neļauj attīstīt par Eiropas standartiem atbilstošu būvi, kā tas, piemēram, ir Aizputē.
LU stadions gaida investorus
Villerušs Arkādiju saredz kā laba līmeņa treniņu stadionu, bet otru savu "aizbilstamo" — Latvijas Universitātes stadionu Krišjāņa Barona ielā 116a — ar laiku redz kļūstam par labāko Rīgas sporta bāzi. Tagad gan 1952. gadā "armijnieku" būvētais sporta komplekss ir savu laiku nokalpojis gan morāli, gan fiziski. Stradiņš arī piebilst, ka visu laiku tiekot apgalvots, ka notiks pārveidošana un uzlabošana, taču rekonstrukcija tā arī no gada uz gadu tiek atlikta. Plānotie darbi ieilgst, jo nav nokārtots zemes jautājums — viena zemes strēmele, uz kuras atrodas šautuve, pieder Iekšlietu ministrijai, ar kuru notiek sarunas par iespējamo kompensāciju un zemes gabala piešķiršanu Rīgas domei. Tikai, atrisinot šo jautājumu, varētu tālāk domāt par projekta izstrādāšanu un privāto investoru piesaisti. Turklāt investīcijas, lai stadionu pārbūvētu, vajadzīgas lielas. Ja tās izdosies piesaistīt, LU laukums varētu būt gatavs pēc pusotra vai diviem gadiem, bet Arkādija — jau 2007. gadā, pieļauj Villerušs.
Gan Villerušs, gan Stradiņš, izvērtējot sporta būvju bāzi Rīgā, atzīst to par neapmierinošu. "Mēs gaidām izcilus panākumus no saviem sportistiem, taču — kāda ir sporta bāzu kvalitāte?! Briesmīga!" par valsts atbalsta trūkumu šajā jomā norūpējies ir Villerušs. Viņš domā, ka labs piemērs ir, teiksim, Vācijas pilsēta Brēmene, kurā ir 11 sporta laukumu. Rīgas domes pārstāvis teic, ka tikai Skonto ir līmenī, pārējie stipri atpaliekot no starptautiskajās normās noteiktajiem standartiem.
Diemžēl Rīgā par valsts līdzekļiem nav tapis neviens jauns stadions, atstājot uz pašvaldības pleciem ne tikai Arkādiju un LU stadionu, bet arī skolu sporta būves, kas lielākoties atrodas uz privātas zemes, līdz ar to rodoties grūtības tās attīstīt. No pilsētas kartes diemžēl pazūdot VEF stadions, kas — tā kā atrodas uz privāta un ļoti vērtīga zemes gabala — palēnām tiek apbūvēts. "Ja aizkavēsim Jūrnieka aiziešanu, arī tas jau būs daudz," atzīst Villerušs. Lai kaut kā kompensētu lielo laukumu trūkumu, dome esot iecerējusi realizēt četrus ministadionu projektus. Viens, kas atrodas Puškina liceja un jaunatnes centra Laimīte teritorijā, tiks drīzumā nodots ekspluatācijā. Šādi stadioni būšot labas ģimeņu atpūtas vietas no "skolēniem brīvajā laikā", sola Villerušs, piebilstot, ka vajadzētu ieplānot Rīgā arī lielākas sporta, atpūtas un rekreācijas zonas, līdzīgi kā tas ir Ķeizarmežā.
"Daugava" lēni brūk
Daugavas stadions, kurā ir divi futbola treniņu laukumi, vieglatlētikas treniņu laukums, centrālā arēna, bobsleja estakāde un ledus halle, arī ir viena no padomju laika būvēm, kas atklāta 1958. gadā. 1992. gadā stadionam piešķirts nacionālās sporta bāzes statuss, taču tajā bez sportiskām aktivitātēm norisinājušies arī Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki un citi nozīmīgi kultūras pasākumi. Kopš 2004. gada stadions pārdēvēts par valsts kapitālsabiedrību ar ierobežotu atbildību Kultūras un sporta centrs "Daugavas stadions", kuras kapitāla daļu turētāja ir IZM. Daugavas stadiona mājaslapā ir uzsvērts, ka "stadions ir viena no svarīgākajām sporta bāzēm Latvijā un visā Baltijā. Ņemot vērā laika gaitā radušos nolietojumu, tuvāko gadu laikā stadions piedzīvos nopietnu rekonstrukciju, tomēr stadiona mērķis paliks nemainīgs — kalpot sportam, kultūrai un jaunatnei!"
Saukļi ir skaisti, taču realitātē ne tikai ir apstājusies šā sporta kompleksa attīstība, bet tas lēnām iet bojā. IZM pārstāvis, valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos Edgars Šneps teic, ka objekts vēl darbojas, ir arī vairākas attīstības idejas, taču ar ierobežotajiem budžeta līdzekļiem kardināli atjaunot to ir visai grūti, tāpēc rekonstrukciju varēs veikt, piesaistot privātos investorus. "Situācija ir sarežģīta — jānoskaidro, kas galu galā tur ir nomnieki un kas kam parādā," izvairīgi piebilst Šneps, tomēr uzsver: neraugoties ne uz ko, līdz 2008. gada Deju svētkiem stadions būšot gatavs.
Savukārt Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldonis Vrubļevskis norāda, ka objekts patiešām ir kritiskā stāvoklī, it īpaši tribīnes, kuras jebkurā mirklī var sabrukt, bet par tualetēm vispār apnicis gadu no gada runāt. Viņš uzsver, ka, pametot Daugavu novārtā, valsts faktiski ir atstāta bez nacionālā stadiona. Par spīti tam, ka tika izveidota darba grupa ar dažādu institūciju pārstāvjiem, kuras uzdevums bija izstrādāt Daugavas stadiona turpmāko attīstību, tās tuvākais lēmums par nomas līguma noslēgšanu joprojām nav izpildīts, līdz ar to nav zināms, kad tiks uzsākta tālākā mērķa — objekta rekonstrukcijas — īstenošana. Nacionālajā sporta padomē jau četras reizes spriests par šo jautājumu, un nākamreiz atkal jāziņo par to pašu, taču jēgas no tā nav nekādas. Viņaprāt, ir apdraudēta ne tikai 2008. gada Nacionālo deju svētku rīkošana, bet arī paša stadiona normāla funkcionēšana. Vrubļevskis raizējas, ka netiek pieņemti nekādi lēmumi — atbildīgās valsts un pašvaldības institūcijas pirmsvēlēšanu noskaņās tikai skatās cita uz citu, baidoties spert atbildīgus soļus. "Katra institūcija ar saviem īpašumiem rīkojas, kā ienāk prātā, neņemot vērā sporta organizāciju viedokli. Turklāt situāciju vēl neizlēmīgāku padara kārtējās ministru maiņas, līdz ar to mēs varam tikai bezspēcīgi noraudzīties uz šajā jomā notiekošo," atzīst LOK prezidents, uzsverot: ir dramatiski, ka Rīgā vairs nav vietas, kur sarīkot plašāka mēroga sacensības.
Vieglatlētika tiek "aprīta"
"Ja vēl futbolu ir, kur spēlēt, tad vieglatlētikas liktenis ir pavisam neapskaužams. Skonto (bijušais Dinamo), Ķeizarmežs, Latvijas Universitātes un pārējie stadioni jau nav par tādiem dēvējami, jo tās ir labākas vai sliktākas vietas, kur spēlēt futbolu. Līdz ar to var teikt, ka notiek nesaprotama, bet sistemātiska vieglatlētikas likvidēšana," uzskata Vieglatlētikas savienības tehniskais direktors Vladislavs Vaivads. Daugavā 1999. gads esot uzskatāms par pēdējo, kad tas mēģināja uzelpot, jo tur tika sarīkots Eiropas vieglatlētikas čempionāts junioriem. Pēc tam ņēma un brīvās telpas noklāja ar mākslīgo segumu — futbolam. Tā nu iznāk, ka futbols pamazām aprij pārējos sporta veidus un vieglatlētikai var pienākt gals.
"Darboņi Rīgā spriež par Arkādiju kā iespējamo nacionālo stadionu, taču tas ir profesionāli smieklīgi. Mazs stadioniņš, kas iespiests starp Mārupīti un dzelzceļu, — tur pat nevar piecus celiņus ierīkot." Tik bēdīga stāvokļa, viņaprāt, Latvijā nekad nav bijis. Par jaunu stadionu jau laikam neesot ko sapņot, jo katrs daudz maz lielāks zemes pleķis tiekot pārdots, un galu galā pilsētā nav vairs vietas, kur kaut ko uzbūvēt. Vienīgā varētu būt Kleistos, taču tur "biezie" grib redzēt zirgus, nevis vieglatlētiku. Savukārt ārpus Rīgas celtie stadioni nevar pretendēt uz Eiropas līmeņa čempionātiem — tur, augstākais, var sarīkot vietēja mēroga sacensības.
Diemžēl privātie investori rēķina katru kvadrātmetru, nereti brīvās teritorijas apbūvējot ar ko lietderīgāku, piemēram, viesnīcām vai biroju ēkām, līdz ar to tos nevar salīdzināt ar valsts būvētajiem objektiem. Attiecībā uz jaunu stadionu būvi ir izskanējusi informācija, ka Guntis Indriksons vēlas uzcelt jaunu futbola stadionu ar 12 000—15 000 skatītāju vietām. Viņš atzīst, ka Skonto stadions nes zaudējumus, kas jāsedz no savas kabatas. Futbola spēļu rīkošana nevar būt rentabla — esot jāplāno tāds stadions, kam apkārt varētu veidot telpas birojiem. Paliek jautājums: vai tāds ir vienīgais iespējamais risinājums?