Slēpojot pa mežu, mani nepamet uzmācīga doma par sniega klātajiem pauguriem, pār kuriem mierīgā garā pārvietojamies. Katram bērnam ir skaidrs, ka lāči ziemā guļ, un mednieki mūs ir brīdinājuši, lai mēs guļošos lāčus nebakstām ar savām nūjām. Tik tālu viss ir skaidrs, taču neskaidrības rodas brīdī, kad mēģinu izzīlēt, kurš no šiem pauguriņiem ir guļošs lācis, kuru nevajadzētu bakstīt ar nūjas aso galu. Kamēr štukoju par lāčiem, pa mežu aizcilpo polārais zaķis, kuru mūsu klātbūtne īpaši neinteresē.
Paslēpojam garām mājai, kurā pašlaik uzturas vienīgi zirgs. Nevilšus nākas domāt par Orvela dzīvnieku fermu, tāpēc ātri vien dodamies tālāk. Nākamajā mājā saimnieko pret aukstumu īpaši izturīgs vīrs, kas sākumā iznāk pa durvīm, tērpies vien trūcīgā apakšveļā, bet vēlāk tomēr pieņem piedienīgāku izskatu, ietērpjoties vismaz biksēs. Trešajā mājā esam iztraucējuši saimnieces televīzijas skatīšanās rituālu, par ko Mārtiņš saņem skarbus vārdus - vismaz tā izklausās pēc intonācijas. Šeit jāpiemin, ka neviens no satiktajiem vietējiem iedzīvotājiem nerunā angļu valodā, un, tā kā mūsu somu valodas iemaņas ir visai necilas, tālāk par zīmju valodu netiekam. Šķiet, ka vienīgais, ko spējam paskaidrot vietējiem, ir tas, ka esam no Latvijas un mēģinām slēpot pa izcili nejēdzīgu maršrutu. Viņi mūs cenšas novirzīt uz tuvāko pilsētu, bet, no žestiem sapratuši, ka gatavojamies doties taisni, izrāda manāmu nesapratni un cenšas mums darīt zināmu, ka tas nav iespējams.