Skrituļslidotājs Kārlis veicis 1/3 no ieplānotajiem 6153 km (32)

Vējš skaļi svilpj un gāž no kājām. Eiropas tālākajā ziemeļu punktā Nordkapā tam ir kur ieskrieties. Lietusgāze ir mitējusies un spīd saule, bet tik un tā gaiss ir diezgan vēss. Laika apstākļi nav gluži tādi kā izsapņotajā startā. Taču šī ir noliktā starta diena, un klusi izskanējušais padoms atlikt startu uz nākamo rītu pat netiek apspriests. Šai dienai Kārlis ir gatavojies pēdējos divus gadus, un ir pienācis laiks sākt ceļu. Viņš aizsprādzē slidas, apslido dažus goda apļus ap Nordkapā uzstādīto zemeslodes skulptūru un, atstumjoties ar nūjām, veic pirmos metrus pa akmeņaino lauku. Priekšā vēl vairāk nekā 6 tūkstoši kilometru.

Pirmie

Pirmā nedēļa aizrit, pielāgojoties ritmam, - visu darām pirmo reizi. Pirmās pusdienas uz ceļa, pirmie simt kilometri Kārļa kontā, pirmā robeža, pirmais kritiens, pirmā salauztā nūja un pirmā ziemeļblāzma.

Slidu remonts pirmo reizi ir jāveic jau dažus kilometrus pēc starta - Nordkapa stāvais kalnu ceļš liek nepārtraukti bremzēt, tāpēc pēc pirmajiem kilometriem nākas apstāties un nomainīt pārmērīgas slodzes ietekmē nodilušās bremzes. Nākamais pārbaudījums ir tunelis, kas savieno salu ar sauszemi. Trīs kilometri lejup un pēc tam četri kilometri augšup, kas veikti, elpojot tvana gāzes, ir ceļa posms, kuru Kārlis atceras nelabprāt. «Cīņa starp mani un vēju bija nieks salīdzinājumā ar cīņu starpa mani un tuneli,» viņš saka, izbraucot no tuneļa. Kāds vietējais Kārļa dēļ ar auto atgriežas tunelī un uzdāvina viņam atstarojošo zaļo vesti, asi jautājot: «Valkāsi?» Kopš tā mirkļa Kārlis vesti valkā katru dienu.

Ceļa pirmajās dienās veiktie posmi ir kā gatavošanās īstajam tempam - 100 kilometriem dienā. Katru dienu palielinot nobraukto kilometru skaitu, Kārlis nosprausto mērķi sasniedz ceturtajā dienā. Viņš finišē jau tumsā, ceļš bijis līkumains un kalnains. Vēlāk Kārlis atzīst, ka rīts ir bijis grūts. Pirmais simtnieks ir sasniegts lūzuma dienā, kad starta eiforija jau beigusies.

Savukārt pirmo tūkstoti Kārlis sasniedz 12. brauciena dienā, kad arī pirmo reizi dienā veic 120 kilometrus. Liene un Miks ar ceļmalā atrastiem akmeņiem asfaltā ieskrāpē simbolisku tūkstoša atzīmi, un mēs Kārli sagaidām ar brīnumsvecītēm.

Viņš ir traks

Lai braucienu varētu reģistrēt kā Ginesa rekordu, Kārlim ir divas dienasgrāmatas. Vienā no tām tiek fiksēts laiks - katras dienas starts, finišs, kā arī pauzes un to iemesli, bet otrā Kārlis vāc pēc iespējas vairāk parakstu, ar kuriem ceļā sastaptie cilvēki apliecina, ka ir satikuši Kārli konkrētā vietā un laikā.

Trešajā dienā Kārlim pretī nāk kājāmgājējs ar milzu mugursomu plecos. Izrādās, viņš uz Nordkapu dodas no Lofotu salām, kas atrodas vairāk nekā 1000 kilometru attālumā. Gados jaunais vācietis novēl Kārlim veiksmi un saka, ka grūtākās ir pirmās divdesmit dienas, pēc kurām sāpes aizmirsīšoties.

Zviedrijas dienvidu daļā esošajā Vansbro ciematā Kārļa grāmatiņā parakstās Gunde Svans, kurš savulaik Ziemas olimpiskajās spēlēs ir ieguvis četras zelta, vienu sudraba un vienu bronzas medaļu. Lai palūgtu autogrāfu - parakstu Kārļa dienasgrāmatā, jāpagaida, kamēr Gunde beigs zāģēt koka zarus. Viņš noklausās Kārļa stāstu un novēl veiksmi, šķiet, ne mirkli neapšaubot mērķa sasniedzamību. Daži no sastaptajiem gan nogroza galvu un saka «you are crazy», taču tas tiek teikts ar labvēlīgu smaidu.

Daudzi ceļotāji ir veikuši attālumu starp Eiropas galējiem punktiem. Vietējie stāsta, ka bez gājējiem, skrējējiem un riteņbraucējiem ir redzējuši arī tādus, kas šo posmu mēro ar traktoru. Kārlis ir pirmais, kas to dara ar skrituļslidām.

Dejojošā ziemeļblāzma

Mūsu ceļš nav tūristu maršruts, un mēs nevadāmies pēc ceļvežu ieteiktiem apskates objektiem, bet gan vienkārši sekojam Kārlim. Pabraucam piecus kilometrus uz priekšu, apstājamies un gaidām, līdz tālumā aiz ceļa līkuma parādīsies Kārlis, pa to laiku ātri apskatot ainavu ceļa malās. Ceļojot bez apskates objektu saraksta, var ieraudzīt tādas ainavas, kuras neatrast nevienā ceļvedī, ne ceļojumu blogā. Mūs pārsteidz tas, cik daudz citiem apslēptu skaistu skatu var atrast šādās nejaušās pieturās. Kalnu upes ar bangojošiem ūdenskritumiem, rudens spoguļatspīdumi gludos ezeru ūdeņos, neticami zilas krāsas fjordi ar neparastas formas akmeņiem... «Nāciet, paskatieties, cik te skaisti!» parasti sauc tas, kurš pirmais izkāpis no auto. Mēs nezinām, kur Kārlis finišēs nākamajā vakarā, tāpēc iepriekš neplānojam, kur nakšņosim. Pēc Kārļa finiša meklējam tuvāko vietu, kur varam noparkot kemperi. Mūsu naktsmāju sarakstā ir futbola laukums, šosejas mala, viesnīcas pagalms, benzīntanks un mežs. Ik pa laikam gan gadās apmesties arī civilizētākos apstākļos kādā kempingā. Kādu vakaru nodomu laicīgi iet gulēt izjauc aurora. Mēs visi to redzam pirmo reizi un lūkojamies debesīs pavērtām mutēm. Bijām ziemeļblāzmu iedomājušies kā krāsainu gaismas zīmējumu pie horizonta, bet izrādās - ziemeļu gaismas dejo ar neatkārtojamu horeogrāfiju, griezdamas vairākus riņķus mums apkārt.

Naksitrallīšu buss

Vecajā kemperī vienmēr var atrast ko labojamu, un tas patīk komandas puišiem, kuriem vienmuļākajās dienās nagi niez pēc darba. Nedarbojas vējstikla tīrīšanas šķidruma smidzinātāji. Te lieti noder Mika ceļmalā atrastā plastmasas ūdenspistole. Kāds to ir izmetis, jo rotaļlieta ir salūzusi, taču Miks to salabo, un tagad ūdenspistole ir daļa no kempera aprīkojuma.

Pāris reizes mūsu auto mums ir sagādājis lielākas nepatikšanas. Vēl pirms polārā loka šķērsošanas, pēc pusdienu pauzes gleznainā Porjus ezera krastā, kad Kārlis jau ir sācis savu dienas otro posmu, mēs saprotam, ka auto nevar iedarbināt. Ir nosēdies akumulators. Kamēr izdodas to atdzīvināt, paiet pāris stundas un jau ir iestājusies krēsla, tāpēc paliekam turpat, ciema benzīntankā.

Savukārt 13. dienas 13. kilometrā Kārlis pieslido pie mašīnas ar paziņojumu, ka kaut kas smird pēc degošas gumijas. Ir pārplīsusi ģeneratora siksna. Nu mums ir skaidrs iemesls čīkstoņai, kas ir nodarbinājusi puišu prātus kopš ceļa trešās dienas. Tagad Kārlis pārvietojas ātrāk nekā auto, jo mums ik pēc pāris kilometriem ir jāapstājas, lai atdzesētu motoru. Storuman pilsētas autoservisā zviedriski runājošā Liene mūsu nelaimi izklāsta servisa darbiniekam, kurš pēc tam kādam pa telefonu mūs raksturo kā «bandu nez no kurienes», taču siksnu atrod. Nākamajā rītā kemperis ir salabots un gatavs prombraukšanai.

Pēc dažām dienām piesakās nākamā ķibele. Esam iztukšojuši abus 12 l gāzes balonus, ko lietojam gan ēdiena pagatavošanai, gan apkurei, bet nekur tuvākajā apkārtnē tos nevar ne apmainīt, ne uzpildīt - zviedru gāzes balonu standarts atšķiras no Baltijas valstīs nopērkamajiem. Dažas dienas nākas ēdienu gatavot uz prīmusa. Šā procesa lielākā problēma ir ierīces nestabilitāte, un gandrīz katru dienu nejaušas kustības dēļ katla saturs izlīst uz kempera grīdas un tuvāk stāvošo drēbēm.

Nopietnāka problēma ir apkures trūkums. Ārējā termometra mums nav, taču iekšējais no rīta rāda tikai plus trīs grādus. Guļam saģērbušies vairākās kārtās un ar cepurītēm galvās. No rīta pie kempera esošās peļķes sedz plāna ledus kārtiņa un ir sasalis arī pieclitrīgajās pudelēs iepildītais ūdens. Mērfija likums - kad beidzot nokļūstam pilsētā, kurā varam apmainīt gāzes balonus, esam sasnieguši Zviedrijas dienvidus un aukstākās ceļojuma naktis ir garām.

Ceļu remonti kartē nav iezīmēti

Arī slidošana ne vienmēr rit gludi. Ir dienas, kad Kārlis sakostiem zobiem cenšas noslidot pēc iespējas vairāk tikai tāpēc, lai pieveiktu nekvalitatīvu grubuļaina asfalta posmu. Citreiz viņš sajūsmā laižas deju soļos, dodot zīmi par labu ceļa segumu. Taču ir bijušas dienas, kad Kārļa temps samazinās līdz diviem vai trim kilometriem stundā. Proti, Zviedrijā drīz vien pēc robežas sākas kilometriem garš ceļa remontu posms, turklāt spēcīgi līst. Kārlis var pārvietoties tikai iešanas ātrumā, jo slidu ritenīši pa granti neripo. «Iedosiet palasīt grāmatu?» Kārlis joko, slidojot/soļojot garām busam. Brīžiem šķiet, ka grūtākie ceļa posmi viņa sportisko garu uzlādē vairāk nekā visgludākais asfalts. Seko pirmais kritiens un salauzta nūja. Jāsamaina slidu ritenīši - pa asfaltu Kārlis brauc ar cietajiem, bet pa bezceļiem kaut cik vieglāk ir pārvietoties ar pumpētajiem ritenīšiem.

Zviedrijas ziemeļu daļā bijām iesprostoti kādā ciklonā - lietus lija vairākas dienas pēc kārtas. Pāris stundas ilgajā pusdienu pauzē Kārļa skinsuits cik necik izžūst, taču nepatīkamākais ir vilkt kājās slapjās slidas. Tam citu rītu tiek atrasts praktisks risinājums - virs slidām uzvelkot plastmasas iepirkumu maisiņus un tos notinot ar pelēko līmlenti.

Dažreiz diena ievelkas vēlā vakarā un Kārlim ir jābrauc pa tumsu. Viņš uz ķiveres uzliek mirgojošo lukturīti, lai viņu varētu pamanīt citi satiksmes dalībnieki, taču mums, pārējiem, tādi vakari ir uztraukuma pilni. Pretim braucošās mašīnas bieži vien neizslēdz tālās gaismas (un tās šeit, Zviedrijā, ir īpaši spilgtas), un Kārlis tajā brīdī tiek tā apžilbināts, ka neredz ceļa sānu līnijas. Tā kā vidējais ceļojuma temps ir iekavēts gan lēnāka starta, gan ceļa remontu un auto ķibeļu dēļ, 100 kilometru dienā jau sen vairs nav norma. Kārlis katru dienu cenšas veikt 120 km garu posmu, lai iedzītu iekavēto distanci.

Pagātne nepastāv

Līdz šim katra jauna diena ir atšķīrusies no visām iepriekšējām, taču, protams, mums ir izstrādājies dienas ritms. Rīts sākas ap septiņiem, astoņiem, pēc brokastīm Liene (amatu apvienošanas kārtībā viņa veido ne tikai mūsu pārtikas un transporta, bet arī medicīnas departamentu) izmasē Kārli, tad, ja nenakšņojam finiša vietā, aizvedam Kārli uz startu. Pēc aptuveni 60 kilometriem jeb trīs stundām ir pusdienu pauze, ap trijiem Kārlis atsāk ceļu, ap septiņiem finišē, tad meklējam naktsmājas. Seko vakariņas un naktsmiers. Visam tam pa vidu daudz jokojam un smejamies.

Lai gan piedzīvojuma sauklis ir «Noguruši no robežām», ar nepacietību gaidām nākamo robežu ar Dāniju. Uz Gibraltāru vedošā ceļa posms caur Zviedriju ir garākais vienas valsts šķērsojums. Pēc trim ceļa pavadītām nedēļām dienas ir sajukušas kopā un īstermiņa atmiņa vairs nav tik asa, lai ātri atcerētos, ko darījām aizvakar. «Pagātne nepastāv,» mums bieži atgādina Kārlis, tāpēc turpmāk ziņosim katru dienu.