Bored of Borders: Krēslas zona (32)

Ceturtā diena

Šorīt jau pulksten 6:00 mieru mūsu apartamentos iztraucē vairāku modinātāju klaigas. Ir sasodīti agrs, taču esam nolēmuši ziedot stundu miega, lai šodien mēģinātu sasniegt 190 kilometrus attālo Vlodavu, nezaudējot dienas gaismu. Agra pamošanās gan nenozīmē ātru un operatīvu sagatavošanos ceļam - rīta tualete, brokastu auzu pārslu putras pagatavošana un patērēšana un enerģijas kokteiļu sagatavošana prasa divas stundas. Labi, ka vismaz uz saviem velosipēdiem čaļi ir naskāki, jo pretējā gadījumā mēs Sočos ierastos ne ātrāk kā pavasarī. Pēc putras notiesāšanas Kaspars saldajā paņem vistas gaļas konservu un, bakstot bundžas saturu ar dakšu, dziļdomīgi paziņo: «Gaļā ir spēks. Gaļā ir kilometri.» Spēks šodien tiešām noderēs, jo, izejot pa viesu nama durvīm, atduramies pret -21 grādu «siltu» gaisa masu. Kā teiktu Kārlis B., jauksiņi. Bet sūdzēties neviens netaisās. Džeki paslēpj savu personību aiz maskām un dur prom.

Vakar vakarā Kaspars no sava velo aizmugurējās riepas izvilka kravas automašīnas riepas stiepli, kas nodevīgā kārtā bija caurdūrusi kameru, tāpēc šodien velokomanda izvairās no ceļa piemales, mācoties no biedra kļūdām. Pēc aptuveni 70 kilometriem pametam Ļubļanas piķi un nogriežamies uz mazākas nozīmes ceļa, kas mūs aizvedīs līdz Vlodavai un mūsu šīsdienas naktsmājām. Laikam jau Vlodava nav īpaši iecienīts galamērķis - uz šī ceļa ir daudz mazāk mašīnu un kravinieku, kuriem mēs varētu apgrūtināt dzīvi. Taču neviena maize nav bez garoziņas, un šoreiz šī garoza ir švakas kvalitātes ceļa segums, kas padara pedāļotāju dzīvi interesantāku, liekot izvairīties no bedrēm un asfalta ielāpiem. Šis ceļš, kas kvalitātes ziņā nedaudz atgādina Kalnciema šoseju, mūs ved caur nelieliem Polijas miestiņiem, kuros kārtējo reizi pārliecināmies par mazpilsētu iedzīvotāju plašo sirdi.

Gājēji, ieraudzījuši jestro četrotni, atplaukst smaidā, māj ar rokām un ar žestiem rāda, ka esot taču auksts. Mūsējie, protams, aktīvi māj pretī, jo pozitīva attieksme uzlādē un iedvesmo turpināt ceļu. Kā jau liecina viņa uzvārds, Roberts Draugs ir mūsu grupējuma draudzīgākais dalībnieks. Viņš sveicina ne tikai draudzīgi noskaņotos vietējos iedzīvotājus, bet arī nīgros fūristus, kas, apdzenot mūsu procesiju, uzskata par savu pienākumu pāris reizes uztaurēt. Sadzirdot šos neapmierinātības signālus, Robis izslienas taisns kā svece un izpleš rokas uz abām pusēm. Sak, ceļš ir pietiekami plats mums visiem.

Pusdienlaikā lēkājot ap zupas katlu, čaļi joko par to, ka šodienas posms esot tāds «čiliņš», taču man tā arī neizdodas atšifrēt šo veiksmīgo vārdu spēles rēbusu. Vilks viņu zin, vai «čiliņš» ir attiecināms uz relaksēto atmosfēru vai dzestro sānvēju, kas visu dienu pluina velosipēdistus. Pēdējā šīsdienas pitstopā tiek konstatēts asinis stindzinošs fakts - ir gandrīz beigušies mūsu kolas krājumi. Par situācijas nopietnību vislabāk liecina Kaspara komentārs: «Ja beidzas koliņa, pabraukt nevar.» Te nu jautājumiem vairs nav vietas, krājumi būs jāatjauno. Neskatoties uz agro startu, arī šodien čaļiem neizdodas apdzīt tumsu un Vlodavā ielavāmies jau pēc krēslas iestāšanās.

Piektā diena

Vakar noturējām sapulci, kuras sausais atlikums ir šāds: ir jāizbrauc agrāk, lai pēc iespējas vairāk izmantotu jau tā īso diennakts gaišo laiku. Tā kā neviens no sapulces dalībniekiem nebija starā par mošanos pirms 6:00, kā vienīgais risinājums tika pieņemts stratēģiski svarīgs lēmums saīsināt rīta ļembastam veltīto laiku. Tā nu šodien mums viss notiek pēc hronometra - plkst. 6:40 visiem ir jāierodas uz brokastīm par virtuvi pārbūvētajā 1.4 numuriņā un 7:30 ir jāizbrauc neatkarīgi no tā, vai kājās ir abas zeķes vai tikai viena. Pārsteidzošā kārtā šis plāns izdodas un 7:35 viesnīcas pagalmu pamet četri velomaniaki, turklāt neviens no viņiem nav basām kājām. Šodien priekšā aptuveni 200 kilometri un gaisa temperatūra ir patīkami -18 grādi pēc Celsija skalas.

Kāds vēl paspēj izmest optimistisku frāzi: «Šodien tīri silts» - un četri tankisti dodas ceļā. Viesnīcas noslēgtajā pagalmā konstatētais «siltums» ir mānīga padarīšana, jo jau pēc stundas pie busiņa pieripo lāstekām noaugušais Roberts, lai paziņotu, ka tik auksts vēl neesot bijis. Droši vien pie vainas ir stindzinošais vējš un saules neesamība. Izskatās, ka saule šodien ir paņēmusi brīvdienu, jo pedāļotāju vienīgais siltuma avots visas dienas garumā tā arī neparāda savu piemīlīgo vaigu. Spriežot pēc pierobežas ceļiem, poļiem ne īpaši patīk Ukraina - jo tuvāk virzāmies robežkontroles postenim, jo šaurāka paliek izšķūrētā ceļa daļa. Robežas šķērsošana mums, Eiropas izlutinātajiem, ir piedzīvojums pati par sevi. Sen jau ir aizmirsies, ko nozīmē garās rindas pie robežas, nesaprotamā lodziņu sistēma un robežkontroles darboņu nevēlēšanās šo sistēmu paskaidrot. Vārdu sakot, izbaudām nelielu ceļojumu laikā. Puiši uz riteņiem tiek cauri diezgan viegli - viņiem tikai aptuveni divdesmit minūtes ir jālēkā no vienas kājas uz otru un jāvēcina rokas kā tādiem pingvīniem, lai kaut nedaudz saglabātu ķermeņa siltumu.

Pavadošajai komandai izdodas izbaudīt vairāk nekā stundu garu paraugstundu birokrātijā, ar papīra lapiņu skraidot no viena lodziņa pie nākamā. Vēl vienu stundu zaudējam ģeopolitisku iemeslu dēļ - iebraucot Ukrainā, ir jāpārgriež pulkstenis. Ukraina pedāļotājus sagaida ar izcili riebīgu pretvēju, kas ne tikai pārvērš viņu izelpu tīrā ledū, bet arī neļauj normāli uzmīt. Džeki kārpās uz priekšu ar lēnumu 17 km/h, bet Kārlis B. un Robis uz to joku uzdzied «Nevis slinkojot un pūstot». Jestri puikas, kuriem pēc jebkādām saprāta normām nav pilna grivna. Pastāv liela iespēja, ka Ukrainas ceļu uzturēšanas budžets ir apcirpts aptuveni uz pusi, jo vairāk nekā pusi no ceļa braucamās daļas sedz sniegs un ledus, un trīsjoslu šoseja ir pārvērtusies par pusotras joslas ceļu. Ukraina mums nes arī pirmo kritienu - Kārlis B. paslīd uz ledus, nesavācas un slaidā lokā dodas tuvāk iepazīties ar Ukrainas zemi. Esot diezgan cieta. Labi, ka viņš transportē bērnu zīmējumus, nevis kristāla pokālus, citādi būtu jābrauc atpakaļ pēc jaunas kravas. Taču, neskatoties uz izsmalcinātajiem braukšanas apstākļiem un sīkām neveiksmēm, no čaļiem staro optimisms. Roberts pa atvērto busa logu saka, ka šodien beidzot esot parādījies azarts. Šo paziņojumu vēl spēcīgāku padara pie Roberta sejas maskas izveidojušās lāstekas. Ja tagad vajadzētu uzjaukt kādu kokteili, ledus nebūtu tālu jāmeklē.

Lai padarītu dzīvi interesantāku, šodien savu portatīvo virtuvi uzstellējam autobusu pieturā iepretim kapiem, tādējādi iegūstot gan aizvēju, gan pieturas apmeklētāju uzmanību. Neviens gan nepiesakās piebiedroties uz pusdienām, vienīgi vietējais šunelis izdiedelē no Aigara sasalušu šprotu bundžiņu. Šodien par upuri ceļmalas drazām krīt Kārļa P. aizmugurējā riepa, tāpēc džekiem atkal ir jāizmanto rezerves rats, jo ar kameras nomaiņu šajā salā neviens negrib krāmēties. Pēc pusdienām maršruts pagriežas nedaudz uz dienvidiem un traucējošais pretvējš pārtop sānvējā, kas joprojām stindzina, taču ļauj uzņemt lielāku ātrumu. Kad beidzot esam sasnieguši meža aizsegu, cilvēkveidīgo lāsteku četrotne pamanās ieskrieties līdz 25 km/h. Protams, uzrāvienu pamatīgi motivē tumsas iestāšanās un apjausma, ka līdz naktsmītnei vēl ir jāmin 40 kilometri. Pēdējā pitstopā pirms viesnīcas arī Kārlis P. veic ceļa seguma padziļinātu izpēti, strauji pietuvojoties zemei. Spēki visiem iet uz beigām, bet motivācija spridzina, un lāsteku vīri atgriežas uz trases. Pēc ledainajiem divsimt džeki ir pārsteidzoši dzīvelīgi un plēš jokus, tā ka viss ir bumbās, tā sakot.

Sestā diena

Laika starpība Polijā un Ukrainā šorīt mums ļauj mosties par pusstundu vēlāk nekā vakar. Normālos apstākļos šīs papildus 30 minūtes zem siltas segas varētu šķist nesvarīgas, taču pēc vairāk nekā 11 stundu intensīvas fizkultūras nodarbības katra atpūtas minūte ir vērta kaudzi grivnu. Šorīt nedaudz klibo grupas organizētība, jo iepriekš plānoto 30 minūšu vietā starts ir apaļu stundu vēlāk nekā vakar. Pulksten 8:30 sākas mūsu svētdienīgais velobrauciens, un pedāļotāji sāk mīties tieši laikā, lai paspētu noķert pēdējo uzlēcošās saules atblāzmu mākoņainajās debesīs.

Šodien ārā beidzot valda cilvēka eksistenci neapdraudoša temperatūra, taču pat -14 grādi nav nekāda Disneja pasaka, ja visu dienu tevi pluinī spēcīgs pretvējš, kas faktisko termometra rādījumu padara vien par tukšu un bezjēdzīgu ciparu. Nedraudzīgais vējš pa ceļa virsmu dzenā sniega vērpetes un uzcītīgi cenšas velosipēdistus aizpūst atpakaļ uz Poliju ēst flaku zupu, taču džekus šāds scenārijs nesaista. Viņi piepūš vaigus un dur cauri spirgtajam vējelim. Nav jau nekāds brīnums, jo flaku zupas gastronomisko vērtību, manuprāt, spēj saprast un patiesi novērtēt tikai poļu tautības pārstāvji.

Cīnoties ar aukstajām gaisa masām, čaļi pat nepamana, ka ir šķērsojuši pirmā tūkstoša atzīmi, un var jau būt, ka tam tiešām nav nekādas nozīmes, jo brauciena mērķis nav vākt kilometrus vai uzstādīt rekordus. Drīz vien Roberts padodas pretvēja spiedienam un no busiņa paņem papildu kārtu, kas nelaiž cauri dzestro vēju. Mēģinot gaitā ietērpties šikajā apģērba gabalā, viņš paliek pusratā, jo nekādi nevar dabūt piedurknē otru roku. Izrādās, problēma ir pašā saknē - ja jakas labajā piedurknē esi iestūķējis savu kreiso roku, mēģināt labo roku iedabūt kreisajā piedurknē nav nekādas jēgas. Kad liktenīgā kļūda tiek apjēgta, izrādās, ka jakas uzģērbšana neprasa nemaz tik daudz pūļu.

Pastāvīgais pretvējš neļauj jestrajai četrotnei uzmīt līdz, viņuprāt, piedienīgam ātrumam. Džeki kapā, bet ātrāk par 22 km/h uz priekšu netiek. Robis kādā pieturvietā ar pussasalušu banānu rokā joko, ka, spriežot pēc viņu kustības ātruma, viņiem maksā par virsstundām. Taču, tā kā nekāds «otkats» no šā pasākuma nav gaidāms, dzeki cenšas kāpināt tempu. Nākamā pilsēta šo apņemšanos nolīdzina līdz ar zemi. Pilsētas nosaukums Rivne vismaz sajūtu līmenī liek domāt par diezgan līdzenu vietu, taču izrādās, ka ar līdzenumu šai pilsētai nav absolūti nekāda sakara. Skatam paveras aptuveni kilometru gari kāpumi un kritumi, kas turpinās gandrīz 30 kilometrus garā posmā. Ir ko mīt!

Pēc šā brauciena pa amerikāņu kalniņiem pie busa pieripo Roberts enerģijas dzēriena meklējumos. Mazais sūcamcaurums pašreizējai situācijai ir vairāk nekā nepiemērots, tāpēc Robis atbrīvojas no pudeles vāka un pāris guldzienos izlok visu mantu. Kalniņi ir nedaudz papluinījuši velosipēdistu spēka rezerves, taču pedāļu griešanās ātrumu tas nemaina. Kārlis B. arī šodien nolemj izklaidēt savus domubiedrus ar nelielu priekšnesumu un pēc saiešanas ragos ar blakus braucošā Robja velo stūri liekas gar zemi. Cerams, ka tā nekļūs par ikdienas tradīciju, jo pretējā gadījumā Kārlis Sočos ieradīsies zili melnā nokrāsā. Nav tā, ka asfalts būtu īpaši mīksta un patīkama piezemēšanās vieta.

Pēc 110 kilometriem komanda ietur pusdienas, kas izpaužas kā pāris vistas gaļas konservi un remdena zupa, kuras uzsildīšanas iespējamība ir tieši proporcionāla vēja stiprumam mūsu virtuvē jeb atvērtā tipa autobusu pieturā. Sambas dejas soļos cirkulējot ap gāzes plītiņu un sargājot tās nebūt ne mūžīgo uguni, arī atbalsta komanda beidzot saskaras ar patīkamo vēsumu. Aigars pat saņemas drosmi pedāļotājiem uzjautāt, vai viņiem gadienā nav kāds lieks pēdu sildītāju pāris, taču šis jautājums netiek uztverts visai nopietni, jo šajā braucienā nav nekā lieka, kas būtu saistīts ar siltuma uzturēšanu. Kad pēc pusdienām komanda atgriežas trasē, pulkstenis rāda 14:40 un līdz plānotajai naktsmītnei Žitomirā ir vēl 138 kilometri.

Ir skaidrs, ka bez asinīm pa degunu šodien neizdosies veikt šo posmu, tāpēc kabatlakatu taupīšanas nolūkā tiek pieņemts lēmums braukt līdz 200 kilometriem un pēc tam transportēt komandu uz apartamentiem. Dienas otrās puses laikā kļūst skaidrs, ka šis lēmums ir bijis pamatots, jo džeki aizvien biežāk apciemo atbalsta auto, lai papildinātu enerģijas rezerves ar šokolādi, cepumiem, enerģijas batoniņiem un jebkādu dzeramu substanci, kas vēl nav ieņēmusi cietu agregātstāvokli. Šodien finišējam ceļa malā un ar ričukiem uz jumta un nedaudz iesvīdušiem minējiem busā braucam uz tuvāko viesnīcu. Diemžēl šī sistēma paredz, ka rīt būs jāceļas agrāk, lai komandu nogādātu uz starta vietu, jo 20 ar busu veikti kilometri diez kā neiederētos komandas kopvērtējuma statistikā.