/nginx/o/2020/04/14/13054217t1hfdba.jpg)
Kā akreditēts žurnālists esmu strādājis sešos pasaules čempionātos hokejā. Šogad hokejistiem, treneriem, tiesnešiem, žurnālistiem un līdzjutējiem jāpaliek bez pasaules čempionāta sniegtajām emocijām, tāpēc nolēmu atvērt apputējušo atmiņu grāmatu, kas glabā liecības no iepriekšējo gadu meistarsacīkstēm. Šoreiz atskats uz 2015. gada čempionātu Čehijā.
Ceļš uz manu otro pasaules čempionātu hokejā solījās būt mierīgāks par pirms gada piedzīvoto. Nebija ceļā jādodas fanu piepildītā autobusā. Tieši pretēji - ceļoju ar šiku! Lidojums no Rīgas uz Prāgu ar nacionālo aviokompāniju.
Teorija un prakse ir divas pavisam diametrāli pretējas lietas. Izrādījās, ka puse konkrētā reisa pasažieru ir kvēli Latvijas izlases atbalstītāji. Tas nozīmēja skaļu atmosfēru augstu debesīs.
Apsēdos biļetē norādītajā sēdvietā, bet blakus rindā pamanīju pazīstamu seju. Tas bija Latvijas izlases aizsargs Jānis Andersons. Viņš steidzamības kārtā devās uz Prāgu, kaut bija palicis viens no pēdējiem kandidātiem, kuru tomēr neiekļāva komandas sastāvā dalībai čempionātam.
Likteņa ironija, bet Andersonu izkonkurējušais izlases debitants Renārs Demiters valstsvienības pirmajā treniņā Prāgā salauza pirkstu... Jau nākamajā dienā uz Čehiju izlidoja Andersons.
Lidmašīnā sākotnēji atmosfēra bija mierīga, vien ar pāris fanu izkliegtiem saukļiem pacēlāmies gaisā. Debesīs daži līdzjutēji kļuva arvien skaļāki un skaļāki. Arī diezgan rupji traucēja blakussēdētājiem, kas laikam jau bija čehi.
Kad lidmašīna nosēdās Prāgas lidostā, skrejceļa galā iekarsušos Latvijas līdzjutējus jau gaidīja vietējā policija. Kā viņiem šis stāsts beidzās? Nav ne mazākās jausmas, bet turnīrs vēl pat nebija sācies.
Man čempionāts sākās līdz ar nosēšanos uz Čehijas zemes. Ātri bija jānokļūst līdz bagāžas saņemšanas vietai un kaut kā jātiek līdz hallei. Kā jau minēju iepriekšējā rakstā, primārais ir iegūt žurnālista akreditāciju, lai "visi ceļi būtu vaļā".
Pie bagāžas lentes sasveicinājos ar Jāni Andersonu, nedaudz parunājām. Viņš vaicāja, vai man ir plāns, kā nokļūt līdz hallei, jo lidosta no tās atrodas vairāk nekā 20 kilometru attālumā. Īsti nevarēju atbildēt. Teicu, ka atvēršu Google un tad jau izdomāšu.
Jānis brīvi runā čehu un slovāku valodā, tāpēc Prāgā jutās kā vietējais. Viņu pie lidostas sagaidīja čempionāta rīkotāju transports, kas bija paredzēts braucienam uz halli. Andersons ātri sarunāja ar šoferi, lai arī žurnālistu no Latvijas aizvizina līdz hallei. Stūrētājam nekas nebija pretī.
Lielisks žests no izlases aizsarga! Teikšu godīgi, ka tik laimīgu apstākļu sakritību nebiju gaidījis. Brauciens ilga gandrīz stundu, jo bija sastrēgumu laiks. Pa ceļam Jānis ar šoferi kaut ko jautri čaloja čehu valodā.
Kad beidzot sasniedzām O2 arēnu, bija jau pievakare. Ātri tikām pie akreditācijām, bet pēc tam izmantoju radušos situāciju - ekspresintervija ar tikko izlases rindas papildinājušo Jāni Andersonu bija manā diktofonā.
Turnīrs Latvijas izlasei sākās smagi, jo Kanādas izlase ar Sidniju Krosbiju priekšgalā "sarāva gabalos" mūsējos ar 6:1. Izlases vārtos pasaules čempionātā debitēja Ervīns Muštukovs, bet jau līdz otrās trešdaļas sākumam bija ielaidis savos vārtos piecas ripas. Visu atlikušo turnīru Latvijas komandas vārtus sargāja Edgars Masaļskis.
Par rezultātiem šajā atmiņu stāstījumā rakstīt nav vērts, jo tos jebkurš var apskatīt tīmeklī pieejamajos spēļu protokolos.
Spilgti atceros, ka ar šo turnīru sākās Kaspara Daugaviņa ēra izlases kapteiņa godā. Tā laika izlases galvenais treneris Aleksandrs Beļavskis bija nolēmis, ka tieši Daugaviņš ir vispiemērotākais šim amatam.
Kaut ko skarbu par sistēmas nesakārtotību un šībrīža izlases kodola palikšanu ar katru gadu vecākiem pēc 1:8 zaudējuma žurnālistiem pateica Masaļskis. Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidentam Kirovam Lipmanam tas, protams, "rīvēja kantes", bet Masaļskis bija statusā, kurā varēja atļauties arī kritizēt federācijas vadītāju.
Šajā turnīrā Latvijas izlase kopumā septiņos mačos guva tikai 11 vārtus. Zema rezultativitāte pēdējos turnīros (izņemot Minsku) jau bija ierasta iezīme pašmāju valstsvienības rokrakstā uz ledus.
Īpašu ievērību jāvelta tam, ka astoņus (!) no 11 vārtiem guva divi hokejisti - Daugaviņš un Lauris Dārziņš. Vēl vienus vārtus guva Andris Džeriņš, kas bija šīs maiņas centrs. Vēl iespaidīgāk, ka Daugaviņš piedalījās deviņās no 11 rezultatīvajām izspēlēm, bet Dārziņš - pat 10 no 11!
Turnīra laikā šo trijnieku ar Daugaviņu, Džeriņu un Dārziņu nodēvēja par 3xD jeb DDD maiņu. Jo tieši uz šo triju vīru (un Masaļska) pleciem balstījās visa Latvijas izlases spēle.
Aizkulises Prāgā, protams, nebija tik spilgtas kā Minskā, bet savi kuriozi bija. Amizanti bija tas, kā O2 halles publikas emociju uzturētājs jeb vietējais "Armands Simsons" Latvijas žurnālistiem vaicāja pēc pareizas latviešu hokejistu uzvārdu izrunas. Mums vajadzēja arī viņam palīdzēt izrunāt frāzi "taisām troksni".
Prāgā preses centrs bija daudz augstākā līmenī nekā Minskā. Viss dažu soļu attālumā, mobili un kompakti. Ledusskapjos vienmēr pieejams dzeramais ūdens pudelēs, dažādas limonādes. Varbūt atmiņa mani viļ, bet atminos, ka kolēģi pat kādā no dienām bija preses centra ledusskapī atraduši vietējo alu.
Uz galda bez maksas bija pieejami svaigi augļi, enerģijas batoniņi, cepumi. Minskā nekā tāda nebija. Bravo čehiem!
Latvijas izlases gids jeb atašejs Prāgā bija Ondržejs Tuma - čehs, kurš tekoši runā latviski. Viņš latviešu valodu bija apguvis Kārļa universitātē Prāgā. Ironiski, ka Ondržejs latviešu valodu pārvaldīja šķietami labāk nekā toreizējais valstsvienības galvenais treneris Beļavskis. Izlases stūrmanis uz žurnālistu jautājumiem atbildēja tikai krievu valodā. Kaut ļoti labi runājot latviski.
Treniņi izlasei notika gan O2 arēnā, gan pusstundas brauciena attālumā esošajā Prāgas "Sparta" kluba mājvietā.
Arī žurnālisti pāris reižu uz turieni devās. Ar autobusu brauciens ilga aptuveni pusstundu. Halle veca, jūtama vēstures aura. Pie ieejas iespējams iegādāties "Sparta" kluba atribūtiku. Starp citu, čempionāta laikā mēļoja, ka tieši "Sparta" klubā savu karjeru turpinās Masaļskis. Komanda esot izrādījusi interesi, bet darījums tomēr nenotika.
Žurnālistiem šis brauciens uz treniņhalli bija pat patīkams. Varēja apskatīt Prāgu, parunāt savā starpā. Citādi bija Latvijas izlases hokejistiem. Viņiem autobusā bija jākāpj jau tērptiem formās. Tāpēc sviedri lija jau pirms treniņa.
Turnīra spilgtākais brīdis bija pašā pēdējā mačā, kurā latvieši tikās ar frančiem. Zaudējums pamatlaikā Latvijas izlasei nozīmētu izkrišanu no Elites divīzijas, kas tā pa īstam vēl nekad nebija noticis (kopš debijas labāko pulkā 1997. gadā). Jā, bija neliela "aizrīšanās" 1999. gadā Norvēģijā, kad uz pusgadu tik tiešām nācās atstāt A grupu, bet jau rudenī izdevās kvalifikācijas turnīrā atgriezties augstākās raudzes izlašu vidū. Līdz ar to nākamajā pasaules čempionātā 2000. gadā Latvija atkal bija elitē.
Līdz pamatlaika beigām spēlē pret Franciju bija atlikušas 15 sekundes, rezultāts 2:2. Pretinieku aizsardzības zonā Kristaps Sotnieks izdarīja metienu no zilās līnijas, bet ripa iestrēga pretspēlētāja kājās, kurš uzreiz aizskrēja pretuzbrukumā pret Masaļski. Sirds tajā brīdī apstājās visiem O2 arēnā esošajiem latviešiem...
Viss tomēr beidzās laimīgi, jo ieguvām punktu pamatlaikā, kas ļāva nosargāt vietu Elites divīzijā. Līdz ar uzvaru pēcspēles metienos no izkrišanas izvairījās arī franči, bet labāko sešpadsmitnieku nācās atstāt austriešiem.
Pēc šīs spēles austrieši izteica skaļu minējumu, ka spēle bijusi sarunāta. Sliecos aizstāvēt tos, kas saka, ka tā nebija, jo emocijas bija pavisam īstas. Diezin vai francūzis speciāli mača pamatlaika beigās uzmeta ripu tieši virsū Masaļskim.
Vēlāk intervijās Masaļskis sacīja, ka Sotniekam tagad jebkurā banketā būs pienākums viņam uzsaukt vismaz vienu dzērienu.
Pēc spēles ar Franciju pie Masaļska pirmais pieslidoja kapteinis Daugaviņš. Viņš vairākas sekundes kaut ko čukstēja vārtsargam ausī. Vēlāk Kasparam jautāju, ko viņš teicis. Esot pateicies Edžam, ka neesam B grupā.
Pēc turnīra hokejisti izteica publisku atbalstu galvenajam trenerim Beļavskim, aicinot viņu atstāt šajā amatā. Kirovs Lipmans uzreiz pēc spēles pret francūžiem teicās esam apmierināts ar Beļavska darbu, bet Rīgā jau "dziedāja citu dziesmu".
Skaidrs, ka jautrākie stāsti katrā čempionātā saistīti ar Latvijas izlases faniem. Arī Prāga nebija izņēmums. Visbiežāk šos jautros stāstus veicinājis skurbums, bet ne vienmēr.
Jau tradicionāli izlases pārstāvji bija ielūgti uz nelielām viesībām Latvijas vēstniecībā. Tā ir ikgadēja tradīcija (ja čempionāts notiek pilsētā, kur ir Latvijas vēstniecība).
Lietišķi tērpti Latvijas komandas spēlētāji, treneri, apkalpojošais personāls, LHF vadība un žurnālisti ieradās vēstniecībā. Kā jau katru gadu - mazliet neveikla, jau kaut kur dzirdēta Kirova runa, tad Latvijas izlases krekla pasniegšana vēstniekam.
Interesantākais sekoja tad, kad izlase devās prom no vēstniecības. Žurnālisti vēl uzkavējās, lai apēstu sarūpētās uzkodas. Makten gardas čehu vafeles atceros tur baudījis, arī sāļās uzkodas bija prīmā.
Neformālās sarunas nonāca līdz tam, ka vēstniecības darbinieki atklāja, ka tik tikko pirmajā stāvā ieradies kāds pavisam pazaudējies Latvijas izlases fans. Bez dokumentiem, bez spējām kaut ko loģiski paskaidrot.
Tad nu viņu iztaujāt devāmies mēs. Esam taču profesionāli žurnālisti, uzdot jautājumus ir mūsu darbs.
Šis jauneklis gan bija pavisam apjucis un apmaldījies. Tā īsti nemaz nesaprata, ka nonācis vēstniecībā. Kur un kā pazaudējis pasi, arī nezinot.
Cik sapratām, tad kāds viņu bija atvedis līdz vēstniecībai, bet iekšā teritorijā viņš ienācis kopā ar hokejistiem.
Stāstīja, ka Prāgas policija esot viņu sazāļojusi, iemetusi cietumā, tur viņam no ļauno čehu policistu šļirces satura rādījušās halucinācijas. Vaicājām nelaimīgajam tautietim, cik tad mačus viņš redzējis līdz sazāļošanai. Šis jautājums bija par grūtu.
"A čempis jau ir sācies?" dēkainis vien pajautāja. Cerams, ka viņam izdevās redzēt kaut vienu maču klātienē, kā arī laimīgi nokļūt atpakaļ Latvijā.
Pieļauju, ka šis fans varētu būt bijis to vidū, kurus Prāgas lidostā sagaidīja vietējā policija. Tas gan ir tikai minējums.
P.S. Vēl viens īpaši izceļams un daudzināms fakts par šo čempionātu ir tāds, ka kolēģis Gatis Kreceris ceļu uz Prāgu mēroja ar velosipēdu. Pavisam dulli! Ļoti iespējams, ka arī Gata atmiņu stāstu jau drīzumā varēsiet lasīt TVNET.
/nginx/o/2018/12/19/11666974t1h7cd7.jpg)
