Pirmoreiz Latvijas basketbola vēsturē Eiropas čempionāta finālturnīrā sev vietu nodrošinājušas abas valsts nozīmīgākās komandas – gan vīriešu, gan sieviešu nacionālās izlases. Cik likumsakarīgi šie panākumi ir sportaveida kopējās attīstības kontekstā, Neatkarīgā mēģināja noskaidrot pie Latvijas Basketbola savienības prezidenta Ojāra Kehra, sarunā skarot arī vairākus sportam sāpīgākus tematus.
– Vai var teikt, ka uzreiz divu galveno izlašu kvalificēšanās kontinenta finālturnīram Latvijas basketbolam ir vēl viena sasniegta virsotne? – Protams, tas ir liels panākums, par ko nopelni pienākas gan trenerim un spēlētājiem, gan būtībā visai basketbola saimei. Tas ir vēl nebijis notikums, par ko pamats būt gandarītiem. Latvijas basketbola dziļās tradīcijas un vēsturiskie panākumi, sākot jau ar pirmo kontinenta čempionu titulu un TTT un Rīgas ASK ziedu laikos sasniegto, gan varbūt neļauj šo dēvēt par milzīgu virsotni – kā tas noteikti būtu daudziem citiem sportaveidiem. Lai arī esam maza valsts, mēs tomēr gribētu raudzīties vēl uz priekšu un domāt par uzdevumiem jau finālturnīros Serbijā un Turcijā. – Lai cerētu uz panākumiem nākotnē, jāņem vērā pagātnē pieļautās kļūdas. Cik rūpīgi savienības līmenī tika analizēti Zviedrijas finālturnīra neveiksmes cēloņi, un kādi ir izdarītie secinājumi? – Ko es kā prezidents esmu mācījies – jo vairāk basketbola dzīves vadības visos līmeņos tiek iesaistīti spēlētāji, kas savulaik paši spēlējuši augstā līmenī, jo labāk. Jāmin Lietuvas piemērs – Paviļonis, Marčuļonis, Kurtinaitis, arī Sabonis. Viņi visi ir Lietuvas basketbolā un dara daudz vērtīga. Man ir patiešām liels prieks, ka kopā ar komandu šobrīd ir gan Raimonds Miglinieks, gan Edgars Šneps. Izlašu spēku samēri Eiropā un pasaulē izlīdzinājušies, un šajā līmenī sīkumu vairs nav – milzīga nozīme ir visam. Esmu pārliecināts, ka viņu piesaistīšana bija pareizs sākums. Pēcāk ar zināmām šaubām un svārstībām, kuras ir pilnībā saprotamas, izaicinājumu uzņēmās arī Kārlis Muižnieks – arī vēl nesen lielisks spēlētājs. Patīkami, ka tas ir attaisnojies. Jārunā arī par sieviešu izlasi. Darījām visu, kas bija mūsu spēkos, tomēr jāatceras, ka komanda gatavošanos nesāka vēlamajos apstākļos un laikā. Biju gatavs parakstīt kontraktu ar Armandu Krauliņu, taču tikai tad, kad mums jau bija garantijas, ka šī komanda varēs startēt. Tāda diemžēl ir realitāte – sieviešu izlasei piesaistīt sponsorus ir daudz sarežģītāk nekā vīriešu. Šobrīd jau tiek gatavota programma startam Serbijā un Turcijā. Esmu runājis gan ar LBS padomes locekļiem, gan cilvēkiem valdībā. Ja negribam pazaudēt šo, manuprāt, ļoti talantīgo un interesanto komandu, kas tikai turpina veidoties, zināms valsts ieguldījums ir nepieciešams. Kāds tas būs – tam vajadzētu būt zināmam (un attiecīgas sarunas jau ir bijušas) jau tuvāko mēnešu laikā. Jo vākt naudu vīriešiem un tad bez sponsoru ziņas pārdalīt arī sievietēm – tas nav iespējams. – Divi finālturnīri dažu nedēļu laikā nozīmē ievērojamus izdevumus. Cik liels pamats cerībām, ka izdosies nodrošināt nepieciešamo finansējumu, lai gatavošanās posmā atkal nenāktos atteikties no svarīgām iecerēm? – Attiecībā uz vīriešu izlasi mani priecē divu mūsu nopietnāko sponsoru – Latvijas gāzes un Hansabankas – gatavība kopā ar mums skatīties, kādas ir vajadzības, lai komanda finālam patiešām sagatavotos un izdarītu visu nepieciešamo. Domāju, jau tuvāko nedēļu laikā sēdīsimies pie viena galda un to arī darīsim. – Var teikt, ka saprāta robežās viņi ir gatavi nosegt visus vīriešu izlasei nepieciešamos izdevumus? – Tā esmu sapratis. Viņu finansiālās iespējas, kopējai ekonomikai attīstoties, tās varētu kļūt tikai labākas. Daudzās kaimiņvalstīs tieši pieaugušo izlasēm ir arī nozīmīgs valsts ieguldījums, kas dod drošību arī potenciālajiem atbalstītājiem no privātā sektora. Taču kopumā – par vīriešu izlasi man milzīgu bažu nav. Negribu skriet pa priekšu notikumiem – savs vārds vēl jāsaka izlases vadībai, taču neizslēdzu, ka sagatavošanās posmā prasītos arī pārbaudes turnīrs šeit, Latvijā. Un, ja gribam izvēlēties komandas, kas no sportiskā viedokļa un citiem aspektiem būtu vispiemērotākās, uzaicināšana un uzņemšana prasa diezgan lielu naudu. Mēs esam pateicīgi, ka uz šādiem turnīriem mūs aicina Vācijā vai Turcijā un attiecīgi apmaksā izdevumus, taču, ja gribam pretendēt uz augstām vietām, jābūt gataviem uzņemties iniciatīvu arī pašiem. Šobrīd tādu domu neesam atmetuši. – Ar sieviešu izlasi ir sarežģītāk. Dzirdēts, ka 20–25 000 no sponsoriem savākt būtu iespējams, taču kopējā gatavošanās tāme ir reizes četras lielāka. – Kaut gan mārketinga jomā mums izdevies piesaistīt ļoti spējīgus speciālistus, iespējams, jāizsludina konkurss uz sieviešu izlases galvenā menedžera vietu. Varbūt ir kāds, kurš var nākt un, ņemot vērā pašreizējās izlases panākumus un nākotnes perspektīvas, šajā jomā sasniegt labākus rezultātus. Varbūt tomēr mēs kaut ko neredzam! Varbūt tomēr iespējams piesaistīt daudz lielākus līdzekļus! Lai gan savās problēmās nebūt neesam unikāli. Mēs redzam, kādās galējībās iet citu valstu izlases – meitenes gatavas pozēt kailfoto un kā tik vēl piesaista papildu līdzekļus! Summas patiešām ir tādas kā minēts, taču ar tām ne tuvu nepietiek, jo izdevumi ir ļoti līdzīgi kā vīriešu izlasei. Svarīgi, lai sponsori justu arī valsts atbalstu un apzinātos, ka viņu piešķirtā nauda nebūs tikai piliens jūrā, bet gan daļa budžeta labi sagatavotai, ekipētai un kaujasspējīgai komandai. – Aizvadītajā vasarā atklājās visneaizsargātākais ķēdes posms – jauniešu izlases, kam vienīgā cerība patiešām ir valsts atbalsts. Kas ir darīts un kādas šobrīd ir garantijas, ka nākotnē šādas situācijas neatkārtosies? – Jāsaka paldies gan padomei, gan Saeimas sporta apakškomisijai, gan žurnālistiem – nesen izdarītajos budžeta grozījumos nauda, kas tika solīta, ir iedota. Patlaban tā atrodas Izglītības minitsrijas rokās, un ceru, ka to tuvākajā laikā saņemsim. Turpretī, ja runājam par nākamā gada budžetu, – skaidru principu, uz kādiem tiek veidots sporta budžets, līdz šim nav bijis un nav arī patlaban. Es neapgalvoju, ka tas ir viegls uzdevums, taču Izglītības ministrijai un Sporta pārvaldei tas noteikti ir pa spēkam, ja vien viņi to vēlas. Mēs savas programmas esam iesnieguši un gatavi strādāt arī turpmāk. Būtu jāsaprot viena lieta – tos, kas sasnieguši labākos rezultātus, par to nedrīkst sodīt. Mums tā bieži vien sanāk. Eiropa nav lēta, attālumi ir lieli, un tas prasa naudu, taču ieguldījums jaunatnē ir ārkārtīgi svarīgs. – Tātad šobrīd garantiju nav? – Garantiju nav. Vienalga jaunie laiki vai kādi citi laiki, taču pēdējos gados nopietna un plānveidīga darba sporta finansēšanas jomā nav bijis. Bieži vien ugunsgrēks tiek dzēsts pēdējā brīdī. Naudai, kas ir garantēta, ir daudz lielāka vērtība nekā tādai, ar kuru nav iespējams rēķināties līdz pat pēdējam brīdim. Kamēr es vadu Basketbola savienību, apzināti virzīties uz tādu stāvokli, kādā savulaik to pārņēmu – ar milzīgiem parādiem pa labi un kreisi, negrasos. Ceru, ka mūsu sporta dzīves vadītāji tomēr būs gatavi nopietnai sarunai. – Šovasar pēkšņi radās ārkārtas situācija ar nepieciešamību apdrošināt Kaspara Kambalas līgumu. Cik gatava LBS reaģēt līdzīgos gadījumos, kur gan nepieciešams gan papildu finansējums, gan principiāla nostāja? Vai vispār varam atļauties spēlētājus, kas Eiropā vai pasaulē sasnieguši zvaigznes statusu, un no tā izrietošās prasības? – Skaidrs, ka visus punktus uz i es šobrīd šeit nesalikšu. Darbs pie izlases modeļa vēl ir priekšā, taču startam izlasē ar trim zvaigznēm uz krekla – tai ir jābūt goda lietai. Un, ja kāds to nevēlas, tikai ar naudas vai prēmiju palīdzību mēs par katru cenu nevienu šurp nemēģināsim dabūt. Daudz kas atkarīgs no pašiem spēlētājiem. Mēs redzam Novicka un dažu citu rādīto piemēru, kas uzskata par pagodinājumu spēlēt valsts izlasē, kur izauguši. Ja valstij rodas problēmas, izpildot kluba prasības, bieži vien palīgā nāk paši spēlētāji. Protams, darīsim, kas ir mūsu spēkos, taču, ja sanāk, ka trešdaļa visa izlases budžeta jāatdod viena spēlētāja apdrošināšanai, tādējādi atsakoties no labu speciālistu piesaistīšanas vai dalības turnīrā, nezinu, kurš svaru kauss smagāks. Basketbols ir komandas spēle, ko pierāda neskaitāmi piemēri – zvaigznes ne vienmēr garantē rezultātu. – Pastāv viedoklis, ka Latvija nospēlēja labi tikai uz viduvēju pretinieku fona. Šovasar bijāt olimpiskajās spēlēs, kur ceturtdaļfinālā spēlēja arī Ķīna – komanda, kuru latvieši pirms tam pieveica pārliecinoši. Kur tad īsti šobrīd varētu būt mūsu vieta pasaules basketbolā? – Olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos ir vairākas relatīvi vājākas komandas nekā Eiropas čempionātos. Līdzās minētajam Ķīnas piemēram var nosaukt arī Angolu, arī dažas citas izlases. Tāpēc patlaban FIBA aprindās cirkulē doma, ka uz olimiskajām spēlēm būtu jārīko pārspēles starp Eiropas un pārējo kontinentu komandām, lai garantētu, ka šajā turnīrā tomēr piedalās visi spēcīgākie. Ķīnas izlasē pašlaik ļoti daudz kas ir atkarīgs no viena spēlētāja – Jao Mina –, turklāt komanda ļoti lielā mērā gatavojas nākamajām spēlēm, kas notiks Pekinā. Prieks par mūsu spēli Viļņā, taču šāds salīdzinājums ir relatīvs – mums šī spēle izdevās, ķīniešiem ne. Tāpat Atēnās – ķīniešiem viss izdevās pret serbiem, kam savukārt bija melnā diena. Taču, ja Latvija labākajā sastāvā būtu spēlējusi Atēnās, domāju, mēs nebūtu pēdējie. – Atlases turnīrā, īpaši pirmajās spēlēs, nevarēja nepamanīt, ka izlases spēles notiek 200 km attālumā no Rīgas – tribīnes bija pustukšas. Kā šobrīd ir ar galvaspilsētas iespējām tuvākajā laikā tikt pie vietas, kur normāli varētu spēlēt basketbolu, un cik daudz LBS kā sabiedriska organizācija šajā jautājumā kaut ko var darīt? – Šobrīd izskatās slikti... Vispirms jau jāpateicas Ventspilij, ka atlases turnīra spēles varējām aizvadīt ļoti labos apstākļos, tomēr jāpiekrīt – īpaši jau rudens apstākļos un darbadienās rīdziniekiem brauciens uz šīm spēlēm bija nopietns lēmums. Cik esmu pētījis šos jautājumus, vidējam skatītājam, kas nav kaislīgs fans, robežas, kurās viņš ir gatavs doties, ir simt kilometru. Nav divu domu – visizdevīgāk būtu spēlēt Rīgā, taču šeit atbilstošas vietas nav. Es vairs nevēlos izjust to kaunu, kuru nācās piedzīvot spēlē pret Franciju Sporta manēžā. Lai būtu piemērota zāle – tas patiešām nav sporta organizāciju, bet gan to cilvēku, kas atbildīgi par Rīgas attīstību, uzdevums. Viņu ieinteresētība ir ļoti zema, kaut gan apkārt ir daudz labu piemēru. Tā pati Lietuva, kur Viļņā vien ir trīs halles – viena ar 12 000, viena – ar 10 000 un vēl viena ar 6000 vietām. Kauņa papildus jau esošai iet uz 12 000 vietu ietilpīgu halli, būvējas arī Klaipēda, Šauļi, Panevēža. Un visur iesaistītas tieši pašvaldības. Turklāt nav jāskatās tikai uz kaimiņiem – redzam, kas tiek darīts Valmierā, Gulbenē, Liepājā. Rīga, kas savulaik bijusi visas Eiropas basketbola galvaspilsēta, šobrīd vairs ne tuvu nav Latvijas basketbola galvaspilsēta. Un to izjutusi ne tikai LBS, bet arī Rīgas klubi. Situācija ir nenormāla, un jāatzīst, ka patlaban nav nekādas pārliecības par to, ka kaut kas varētu uzlaboties. Kaut gan, protams, tuvojas vēlēšanas... – Kāds pamats runām, ka basketbolam vieta varētu neatrasties arī jaunceļamajā daudzfunkcionālajā hallē, ja vien LBS pati nebūs ar mieru iegādāties nepieciešamo grīdu? – Par to man ir īpaši sāpīgi runāt, jo sākotnēji pats kā privātpersona iesaistījos šajā projektā – cerībā, ka būs halle, kuru varēs izmantot visdažādākajiem mērķiem, tajā skaitā basketbolam. Esmu pārliecināts, ka šajā hallē nevar būt kaut kā par daudz – ja nu tikai par maz, jo nepieciešamā noslogotība ir virs simt dienām gadā. Vieta, kur halli celt, Rīgā ir, taču jābūt pārliecībai, kas tieši tajā atradīsies un cik plašs būs tās pielietojums. Pašlaik gaidām šīs jaunās halles publisko apspriešanu, jo, cik saprotu, turpināt iepriekšējo projektu esot pārāk dārgi. Saprotams, mēs esam pilnībā ieinteresēti, lai šajā hallē būtu iespējams spēlēt augsta līmeņa basketbolu. Tā nu diemžēl sanāk – savu projektu iesākām pusotru gadu pirms Viļņas, bet viņi, pārņēmuši no mums lielāko daļu konsultantu un arhitektu, savai Siemens hallei oficiāli ver durvis 30. oktobrī. Tikmēr mēs esam tur, kur esam. Manuprāt, apspriešanai bija jānotiek jau sen, un ir pamats aizdomām, vai tikai šeit nenotiek mēģinājums novilkt visu līdz pēdējam brīdim, kad laika līdz čempionātam vairs gandrīz nebūs atlicis. Un tad sāksies runas par valsts prestižu, sak – ziniet, nepieciešama milzīga nauda, lai noturētu čempionātu. Šobrīd ir vairāk jautājumu, nekā atbilžu. – Noslēdzot uz pozitīvākas nots – trešdien izsludināta Baltijas basketbola līgas preses konference. Vai tas nozīmē, ka šis vairāku gadu garumā lolotais mērķis beidzot īstenojies? – Patiešām ceru, ka šis ir ļoti būtisks pagrieziena punkts visā Baltijas basketbola attīstībā. Lolots tas patiešām jau sen, un darbā pie šā projekta pavadīts ļoti daudz nedēļu. Izskatās, ka šāda profesionāla basketbola līga ar visu spēcīgāko Baltijas valstu klubu piedalīšanos būs iespējama un notiks jau šajā sezonā – sākot ar janvāri. Esošajām komandām tas ne tikai garantēs daudz vairāk labu spēļu un iespējas piepildīt tribīnes ar skatītājiem, bet arī iespējas attīstībai – piedāvāt sponsoriem pavisam citu tirgu, spēlētājiem daudz augstāka līmeņa spēles. Diemžēl pie pašreizējās tirgus ietilpības ne Latvijā, ne Lietuvā nav iespējams uzturēt tik daudz labu komandu, lai nacionālā čempionāta kvalitāte būtu pievilcīga arī izlases līmeņa spēlētājiem. Šobrīd ir pārliecība, ka turnīrā startēs visas spēcīgākās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas komandas. Tiesa, ir daudz cilvēku Lietuvā, kas joprojām uzskata, ka diez vai viņiem kā pasaules basketbola lielvalstij vajadzētu mācīt spēlēt šo spēli latviešiem un igauņiem. Viņi saka – labi, ja vajag, pirmajā gadā parādīsim, bet mūsu klubi būs visās pirmajās vietās. Ceru, ka mūsu komandas, no kurām vairākas pagājušajā LBL sezonā parādīja ļoti cerīgu sniegumu, šo izaicinājuma cimdu spēs godam pacelt. Protams, ja visas lietuviešu komandas patiesi izrādīsies spēcīgākas par visām latviešu, līgas nākotne būs daudz grūtāka.