Paraolimpiskā čempione Vervūta eitanāzijas ceļā dodas aizsaulē

Marike Vervūta

FOTO: AFP/SCANPIX

Beļģijas paraolimpiskā čempione Marike Vervūta otrdien ar eitanāzijas palīdzību pārtrauca savu dzīvi 40 gadu vecumā, ziņo Beļģijas mediji.

Paraolimpiskā vieglatlēte cieta no deģeneratīvas muskuļu slimības, kas izraisīja regulāras sāpes, paralizēja viņas kājas, kā arī vēlāk vairs neļāva aizmigt. Tādējādi sportistes dienas pagāja mokās.

Sportiste par šādu risinājumu runāja jau Riodežaneiro Olimpiādē, norādot, ka viņas veselības stāvoklim pasliktinoties, viņa izlems brīvprātīgi izmantot eitanāziju. Tomēr Vervūta arī uzsvēra, ka sports viņai devis iemeslu dzīvot.

"Aizvien izbaudu mazos mirkļus. Pienākot brīdim, kad būs vairāk slikto dienu nekā labo, iesniegšu savus eitanāzijas papīrus, tomēr pagaidām tas vēl ir pāragri," 2016.gada Olimpiādē teica Vervūta. "Kad beigšu savu karjeru, vairāk laika un enerģijas veltīšu savai ģimenei, ar kuru sporta dēļ, man nav izdevies pavadīt pietiekami daudz laika."

Sportistei slimība tika konstatēta 14 gadu vecumā, tomēr viņa nepadevās un turpināja dzīvi, nodarbojoties ar ratiņbasketbolu, peldēšanu un triatlonu.

Londonas paraolimpiskajās spēlēs Vervūta triumfēja 100 metros ratiņkrēslu sprintā, kā arī uz pusi garākā distancē izcīnīja sudraba godalgu. Savukārt četrus gadus vēlāk viņa 400 metros ieguva sudrabu, bet 100 metru sprintā bronzu.

Riodežaneiro Olimpiādē arī sportistes redze pasliktinājās, kas izsauca epilepsijas lēkmes, tāpēc Vervūta paziņoja, ka vairs četrgades notikumos nepiedalīsies.

Sportiste eitanāzijas papīrus bija parakstījusi jau 2008.gadā.

Vervūta savā pēdējā Olimpiādē atklāja, ka eitanāzija dod viņai drosmi turpināt karjeru. Tāpat viņa uzsvēra, ka šo procedūru nevajadzētu saukt par slepkavību.

"Tā dod miera sajūtu cilvēkiem. Ja es nebūtu ieguvusi eitanāzijas iespēju, visticamāk, ka sen jau sev būtu padarījusi galu, jo ir ļoti grūti dzīvot ar lielām sāpēm un neziņu," atklāja Vervūta. "Zinu, kad man pietiks, varēšu paņemt papīrus."

Beļģijā brīvprātīgā eitanāzija ir legāla, bet Eiropā tā atļauta arī Nīderlandē, Šveicē, Francijā un Luksemburgā.

Uz augšu