Kas jauns futbolā? Runā Kreipāns: Starta atlikšana nemazina intrigu

Turklāt zināmu iemeslu dēļ ir mainījies arī „Optibet” futbola virslīgas čempionāta reglaments – proti, 10 komandas aizvadīs triju, nevis četru riņķu turnīru.

Atgādināšu, ka pēdējo reizi desmit komandas virslīgā bija 2014. gadā, bet tagad ir jāatceras, ka pēdējo reizi trijos apļos spēlējām 2013.gadā. Toreiz par čempionu kļuva FK „Ventspils”, kas par 5 punktiem apsteidza „Skonto FC”. Trešo vietu ieņēma Daugavpils „Daugava” (bija čempione 2012.gadā).

Divi futbolisti guva pa 16 vārtiem – Artūrs Karašausks no „Skonto FC” un Andrejs Kovaļovs no Daugavpils „Daugavas”, taču labākā vārtu guvēja tituls tika Karašauskam, jo Kovaļovs divus no 16 vārtiem guva ar 11 m soda sitieniem, kamēr Karašausks visus guva no spēles. 15 vārti bija cita skontieša Valerija Šabalas rēķinā. Jurijs Žigajevs no FK „Ventspils” izcēlās ar 16 rezultatīvām piespēlēm.

Savukārt virslīgu tosezon atstāja Ilūkstes komanda. Tā ir vēsture, un vilkt ar to jebkādas paralēles šodien, kad atkal startē triju apļu turnīrs, jēgas nav nekādas, jo pārāk daudz kas ir mainījies virslīgā nākamajos sešos gados un it īpaši jau tieši pirms šīs sezonas.

Vispirms jau nekad iepriekš čempionāta starts netika atcelts pēdējā brīdī un turklāt vēl uz trim mēnešiem.

Reiz jau 2000.gados turnīrs startēja nedaudz vēlāk nekā paredzēts, jo toreiz pēkšņi pārāk skaļi par sevi atgādināja ziema, bet tagad... Komandas jau ir gatavas sākt spēlēt, jau ir izpētīts pirmais pretinieks, futbolisti jau ir pirmsstarta gatavībā, kad viss tiek atcelts un nezināmu laiku. Visiem tamlīdzīgs pavērsiens ir pirmo reizi.

Pirmo reizi čempionāts sāksies arī bez skatītājiem, taču cerams, ka jau jūlijā tie drīkstēs atgriezties tribīnēs (negribu iekarst salīdzinājumos par sabiedrisko transportu, lielveikaliem un sporta arēnām brīvā dabā...).

Šī triju mēnešu pauze diezin vai kardināli ietekmēs komandu statusu, un nebūs tā, ka kāds no potenciālajiem favorītiem būs pārvērties par pastarīti vai otrādi, taču arī neietekmēt tik gara pauze nevarēja, turklāt tikai kopš nesena laika komandas drīkstēja sākt aizvadīt pilnvērtīgus treniņus un pārbaudes spēles.

Turnīra sākums vienmēr ir īpaši intriģējošs, bet ja starts bijis atcelts tik ilgi, spriedze ir vēl lielāka. Labi, ka izdevās sākt virslīgas čempionātu jau tagad un varēs aizvadīt trīs apļus, kas katrai komandai ļaus aizvadīt 27 spēles. Nav daudz, taču pietiekami, lai galaiznākums finišā būtu objektīvs. Labi, ka visas desmit virslīgas komandas šajā laikā „izdzīvoja”, kaut gan kāda no tām droši vien nebūs tik spēcīga, kā varēja būt.

Virslīgas čempionāts vēl nav startējis, bet divās komandās jau ir notikusi galveno treneru maiņa – FK „Liepāja” galveno treneri Andreju Kaļiņinu nomainīja viņa bijušais asistents Dmitrijs Mološs no Baltkrievijas, bet virslīgas jaunpienācēja FK „Tukums 2000/TSS” galveno treneri poli Marku Zubu nomainīja Jurģis Kalns, kura vadībā komanda pērn arī uzvarēja 1. līgā un ieguva ceļazīmi uz virslīgu (atgādināšu, ka Tukuma komanda neatkarības laikā virslīgā nekad nav spēlējusi, bet visā Latvijas futbola vēsturē tajā bija tikai vienreiz un vienu sezonu – 1954.gadā).

Pirmajā gadījumā esot radušās nesaskaņas starp kluba vadību un galveno treneri, bet otrajā gadījumā tieši koronavīrusa pandēmijas izraisītās pārmaiņas lika atteikties no pieredzējušā poļu trenera (viņa vadībā 2017.gadā Jūrmalas „Spartaks” otro reizi kļuva par Latvijas čempionu) – Tukuma komandā bija pieteikti 7 ārzemnieki, taču pašreiz komandā ir tikai trīs no viņiem un mazas ir cerības, ka ieradīsies pārējie. Toties 11 spēlētāji ir dzimuši jau 2000.gados.

Bezcerīgs sastāvs nav noteikti (to kaut daļēji apliecina uzvara pārbaudes spēlē ar 1:0 pār FK „Ventspils” jeb šīs spēles pirmais puslaiks, kad jaunpienācējiem spēlēja acīmredzot pašreiz spēcīgākais virknējums), komandas rindas tomēr papildināja citu virslīgas klubu futbolisti ar lielāku vai mazāku virslīgas pieredzi (piemēram, vārtsargs Baturins, pussargi Bodgaškins, Jaunarājs-Janvāris un Mickevičs), taču komanda noteikti neizskatās tik spēcīga, cik spēcīga vismaz „uz papīra” tā izskatījās pirms trim mēnešiem.

Bet... Arī šajā reizē nav slikta bez laba – Tukuma komandā ir vairāki pašmāju futbola audzēkņi, kuriem tagad būs lielāka iespēja sevi apliecināt un iegūt virslīgas spēļu pieredzi, bet tas jau ir vērtīgs ieguldījums nākotnē.

Tiesa, ja kāds domā, ka spēlēs ar Tukuma komandu trīs punktus turnīra tabulā var ierakstīt jau iepriekš, tad var nākties sāpīgi vilties.

Kaut gan pašreiz liekas, ka tieši tukumnieki un virslīgas kārtējo reizi gados jaunākā komanda FK „Metta” (16 spēlētāji dzimuši 2000.gados, bet vecākie no spēlētājiem ir 1997.gadā dzimušie aizsargi Gulbis un Šibass, kā arī austriešu uzbrucējs Baračs) spēkosies par vietas saglabāšanu virslīgā – šogad pēdējā vieta pāries uz 1.līgu, bet 9.vieta aizvadīs pārspēles ar 1.līgas vicečempionu (vai komandu, kas nākamā pēc ranga pretendēs uz iekļūšanu virslīgā).

Lai kādas notika pārmaiņas sastāvos piespiedu pauzes laikā, tomēr galvenie pretendenti uz titulu un medaļām, kā arī uz vietu Eiropas kausu izcīņā ir pašreizējais čempions „Riga FC”, kausa ieguvējs RFS, FK „Ventspils”, FK „Liepāja” un FK „Valmiera”. Iespējams un cerams – arī FK „Jelgava” un Jūrmalas „Spartaks”. Jelgavnieki tieši pauzes laikā pastiprināja sastāvu ar izlases pussargu Kazačoku un kurā parādījušies jauni interesanti leģionāri. Vairākas jaunas (arī gadu ziņā) sejas redzēsim Jūrmalas komandā, komandā palikuši daži ārzemnieki, kas virslīgu jau iepazinuši(Opara, Belakovičs, Aliju, Nvaorisa, Jerjomenko...), uzbrukumu pastiprināja Eduards Višņakovs, kurš pēdējā laikā daudz izlaida savainojumu dēļ un atkal alkst sevi apliecināt, lai atgrieztos arī izlases rindās (nedaudz pārsteidz, ka bez kluba pagaidām ir Eduarda vecākais brālis Aleksejs). Par vietu Eiropas kausu izcīņā vajadzētu spēkoties visām šīm septiņām komandām un tas turnīru padarītu vēl aizraujošāku nekā pirms gada.

Pa vidu starp potenciālajiem medaļniekiem un „Eiropas iekarotājiem” un pastarīšiem ir BFC „Daugavpils”, taču izskatās, ka Daugavpils komanda tomēr ir tuvāk pirmajām septiņām un var šo septiņnieku arī izjaukt. Pašreiz no komandas leģionāriem klāt ir pieci, bet pārējos gaida. Tā ka jau sezonas laikā daugavpilieši var kļūt tikai spēcīgāki. Varbūt šosezon tieši BFC „Daugavpils” sagādās pārsteigumu (pagājušās sezonas sākumā to jau izdarīja)? Pēdējos gados kāds patīkams pārsteigums ir un gaidīsim tādu arī šosezon.

Atgādināšu, ka šosezon laukumā jābūt vismaz trim pašmāju futbolistiem, kas gan paaugstina virslīgas līmenim atbilstošu Latvijas futbolistu vērtību, gan reizē samazina to skaitu. Skaidrs, ka vēl vismaz 3-4 pašmāju spēlētājiem jābūt rezervē, turklāt sastāvā jābūt U21 izlases vecuma pašmāju spēlētājiem, tā ka tas nav nemaz tik maz – proti, nav tik maz pašmāju spēlētāju, kuri patiešām atbilst virslīgas līmenim un kuri grib kaut ko sasniegt, kuri ir gatavi spēkoties par tikšanu sastāvā un laukumā.

Tikai tā var izaugt par meistaru, tikai tā – lielā konkurencē – var sasniegt augstāku līmeni savā sniegumā.

Kā šāds jauninājums strādās un cik uzņēmīgi un mērķtiecīgi (arī talantīgi!) būs pašmāju futbolisti un it īpaši jaunie spēlētāji – to rādīs tikai laiks. Pirmie reālie iespaidi par komandām būs jau otrdien vakarā – visas jau būs aizvadījušas pirmās spēles.

Pašreiz ir četri spēlētāji, kuri virslīgā aizvadījuši vairāk nekā 400 spēles un kuri to skaitu vairs nepalielinās – Igors Korabļovs (483), Gatis Kalniņš (416), Dzintars Zirnis (413) un Mihails Ziziļevs (409). No pašreizējiem spēlētājiem vistuvāk 400 spēļu robežai ir daugavpilietis Valerijs Afanasjevs – viņa rēķinā ir 385 spēles. Lai izdodas sasniegt 400! Gribētos, lai rezultatīvāki ir labākie vārtu guvēji – iepriekšējās divās sezonās serbam Darko Lemajičam pietika ar 15 vārtiem, lai uzvarētu.

Par Viktora Dobrecova 2003.gadā sasniegto rekordu – 36 vārti – nerunāsim, jo lai vispirms kāds atkal pārsniedz 20 gūtu vārtu robežu. Pēdējo reizi to izdarīja Vladislavs Gutkovskis 2014.gadā – 28 vārti. Pēdējais pirms Lemajiča, kurš divas sezonas pēc kārtas kļuva par labāko vārtu guvēju, bija Vīts Rimkus 2007. un 2008. gadā, bet trīs gadus pēc kārtas kļūt par labāko vārtu guvēju vēl nav izdevies nevienam. Lamajičs var iekļūt Latvijas virslīgas futbola vēsturē, un tā ir vēl viena no intrigām, kas mūs gaida jaunajā sezonā.