Leģionāru limita palielināšana "Optibet" Latvijas futbola virslīgā veicinās konkurenci, kas cels arī pašmāju spēlētāju motivācijas līmeni, intervijā TVNET uzsver biedrības "Latvijas Futbola Virslīga" valdes priekšsēdētājs Maksims Krivuņecs un līgas izpilddirektors Ainārs Dakša.

TVNET: Iepriekšējo reizi uz lielo interviju tikāmies pirms pusotra gada. Maksims toreiz teica, ka mērķis ir kļūt par vadošo sporta līgu Baltijā. Kas ir izdevies un kā vēl pietrūkst, lai šo mērķi sasniegtu?

Maksims Krivuņecs: Soli pa solim virzāmies pareizajā virzienā. Šis mērķis mums ir svarīgs, gribam to sasniegt. Šī sezona parādīja, ka tas ir iespējams. Šī bija labākā sezona no dažādiem aspektiem - gan sportiskiem rezultātiem, kas ietekmē līgas popularitāti, gan arī piedāvātā produkta paplašināšana - statistikas dati, Fantasy līga, lai cilvēki vairāk iesaistītos šajā procesā, interesētos par futbolu, nāktu uz stadioniem.

Ainārs Dakša: Tās ir taustāmas un novērtējamas lietas, par kurām runā Maksims. Pasaules līmenī tās nav novitātes, bet pie mums tie ir jaunumi. Redzam, ka tas strādā. Emocionālā līmenī nebūšu oriģināls un atgriezīšos pie tā, ko mēs izbaudījām augustā, kad klubi startēja Eirokausos. No sportiskā viedokļa redzam, ka klubi dara daudz, lai viņi realizētu savus sportiskos mērķus, paralēli tām novitātēm, ko mēs kā līga veidojam. Būsim godīgi, varbūt vieni gūti vārti augusta izskaņā varēja likt citādi paskatīties uz Latvijas lokālo futbolu. Atrašanās grupu turnīrā (Eirokausos), tas ir pavisam cits kvalitātes novērtējums. Klubu apņēmību lielā mērā veido konkurence, ko redzam virslīgā.

TVNET: "Riga FC" bija rūpīgi jāstrādā pie tā, lai izpildītu UEFA prasības un varētu Eiropas līgas kvalifikācijas "play-off" spēli aizvadīt "Skonto" stadionā, jo Daugavas stadionu par nepiemērotu futbolam atzinuši fani, spēlētāji un treneri. Infrastruktūra nav jūsu atbildība, bet vai jūsu spēkos ir risināt šīs problēmas? 

Maksims Krivuņecs: Varam ietekmēt ar dialogu. Varam stāstīt, kāpēc tas ir nepieciešams. Mums nav līdzekļu, kurus tam investēt, jo nodarbojamies ar citām lietām. Mēs varam dot savas zināšanas un pieredzi, gribam to darīt un to arī darām. Ceru, ka arī nākamgad būsim tuvu tam vai pat iekļūsim grupu turnīrā. "Riga FC" paši investē "Skonto" stadionā, jo viņi grib spēlēt savā laukumā. Visu cieņu kluba vadībai par to, ka tiek respektēti komandas spēlētāji un līdzjutēji. Pirmkārt, ir rezultāts laukumā. Ja ir rezultāts laukumā, tad ir iespēja domāt arī par citām lietām, piemēram, infrastruktūru. Svarīgi saprast, ka 2021. gadā būs jauns turnīrs - konferences līga. Izredzes spēlēt pamatturnīrā krietni palielinās. Tas būs papildu izaicinājums kalendāra veidošanā, jo būs vairāk spēļu. Līdz decembrim būs 6 spēles pamatturnīrā. Infrastruktūras jautājumi ir aktuāli - kur mēs spēlēsim, kādas būs prasības stadioniem? Mums aktīvi jārisina šie jautājumi. 

TVNET: Ko rāda televīzijas reitingi un stadiona apmeklējuma rādītāji? Klātienes auditorijā ir neliels kritums.

Maksims Krivuņecs: Domāju, ka apmeklējums stadionā ir tāds pats kā iepriekš. Ir grūti pateikt, jo pagājušajā gadā mums bija dialogs ar Latvijas Futbola federāciju (LFF) - kā mēs rēķinām, cik daudz cilvēku ir stadionā? Mēs redzējām, ka skaitļi dažreiz bija noapaļoti, dati nebija precīzi. Prasījām, lai skaitļi būtu precīzāki, pat ja rādītāji būs zemāki. Galvenais, lai rādītāji būtu kvalitatīvi. Tāpēc nevar izdarīt pareizus secinājums par apmeklējuma izmaiņām. Protams, var teikt, ka Kurzemē reitingi mazliet samazinājās. Domāju, ka nākamgad tajā reģionā rezultāti uzlabosies un skatītāji tāpat nāks uz stadionu, un viss būs kārtībā. Šogad Valmiera parādīja savu spēku, un cilvēki gāja uz stadionu. Nākamgad vēl viena pilsēta pievienosies (Tukums). Tātad Latvijas čempionātā būs pārstāvji no visiem reģioniem. 

Pirmo reizi virslīgas vēsturē parādījām tik daudz spēļu nacionālā līmenī. Šogad mēs kopumā rādījām trīs televīzijas kanālos. Domāju, ka tas bija sekmīgi, jo piedāvājām spēles gan mājaslapā, gan nacionālajā televīzijā, gan privātajos kanālos. Iespēju skatīties futbolu bija ļoti daudz. Tas bija eksperiments. Tagad skatīsimies, kādu plānu izstrādāsim uz nākamo gadu, bet kopumā tas būs ļoti līdzīgs, ko mēs redzējām šogad.

Maksims Krivuņecs

FOTO: Nora Krevņeva Baibakova (optibetvirsliga.com)

Ainārs Dakša: Ir mazi meli, ir lieli meli, un ir statistika. Skaitļi ir vērtējami. Tas, ko es šajos skaitļos gribētu redzēt un kam es vairāk vēršu uzmanību - visvairāk apmeklēto un mazāk apmeklēto spēļu diapazons ir palielinājies. Runājot par mazāk apmeklētajām spēlēm, ir pāris lietas izgaismojušās. Puse no pamatojuma ir tāda, ka ir pilsētas, kuru klubu rezultāti nosaka apmeklējumu. Atsevišķu klubu pārbīdes šosezon turnīra tabulā droši vien nesekmēja apmeklējumu stadionā. Tāds ir sports, un mēs to arī saprotam. Tas, kas mūs priecē, skatoties uz skaitļiem, - kur ir bijušas cīņas, skatītājs ir gājis novērtēt futbolu.

Piemēram, Eiropas kausu mači vai lokālie derbiji ir bijuši apmeklētākie. (Rīgas derbijā jūnijā bija vairāk nekā 3000 skatītāju klātienē, pēdējā spēlē Eiropas līgā vairāk nekā 7000). Tur ir potenciāls vākt krietni vairāk skatītāju nekā vidēji.

Tas nozīmē, ka nav tā, ka nebūtu intereses par virslīgas klubiem. Interese ir. Jārada iespēja skatītājiem novērtēt to, kas notiek laukumā. Svarīga loma ir mediju atbalstam un klubu darbam. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā nepietiek ar to, ka uzlieku un parādu platformā, jo ir ļoti svarīgi arī izskaidrot. Ir vienkārši pateikt, ka pārvaram kaut kādas kārtas un esam sasnieguši līmeni. Lai arī "Riga FC" pietrūka vieni gūti vārti, lai spēlētu Eiropas līgas grupu turnīrā, mums ir jāatceras, ka Valmiera tobrīd trīs savstarpējos mačos bija divreiz uzvarējusi un vienreiz nospēlējusi neizšķirti pret "Riga FC", un valmierieši tobrīd bija piektā vai sestā komanda virslīgā. Līmenis tomēr ir augstāks, nekā esam pieraduši par to runāt. Mums, par spīti sabiedrībā vispārējai attieksmei pret futbola līmeni, kad noslēdzas izlases cikli, ar savām iespējām ir jārāda un jāstāsta, ka nav jau viss tik slikti. Pie kaut kādas apstākļu sakritības un turpinot strādāt, domāju, kādā brīdī piedzīvosim izrāvienu, jo tam ir pamats.

Maksims Krivuņecs: Jāskatās uz lielākiem periodiem. Salīdzināt vienu sezonu ar otru nav racionāli. Ja paskatāmies uz Top spēli - ir 10 gadu rekords apmeklētībā uz Rīgas derbiju. Šis derbijs veidojās trīs gadus. Kā klubi cīnījās, kā komplektēja sastāvus, kāda ir attieksme sociālajos medijos. Pirms tam Kurzemes derbijs bija pati populārākā spēle. Vēl ir liels potenciāls, jo abi Rīgas klubi ir ļoti ambiciozi. Tāpat redzam, ka Valmierai ir ambīcijas. Tāpat arī Ventspils, Liepāja, Jūrmala. Arī Daugavpils parādīja, ka ir vēlme pacīnīties par augstākām vietām. Šīs ambīcijas popularizē līgu un mūsu čempionāta spēles. 10 gadu laikā mēs redzēsim, ka būs izrāviens, ko Ainārs minēja. Galvenais, ka iekšējais konkurences līmenis ir ļoti augsts. Ja salīdzinām ar citiem čempionātiem, tur nav tāda situācija kā mums, ka 10 gadu laikā bijuši 6 čempioni. Mums ir unikāls čempionāts, par to arī runājam Eiropas Futbola līgu asociācijas līmenī. Negribam tādu situāciju kā Horvātijai, kur Zagrebas "Dinamo" uzvar katru gadu un kādi 70% no UEFA naudas, kas paredzēta klubiem, tiek vienai komandai. Citiem klubiem tad ir ļoti grūti cīnīties. Tādu situāciju ir ļoti daudz. Grieķijā "Olympiacos" ir 21 čempionu tituls 23 gadu laikā. Svarīgi saglabāt konkurenci, jo tas palīdz klubiem piesaistīt interesi no sponsoriem un līdzjutējiem. Tās lietas ietekmē viena otru. Jo vairāk līdzjutēju, jo vieglāk piesaistīt sponsorus.

Ainārs Dakša: Konkurence un rezultāts. Konkurenci novērtējam turnīra tabulā, līdzjutējs tai var izsekot līdzi katrs savā pilsētā. Rezultātam ir vajadzīgs atskaites punkts. Šis atskaites punkts ir Latvijas vadošo klubu dalība Eiropas kausos. Redzam, ka nevar sūdzēties gan par vienu, gan otru faktoru - par konkurenci virslīgā un klubu rezultātiem Eiropas kausos. Līdz ar to mēs uzskatām, ka liekam klājumu pēc klājuma tā kā tortei, un beigās jāsanāk garšīgai kūkai. 

Ažiotāža ārpus stadiona bija novērojama arī cilvēkos, kas varbūt ikdienā tik ļoti neseko futbolam.

Tā ir latiņa, uz kuru mums visiem būtu jātiecas. Līdzjutējs grib sajust, ka mēs varam cīnīties ar stiprākiem klubiem. Un tajā momentā veidosies piramīda. Ja vienam klubam veiksies Eirokausos, tad lokāli citām komandām būs svarīgi parādīt savu meistarības līmeni pret šo klubu. To zināmā mērā Valmiera šogad arī parādīja, sekmīgi cīnoties ar vadošajiem klubiem. Spēlējot pret vadošajiem klubiem, viņi veidoja savu reputāciju - braucot uz Valmieru, visi zināja, ka tur spēlēt nebūs viegli.

Maksims Krivuņecs: Braucot uz Eiropas līgu sanāksmēm, runāju gan ar Polijas, gan Dānijas, gan Somijas līgu pārstāvjiem. Viņi redz, ka mūsu klubi pat ar desmit reizes mazāku budžetu var cīnīties. Protams, bija vārtu guvumi, kur mums paveicās vai arī nepaveicās. Vienalga mēs varam cīnīties. Neviens pēc tam neatcerēsies, kādi bija tie vārti. Mēs bijām ļoti tuvu grupu turnīram. Kopenhāgena ir nopietna komanda ar ļoti labiem spēlētājiem.

Ainārs Dakša: Polijas čempione Glivices "Piast" pēc 16. spēļu kārtas bija 5. vietā, 3 punktus atpaliekot no līdervienības ("Riga FC" divu spēļu summā pārspēja "Piast" UEFA Eiropas līgas kvalifikācijā). Tāpēc ir svarīgi runāt par to, kāds ir līmenis, jo citu rezultātu ietekmē mēs mēdzam virslīgas līmeni nonievāt, bet tam nav pamata. 

Maksims Krivuņecs

FOTO: Nora Krevņeva Baibakova (optibetvirsliga.com)

TVNET: Pērn 8, šogad 9, nākamgad virslīgā būs jau 10 komandas, jo klāt nāks Tukums. 10 klubi ir optimāls skaits, lai nebūtu regulāri rezultāti 7:0 un nezustu konkurence?

Maksims Krivuņecs: Pagājušajā gadā, kad bija 8 komandas, bija diezgan liela starpība starp klubiem, kuri cīnījās par Eirokausiem un kuri par palikšanu virslīgā. Šogad redzējām, ka 7 no 9 klubiem nopietni cīnījās par Eirokausiem. Un tikai 2 tas neizdevās, taču bija ļoti daudz sīvu spēļu. Ar 10 komandām negribētos rezultātus, kuros parādītos, ka ir liela meistarības starpība. Mums tā nebūs. Tas bija ļoti pareizs lēmums kopā ar federāciju, ka Valmiera jāatstāj virslīgā. Tas nostrādāja. Esmu ļoti priecīgs, ka mēs tagad paši saprotam, ka varam izdarīt, jo cilvēkresursu ziņā neesam lieli. Mums būs jāapkalpo vairāk spēļu - šogad bija 146, nākamgad jau 182. Slodze palielinās arī mums. Federācija apstiprināja jaunu sistēmu. Domāju, ka virslīgai un 1. līgai tā ir optimāla. Protams, mēs savos plānos vēlamies vairāk strādāt ar 1. līgu, lai būtu pieredzes apmaiņa.

Ainārs Dakša: Ļoti ieklausāmies un novērtējam to, ko saka klubi. Mūsu pamats ir klubi, kas šobrīd ir 9, bet drīzumā būs 10. Virslīgas paplašināšanās bija viens no pirmajiem mērķiem. Tas ir pozitīvs signāls, ka 2020. gadā virslīgā spēlēs 10 klubi, jo principā virslīga noklāj visu Latvijas karti. Iezīmējot līgu modeli, ir skaidra sistēma, kā tam tālāk būtu jāstrādā nākošajos gados - gan zaudējot vietu virslīgā, gan aizejot uz pārspēlēm. Ir sasniegts mērķis, ka starp līgām ir mijiedarbība.

Otrs mērķis, kas izriet no virslīgas paplašināšanās un konkurences saglabāšanas, ir reforma, ko mēs jau no paša sākuma, klubu iniciēti, virzījām - izmaiņas leģionāru limitā. Šim jautājumam ir daudzas un dažādas puses, katrā var atrast pievienoto vērtību.

Mūsu klubu izpratnē nākamgad tam būtu jāveicina spēku izlīdzināšanos. Ir jāsaprot ekonomiskais faktors. Klubiem ar ne tik lieliem resursiem jāļauj strādāt plašākā tirgū, nesasienot rokas leģionāru jautājumā.

Parādās opcija atbilstoši savām iespējām, sapratnei un redzējumam veidot šo klubu struktūru. Mūsuprāt, ilgtermiņā tam būtu jādod efekts iekšējās konkurences izlīdzināšanā. Mēs nevaram virslīgas jautājumos aizmirst klubu nostāju, jo klubs ikdienā strādā un redz to lauku labāk. Ikdienas pieredze veido lielāku sapratni. Tāpēc ir svarīgi ieklausīties, novērtēt un pieņemt atbilstošus lēmumus. Mēs ceram, ka visi šie pieņemtie lēmumi īsākā vai ilgākā laika posmā dos savu efektu. Mēs redzam, ka konkurence ir uzlabojusies. Maksims teica, ka divi klubi neiesaistījās cīņā par Eirokausiem, bet es piedāvātu uz šo jautājumu paskatīties nedaudz savādāk. Lai arī šie klubi paši neiesaistījās cīņā par Eirokausiem, toties citi klubi, kuri pret šīm divām komandām zaudēja punktus, kurus bija plānojuši izcīnīt, sezonas beigās noteikti atzīmēja kā lielākās kļūdas. Tas dod šo pievienoto vērtību čempionātam, ka praktiski nav tādu spēļu bez intrigas, ka jau iepriekš būtu paredzams rezultāts. Tādu spēļu skaits ir samazinājies līdz minimumam. Klubiem ir kritumi un kāpumi, tas ir neizbēgami. Ir klubi, kuri vasarā startē Eirokausos un ir sasnieguši optimālo formu, bet pretī ir klubs, kas iegājis nosacīti bedrē, - tas ir normāli. Tie, kuri ir sportā, saprot, ka līmeņi sezonas laikā staigā. Bet sezonas griezumā paskatoties uz rezultātiem, mēs nevaram sūdzēties. "Metta" ar 26 punktiem beigās palika 9. vietā (pēdējā), bet citā sezonā ar šādu punktu skaitu varētu būt septītā vai pat sestā.

Maksims Krivuņecs: Leģionāru jautājums ir svarīgs arī klubu attīstības stratēģijas ziņā. Tas palielina iespējas, kādā veidā klubi var attīstīties. Protams, izskanēja publiski gan "par", gan "pret" viedokļi. Bet jāsaprot, ka pie mums futbols ir gandrīz 100% investīcija no klubu īpašniekiem. Tagad parādās klubiem iespēja attīstīt transfēru tirgu - piesaistīt kvalitatīvus leģionārus un mēģināt pārdot spēlētājus. Mēs maza līga varam būt kā sala, uz kurieni brauc spēlētāji, piemēram, no Japānas. Runāju ar Japānas līgas prezidentu. Teicu, ka mums ir četri japāņu spēlētāji. Japānā visi pazīst Takajuki Seto (RFS). Brauca pat televīzija no Japānas uztaisīt sižetu, jo viņam pieder Rumānijas rekords - visvairāk spēļu kā ārzemniekam. Tas palielina interesi. Nav runa par to, ka klubi tagad vedīs jauniešus, piemēram, no Āfrikas valstīm. Nē, tas klubiem ļauj izveidot savu stratēģiju - vai ir vēlme spēlēt ar vietējiem spēlētājiem, vai ir vēlme spēlēt ar vairāk ārzemniekiem. To varēs darīt, bet tā ir tikai iespēja. 

Nebūs tā, ka visi spēlēs ar 8 leģionāriem. Atgriežas arī leģionāru maksa, un šī nauda nonāks jauno futbolistu attīstībā.

(1000 eiro par katru no pirmajiem astoņiem spēlētājiem, 3000 eiro par devīto, desmito un vienpadsmito, 5000 eiro par katru nākamo - aut.). Klubiem nebūs tikai jādomā, kā iekļūt Eirokausos, lai atvieglotu klubu īpašnieku investīcijas. Būs arī lielāka iespēja pārdot spēlētājus.

Piebilde: Līdz šim leģionāru un pašmāju spēlētāju vienlaicīga atrašanās laukumā tika pieļauta pēc formulas 5+6, bet tagad būs 8+3.

TVNET: Māris Verpakovskis un Kristaps Blanks iepriekš intervijās iezīmēja problēmu, ka Latvijas futbolisti, spēlējot virslīgas klubos, saņem dažkārt pārāk lielas algas, tāpēc netiecas braukt uz ārzemēm spēlēt augstākā līmenī. Jūsuprāt, leģionāru jaunais limits mazinās šo problēmu? Un kā leģionāru limits ietekmēs virslīgas mērķi palīdzēt attīstīties jaunajiem futbolistiem?

Maksims Krivuņecs: No ekonomiskās puses, ja ir kaut kādi ierobežojumi, tie draud sistēmai. Ir jāpalielina konkurence. Pirmkārt, dzirdu runas, ka leģionāru limits ietekmēs jauniešu skaitu virslīgā. Visās lielajās līgās jaunieši sāk spēlēt vispirms zemākā līgā. Piemēram, Temijs Abrahams (22 gadi) pagājušajā sezonā spēlēja "Championship" (Anglijas pēc spēka 2. līga), bet tagad ir pierādījis sevi Anglijas premjerlīgā Londonas "Chelsea" sastāvā. Kāpēc gan visiem jauniešiem būtu jāspēlē virslīgā? Jā, mums pirmā līga ir pusprofesionāla, bet tur arī ir fizisks vīriešu futbols. Šī sistēma palielinās konkurenci arī pirmajā līgā. Ja ir ierobežojums, klubu vēlme dabūt labākos Latvijas futbolistus ir saprotama, tāpēc viņi piedāvā lielākas algas, jo grib rezultātu. Tad labāk paņemt vēl kādu kvalitatīvu vietējo futbolistu, lai tiktu Eirokausos, un dabūt kaut ko atpakaļ, nekā spēlēt ar vājākiem futbolistiem un tur neiekļūt.

Jauniešiem jāstrādā, jābūt motivētiem. Tie, kuri patiešām sasniegs pamatsastāvu, tie būs kvalitatīvi futbolisti, kuri varēs aizbraukt un turpināt savu karjeru citās valstīs.

Protams, pāreja no 5+6 uz 8+3 izskatās pēc agresīvas sistēmas. Paskatīsimies, kā būs ilgtermiņā.

Ainārs Dakša: Ne tikai kvalitatīvi, bet arī motivēti. Ne vienmēr šīs abas lietas ir savienojamas - esi kvalitatīvs, bet zūd motivācija. Šī konkurence noteikti cels motivācijas līmeni. Ja runājam tieši par jauniešiem, tad šis jautājums būtu jāsadala divās sadaļās - ko mēs gribam? Vai gribam, lai puse no visiem jauniešiem pabeidz junioru vecumu un spēlē visu karjeru virslīgā? Vai gribam, lai spēlētāji spēlē savai meistarībai un motivācijai atbilstošā līgā. Klubi, kas aktīvāk iespēlē savus jaunos spēlētājus, diezgan mērķtiecīgi un plānveidīgi veido savu līgumu struktūru. Negribu saukt konkrētus uzvārdus. Ja paskatīsimies virslīgas kontekstā, par kuriem spēlētājiem tiek izrādīta interese, klubu pārstāvji argumentēti varētu pamatot, kāpēc šie spēlētāji, kurā brīdī un kuras komandas sastāvā spēlē - vai dublieros, vai galvenajā komandā. Skaidrs, ka, klubiem veidojot šo transfēru politiku, viņu interese ir palielināt šo spēlētāju vērtību. Neviens klubs nemēģinās iešaut sev kājā, kādu dimantu mēģinot paslēpt. Tieši otrādi - ja klubs redzēs potenciālu, klubs atradīs iespēju veicināt spēlētāja izaugsmi. Bet, kas ir atšķirīgi, tas nebūs mākslīgi. Ja mēs saglabātu iepriekšējo leģionāru limitu 10 komandu čempionātā, nonāktu situācijā, ka jāņem spēlētājs tikai tamdēļ, ka viņam ir Latvijas pase.

Mēs dabiski nonāksim pie tā, ka meistarība un līmenis noteiks atrašanos viena vai otra kluba sastāvā.

Ja skatāmies nacionālo izlašu līmenī, varbūt tās izvēles iespējas kvantitātes ziņā tīri teorētiski sašaurināsies, tādu iespēju varam pieļaut, bet kvalitatīvi - noteikti uzlabosies.

Maksims Krivuņecs: Kad es vēl biju RFS kluba vadībā, mums bija tikšanās pirms sezonas ar spēlētājiem treniņnometnē Kiprā. Man patīk runāt ar spēlētājiem. Es viņiem taisīju dažas lekcijas par to, kā izveidot savu karjeru, par to, kāpēc daži spēlētāji brauc uz Eiropu un pierāda sevi, bet daži ne. Ainārs jau pareizi teica par motivāciju un disciplīnu. Nīderlandes augstākajai divīzijai ir tāds moto - "made in Eredivisie". Viņi izaudzina spēlētājus, kuri pēc tam spēlē vēl augstākās līgās. Vēlos, lai kādu dienu virslīga būtu kaut kas līdzīgs.

Lai spēlētājs saprastu, ka virslīga ir tikai karjeras vidusposms. Lai viņi brauktu tālāk un pierādītu sevi nopietnākā līmenī stiprākos čempionātos.

Mums ir ļoti interesants čempionāts, jo ir laba konkurence. Protams, nevarēsim kļūt par tādu līgu, piemēram, kāda ir Beļģijā. Jo mums vienkārši ir mazāks tirgus.

Ainārs Dakša: Nosauksim to tā - miljonu Latvijā nenopelnīsi. 

Maksims Krivuņecs: Tieši tā. Spēlētājam par virslīgu ir jādomā tā, ka viņš šeit ir nopelnījis savu pirmo naudu, bet tā nav uzreiz jātērē. Tā ir jāinvestē sevī. Paņem papildus fizioterapeitu, masieri. Klubi to piedāvā, bet pamatlīmenī. Mūsu klubi nav superaugstā līmenī, bet nodrošina visu nepieciešamo. Tomēr spēlētājiem jāinvestē sevī. Viņiem arī jādomā par savu imidžu. Es viņiem (RFS futbolistiem) uzzīmēju 2 apļus un teicu - tie ir 2 vienādi spēlētāji meistarības ziņā. Uzdevu jautājumu: kurš spēlētājs aizbrauks uz spēcīgāku čempionātu? Izskanēja atbildes - man liekas, ka tas, kuram ir labākas piespēles. Nē, spēlētāji ir vienādi! Kurš aizbrauks? Mēs nezinām... Piezīmēju klāt vēl vienu apli - spēlētājam ir individuālais brends, tu esi sportists. Tev ir veselīgs dzīves stils. Tu piedalies sociālos pasākumos, vari reklamēt sevi. To tagad ļauj plaši parādīt sociālie mediji. Tā ir papildu interese no klubiem, ka tu ne tikai esi profesionāls futbolists, bet ir vēl papildu vērtība. Un tieši otrādi. Aizgāji uz naktsklubu - tas ir normāli,  futbolisti arī ir cilvēki, vajag atpūsties, bet, jo vairāk tu pieļauj lietas, kas neasociējas ar profesionālu sportistu, jo vairāk tu šo aplīti samazini. Esmu ļoti priecīgs, ka vairāki spēlētāji to saprata un sāka darīt. Nezinu gan, vai viņi visi turpina to darīt.

Zinu vienu spēlētāju, kuram tas viss nāca par labu - viņš paņēma papildu treneri. Tas ir Roberts Uldriķis. Viņš pēc tam aizbrauca prom (uz Šveici). Viņam bija pavisam cita domāšana. Ir sevi jāpilnveido, nevis uzreiz jāpērk jauna mašīna.

Tas viss būs, bet pēc tam. Es arī viņiem zīmēju laika joslu - šeit ir jūsu jauniešu karjera, šeit ir jūsu profesionālā karjera, šeit jūsu dzīve. Lielākais posms, protams, ir dzīve. Būs ģimene, kredīti, finanšu saistības. Tāpēc nelielajā periodā, kas ir profesionāla futbolista karjera, kādi 10 līdz 15 gadi, futbolistam ir jānostrādā tik efektīgi, lai pēc tam var mierīgi dzīvot. Protams, es dažreiz tā mazliet emocionāli tam pieeju, jo pats par tādām tēmām domāju, kā attīstīt savu karjeru.

Aicinu futbolistus padomāt par laiku, kad viņi būs veci, kad būs jāpalīdz vecākiem. Vai jūs domājat, ka, spēlējot virslīgā, nopelnāt pietiekami, un tas ir jūsu maksimums?

Nē, ir jāstrādā un jāturpina sava karjera, lai pēc tam var komfortabli dzīvot. Daži spēlētāji paši to saprot, dažiem to vajag pastāstīt un parādīt. Virslīgai ir jābūt futbolista karjeras starpposmam.

Ainārs Dakša

FOTO: Nora Krevņeva Baibakova (optibetvirsliga.com)

Esību virslīgā nevar nodrošināt, pamatojoties uz kaut kādām privilēģijām - vai tā ir pase vai kas cits. Tur ir jāiet un jācīnās. Runājot par tiem nākošajiem posmiem, tur jau vairs nekas nebūs garantēts. Tur būs jācīnās jau leģionāra statusā. Visur ir jācīnās, tāpēc cīņai ir jāsākas jau šeit - Latvijas virslīgā.

Maksims Krivuņecs: Ja paskatāmies uz futbolistiem, kuri spēlēja Anglijā - Igors Stepanovs, Aleksandrs Koļinko, Kaspars Gorkšs un citi. Nedomāju, ka viņi bija supertalantīgi spēlētāji, bet viņi bija motivēti un disciplinēti. Tāpat arī Artjoms Rudņevs, kurš savā vecuma grupā nebija pats talantīgākais, bet viņš bija motivēts un disciplinēts. Tie ir vīrieši, kuri gribēja pierādīt sev un citiem, ka viņi var. Kad viņam blakus bija kvalitatīvi komandas biedri, bija arī rezultāts - futbolists no Latvijas var iesist trīs vārtus pret Turīnas "Juventus".

TVNET: Motivācija un disciplīna - tas gan laikam vairāk ir ģimenes un treneru darbs futbolistiem to iemācīt.

Maksims Krivuņecs: Protams, bet ir svarīgi, ka klubi palīdz spēlētājiem attīstīties un nopelnīt lielāku naudu. Tā ir abpusēja uzvara. Gan spēlētājam labi, gan klubam labi. Amsterdamas "Ajax" komandā nav tā, ka viņi attīsta spēlētājus tikai Nīderlandes čempionātam. Viņi domā par savu jauniešu akadēmiju, viņi domā par savu pilsētu, kā piesaistīt vairāk jauniešu. 

Ainārs Dakša: Kad tika ievēlēta jaunā valde un es pievienojos virslīgai, bija pāris lielie jautājumi. Ieklausījāmies klubos, kāds ir viņu redzējums. Iekšēji esam diskutējuši, klubos tas ir radījis pārliecību. Ne visos jautājumos bijusi vienprātība, bet ir jāsaprot, ka klubiem un to īpašniekiem ne vienmēr ir vienādi mērķi. Citiem varbūt tas ir altruisms, citiem varbūt biznesa modelis. Lai vienā brīdī nebūtu tā, ka pazūd vēlme uzturēt šo klubu. Tāpēc ir vajadzīga sistēma. Ja runa ir par lielāku resursu ieguldi, tas parasti neparedz vienvirziena kustību, ka mēs katru gadu ieguldīsim arvien vairāk naudas. Ja paskatāmies aiz loga, vienu dienu ir viena nodokļu reforma, otru dienu jau cita. Trešajā dienā kaut kur nobruks banka, taču tāpēc mums šeit futbols nevar apstāties. Visi 10 klubi nebūs vienisprātis, bet, ja 7 klubi jūt to virzienu, kādā dodamies, tādu viedokli nevar neņemt vērā. Ejam soli pa solim. Protams, ka ir svarīgi nospraust ilgtermiņa mērķus. Mums tādi arī ir. Šajos gados atsevišķas paveiktās lietas ir izmērāmas. Ļoti ceram, ka pārskatāmā nākotnē redzēsim arī pozitīvus efektus par tām lietām, par kurām mēs šodien runājam. Jāpaiet laikam. Nevaram teikt, ka nākamgad būs katastrofa, runājot par leģionāru limitu. Ir jāsaprot, kā klubi uz to skatās. Klubi arī zina savas lokālās vajadzības. Ir klubi, kuri tā arī saka - ka mēs savā pilsētā īsti nevarēsim atļauties spēlēt ar 8 leģionāriem. Mēs jūtam un saprotam, ko prasa mūsu līdzjutējs. Nav tā, ka ir vai nu balts, vai melns. Laiks parādīs un saliks visas lietas pa vietām. Svarīgi, lai ir opcijas. Lai šīs opcijas arī atbilstu klubu atbalstītāju interesēm. Tikai kopējo interešu kopums ļaus mums virzīties uz priekšu.

TVNET: Klubu mājaslapās un sociālajos tīklos notiek dalīšanās ar jaunumiem, taču reizēm trūkst svarīgas informācijas.

Maksims Krivuņecs: Mums ir jāizstrādā kaut kādas minimālas prasības klubiem. Domāju, ka to arī izdarīsim. Protams, katram klubam ir sava komunikācijas stratēģija. Piemēram, kad es pats biju RFS klubā, es to definēju. Sociālie tīkli ir platforma, kur jābūt ziņām, kas ir aktuālas šeit un šodien. Mājaslapai vairāk jābūt kā datu centram - spēļu kalendārs, protokoli, bildes, video. Ļoti svarīgi, ka tur būtu vēsture. Lai būtu iespējams apskatīties, kādas spēles bija trīs gadus pirms tam. Lai tur būtu arī statistika. Un lielas ziņas, piemēram, par kāda spēlētāja pāreju. Jābūt sastāviem ar spēlētāju bildēm. Prasības ir, bet minimālas - ir jābūt vismaz vienam mārketinga vai sabiedrisko attiecību darbiniekam. Patīkami, ka šogad arvien vairāk tika veidoti video, kas pēc statistikas ir paši populārākie materiāli. Protams, naudas ziņā tas uzreiz pa taisno nav ieguvums, bet tas parāda, ka klubs ir profesionāls un tas domā, kā piesaistīt līdzjutējus. Skaidrs, ka no spēļu biļešu tirdzniecības nav nekādas peļņas - tas ir mazāk nekā pusprocents no kluba budžeta. Ieeja 3 eiro nekompensēs organizatorisko pusi. Tomēr ar laiku līdzjutējs kļūs aktīvāks un atbalstīs komandu. 

Ainārs Dakša: Pirmkārt, tā ir formālā puse. Viens ir reglaments un licencēšanas prasības, kuras klubi izpilda attiecībā pret LFF. Tajā skaitā arī personāls, kurā ir noteiktas prasības. Otra puse ir mūsu pašu izstrādātais iekšējais komercreglaments. Formālo pusi vienmēr var izpildīt. Bet tā odziņa ir tajā brīdī, kad ir jābūt izpratnei par to, ka man tas ir svarīgi. Ir gan labie, gan sliktie piemēri. Bet visu to vezumu uz priekšu nes labie piemēri, kas māca arī pārējos. Domāju, ka, augot klubu kapacitātei, augs arī mārketings. Attīstība ir secīga, jo vispirms ir jānodrošina rezultāts laukumā.

TVNET: Maksim, tu kandidēji uz LFF valdes locekļa pozīciju infrastruktūras un reģionālās attīstības segmentā. Sešās vēlēšanu kārtās LFF biedru vairākuma atbalstu tā arī neviens no kandidātiem nesaņēma. Vai kandidēsi atkārtoti? 

Maksims Krivuņecs: Mēs esam no prakses puses, mēs esam šajos stadionos, mēs saprotam, kādas ir prasības. Esmu no celtniecības nozares, man ir pieredze un pieeja zināšanām, kā tas ir jādara. Svarīgi saprast, ka komiteja sniedz tikai rekomendācijas, izstrādā plānu, kā realizēt projektus. Man joprojām ir vēlme piedalīties federācijas stratēģijas izstrādāšanā. Domāju, ka kandidēšu. Tāpat arī vēlos reprezentēt virslīgu, jo federācijā nebūs garantēta vieta virslīgas pārstāvim, lai veidotu dialogu starp lielajām organizācijām. Ir svarīgi izveidot sistēmu, lai mums ir balss pateikt savas domas.

Infrastruktūras komitejā ir daudz cilvēku, no dažādām nozarēm. Neatceros gan cilvēkus, kuri būtu patiešām iesaistīti futbola infrastruktūrā. Tas bija svarīgs jautājums, lai būtu cilvēks, kurš varētu no prakses puses iesaistīties. Tā bija mana galvenā motivācija. Varēju kandidēt arī uz sacensību vai citu nodaļu. Papildu vērtība būtu tieši infrastruktūra. Mēs saprotam, ka šodien virslīgai ir divi galvenie ierobežojumi. Galvenais ir infrastruktūra, otrais ir finansiālie resursi. Bija plāns līdz 2020. gadam realizēt dažādus projektus virslīgas līmenī - papildus apgaismojumam, renovācijai dažos stadionos. Lai mums būtu vairāk stadionu UEFA otrās kategorijas līmenī. Diemžēl tas nav realizēts. Tāpēc man ir jautājums - kāpēc? Gribu redzēt, kāds darbs tur notiek. 

Ainārs Dakša: Skaidrs, ka LFF aktualitāšu un svarīgo jautājumu ir ļoti daudz. Mums ir svarīgi, lai virslīgai aktuālie jautājumi nenonāk otrajā vai trešajā plānā. Tāpēc ir svarīga virslīgas pārstāvniecība, lai mums svarīgos jautājumus atgādinātu. Mēs sevi gribam definēt kā profesionālā futbola intereses un vajadzības LFF dienas kārtībā. Šajā gadījumā izpratnei nav jābūt tikai par to, kā uzbūvēt stadionu infrastruktūras atbilstībai. Tam redzējumam par futbolu jābūt plašākam. Mēs redzam, ka profesionālā futbola vajadzībām LFF dokumentos vajadzētu būt izceltām un nostiprinātām. Kā jau Maksims teica, ja ir bijuši kaut kādi plāni un kaut kādu iemeslu dēļ tie nav realizēti, droši vien ir jābūt skaidrībai, kas ir to traucējis. Ja skatāmies pēc savas pieredzes un domājam "kā būtu, ja būtu" - mūsu auditorija televīzijā viennozīmīgi pārspēj auditoriju klātienē stadionos. Mums palielinās spēļu skaits. Liekot jau nākošā gada kalendāra projektu - televīzijas saka, ka mums ir ētera laiks, mums ir interese par spēlēm darba dienās. Bet mēs darba dienās nevaram spēlēt, jo no visiem stadioniem mums apgaismojums ir tikai divos - "Skonto" un Liepājā. Arkādijas stadions neatbilst pat prasībām, lai Latvijas Televīzija atbrauktu un varētu padarīt darbu. Nesaku, ka mums tagad vajag 8 stadionos 4 gadu laikā atbilstoši infrastruktūras plānam sakārtot apgaismojumu un ierobežot LFF iespējas attiecībā uz citiem projektiem. Mēs saprotam, ka visas prioritātes, kas attiecas uz periodu no 2016. līdz 2020. gadam, ir svarīgas. Tas, kā šobrīd pietrūkst, tiekoties ar LFF atbildīgajām personām, ir dialogs. Mums ir jāveicina saprotama komunikācijas platforma, kādā veidā notiek šo viedokļu apmaiņa. Maksims kā virslīgas vadītājs LFF pārstāvētu 10 klubus. Tā ir liela daļa no kopējās Latvijas futbola vērtības.

Maksims Krivuņecs: Summā klubu gada budžets ir līdzīgs vai pat lielāks nekā LFF gada budžets.

Ainārs Dakša: Lai šī vērtība klubos augtu, mums kopīgi ir jāpieliek roka infrastruktūras pilnveidošanā. Mēs ļoti priecājamies, ka ir klubi, kuriem ir finansiālas iespējas, un viņi jau iegulda līdzekļus. Piemēram, "Riga FC" uzlabo "Skonto" stadionu. Mēs to no savas puses ļoti novērtējumam. Ļoti ceram, ka tajā brīdī, kad viņi izpildīs virkni objektīvo prasību, kas ir saistībā ar UEFA kategorijas iegūšanu, varbūt pienāks laiks, kad Latvijas izlase atgriezīsies "Skonto" stadionā. Tas būs netiešs atbalsts tam, ko klubs ikdienā dara. Ir jāsaprot, ka īpašnieks vienkārši no savas kabatas iegulda infrastruktūrā. Ja tā atbildīs vajadzīgajam līmenim, tas būtu ļoti skaists žests un novērtējums no LFF puses, ja izlase atgrieztos šā kluba infrastruktūrā. Tā nebūtu tiešā veidā kaut kāda piemaksa. Tā ir infrastruktūra, tā ir pieejama, tā ir atbilstoša, tā ir izmantojama. Bet visi 10 klubi tādi nebūs, lai kā mēs to gribētu. Ir divas sadaļas. Liela daļa infrastruktūras ir olimpisko centru stadioni un ir pašvaldību stadioni. Tad ir jāsaprot, kur primāri un kādas ir minimālās vajadzības, lai veicinātu šo kategoriju piešķiršanu. Tas ir galvenais mērķis - parādīt profesionālā futbola intereses infrastruktūras kontekstā. Lai tajā brīdī, kad taps 2021. līdz 2024. gada infrastruktūras attīstības programma, ne tikai būtu iezīmēts, bet arī būtu kāds, kas sekotu līdzi un ikdienā starp daudzajiem un sāpīgajiem jautājumiem pievērstu tam uzmanību.

Maksims Krivuņecs: Mūsu spēles ir produkts un tas uzlabosies. Attīstot citas infrastruktūras, man liekas, ka LFF vienai ir ļoti grūti tikt ar visu galā. Latvijā ar futbolu nodarbojas vairāk nekā 20 000 bērnu. To visu apkopot un finansēt ir diezgan grūti. Viņi dara ko var, lai palīdzētu saglabāt līmeni. Kad valsts sāk iesaistīties un grib palīdzēt attīstīt šo sporta veidu, tad ir liels izrāviens. Pozitīvi piemēri ir Luksemburga un Islande. Viņi būvē halles, piesaista vēl vairāk bērnu. Saprotam, ka federācijai tagad ir ļoti grūti virslīgai palīdzēt. LFF ir svarīgi runāt ar pašvaldību un valsti. Mēs gribam un varam palīdzēt.

Nu nebūs mums liela izrāviena, ja nebūs valsts atbalsta.

Visi domā, ka tā ir organizācija ar 8 miljonu budžetu, bet cik daudz ir futbola programmu - sieviešu futbols, jauniešu futbols, futzāls, profesionāls futbols. Ir tik daudz turnīru. Ja salīdzinām virslīgas līmeni, Latvijā ir sporta veidi, kur valsts vadošā līga nav profesionāla vai ir pusprofesionāla. LFF visa sistēma ir sakārtota. Jāstrādā, jāpiesaista papildus sponsori, kuri grib investēt futbolā, kuriem patīk šis sporta veids. Protams, jāveido dialogs ar valsti.

Ainārs Dakša: Profesionāla futbola jēdziens gan LFF valdes dienas kārtībā, gan infrastruktūras plānā. Skaidrs, ka LFF prioritātes ir svarīgas, to jau neviens neapstrīd, ka būtu kaut kas tāds izdarīts, ko nevajadzēja. Bet starp tiem daudzajiem punktiem mēs gribam redzēt arī to, kas būtu uz profesionālu futbolu vērsts. Iepriekšējās attīstības programmās tādi stadioni un citi objekti ir parādījušies. Kaut kādu iemeslu dēļ tie nav realizējušies. Mēs redzam, ka viens no tiem veidiem, kā to sekmēt, būtu šī sadarbības un komunikāciju formas uzlabošana. Viens no tiem ir arī virslīgas pārstāvja pārstāvniecība LFF valdē. Tā būtu šī cilvēka prioritāte. Tāpat ir jāredz futbols kopumā, neaizmirstot par savu konkrēto profilu. Ja tā ir virslīga, tad tās jautājumi ir svarīgi. Jo virslīga ir ļoti liela daļa no Latvijas futbola kopējās vērtības.

Ar lielākām vai mazākām veiksmēm komunikācijā esam nonākuši pie rezultāta. Laika gaitā varēsim spriest par šo pieņemto lēmumu pareizību. Bet tas, ko jau šobrīd varam novērtēt, ka notikušās izmaiņas LFF vadībā parāda, cik nozīmīga ir komunikācija. Arī šobrīd, strādājot pie nākamā gada sadarbības līguma, kas varētu būt 3 gadi. Tas ir svarīgi, ka šobrīd izvairāmies no tām lietām, kas iepriekš nesekmēja laba imidža veidošanos. Arī tas nav mazsvarīgs punkts.

Maksims Krivuņecs: Man liekas, ka mēs to atrisinājām. Federācija paskatījās uz mūsu rezultātiem. Mēs arī esam vairāk atklāti jauniem projektiem. Tagad ir sarunas par ilgtermiņa līgumu, kas ir ļoti nepieciešams līgai, lai plānotu darbu. Nav iespējams plānot darbu uz vienu gadu. Tas nav reāli. Ja gribam domāt ilgtermiņā, tad mums arī jābūt atļaujai to darīt ilgtermiņā. Nākamais gads mums būs ļoti svarīgs, jo būs jāstrādā ar partneriem pie līgumu pagarināšanas, kā arī pie jaunu partneru piesaistīšanas. Mēs esam gatavi to darīt, un to arī pateicām federācijai. Mēs to varam. Bija interesanta sezona gan no sportiskās, gan organizatoriskās puses. Gribam šo kvalitāti uzlabot. Vēlamies produkta un pakalpojumu klāstu paplašināt. Vajadzētu arī piesaistīt vēl vairāk cilvēku. Ar federāciju runājām, ka mēs varētu kopējiem spēkiem realizēt papildu projektus. Tagad ir atbilde no federācijas, mēs spiežam rokas. Mums ir lieli plāni. Man ir pozitīvs noskaņojums uz nākamo sezonu. To arī redz starptautiskās organizācijas, jo tās novērtē mūsu darbu. Mēs arī saņemam papildus atbalstu no tām organizācijām.

TVNET: Kopš pagājušā gada rudens Latvijas virslīga ir Eiropas Futbola līgu asociācijas biedrs. Kādu taustāmu labumu var iegūt no šīs organizācijas? 

Maksims Krivuņecs: Mums aprīlī būs nākamā sēde Milānā. Piedalīšos biznesa komitejā. Mani interesē izveidot projektu par kolektīvo "strīmu" (video straumēšanas) līgumu. Tas līgai ir pavisam jauns ieņēmumu avots. Mūsu tirgus ir ierobežots, tāpēc mums jābūt sastāvdaļai no kaut kā lielāka. Asociācija mums dod šo iespēju. Sākām runāt par šo "strīmu", kā mēs varētu apvienoties ar Dānijas, Zviedrijas līgām. Viņus tas arī interesē. Protams, mēs esam mazs brālis, bet aktīvi piedalāmies. Mēs varam pieļaut kļūdas, jo mums ir ļoti ierobežoti resursi. Tāpēc mums jābūt ļoti efektīviem, lai kaut ko sasniegtu. Esmu priecīgs, ka kļuvām par šīs organizācijas sastāvdaļu. Pirms mēneša biju Marrākešā, Marokā. Tur bija arī pasaules līgu asociācija. Jauni kontakti, satiku Zimbabves, Japānas, Austrālijas, Kataras līgu pārstāvjus. Nezināju līdz šim, kā tur notiek profesionāls futbols. Bija ļoti interesanti parunāt. Mums problēmas ir līdzīgākas tām, kādas ir Zimbabvē, nevis Vācijas bundeslīgā. Pasaules asociācija vairāk nodarbojas ar regulējošiem normatīviem, piemēram, par sacensību kalendāru, dialogu ar FIFA par spēlētāju pārejām, par īres noteikumiem, tiesnešiem, VAR un tā tālāk. Tās ir milzīgas zināšanas. Visi tur ir atklāti. Vari sākt dialogu ar jebkuru līgu, tev palīdzēs 100%. 

Ainārs Dakša: Papildinot Maksima teikto, kāpēc Zimbabves problēmas ir līdzīgas mūsu problēmām - ir jāsaprot, ka pasaulē ir ļoti maz vietas, kur profesionāls futbols ir teju labdarība. Virslīga un tās klubi ir vieta, kur ir jāiegulda nauda. Ir dzirdēts uzskats - jāiegulda nauda, jābūt 8 latviešiem, jābūvē stadions blakus, lai viss notiktu. Pat ja tas šobrīd ir mecenātisms, tomēr tam ir jāpāraug uz biznesa modeli. Vērtīgākais ir pieredze, ko tiekoties un pārrunājot var iegūt. Šobrīd mēs nevaram teikt, ka virslīga ir mecenātisma projekts. Tomēr strādājam jau uz kaut kādiem komercprincipiem. Bet tajā skaitā klubiem, lai vai kādas nebūtu iespējas - kuram tās ir lielākas, kuram mazākas -, mums uz to modeli ir jāvirzās. Viens onkulis atnāks un nofinansēs visas vajadzības - es domāju, ka mēs no tā drīzāk attālināmies, nekā tuvojamies. Mēs varam redzēt un iepazīties ar citu valstu pieredzi. Mēs arī daudzas lietas šogad esam pārņēmuši. Tas pats leģionāru jautājums - tā ir vēl viena opcija, kā klubam strādāt un veidot savu pamatu - jaunatnes piramīda, transfēru tirgus, sponsori, arī mecenāti. Tas viss rada augsni un veido pamatus. Mēs varam cerēt, ka futbols izveidosies uz viena sponsora pleciem. Tad ir jārēķinās, ka nobruks "Lemon Brothers" un pēkšņi Latvijā nomirs divi klubi. It kā divas nesaistītas lietas, bet tas būs rezultāts.

Maksims Krivuņecs: Ir jāizveido sistēma, kas strādā. Šodien mums vēl nav sistēma. Mums individuāli ir stipri klubi. Ja salīdzinām ar mūsu kaimiņiem, kuri uz mums skatās - kā jums ir tik daudz klubu, kuri piesaista tik daudz spēlētāju? Arī citas līgas skatās uz mums ar interesi. Esam maza valsts, bet konkurence ir - interesantas spēles. Visas spēles ir producētas - 146 spēles šogad nospēlējām, visas spēles ir nofilmētas. Sociālajos tīklos esam aktīvi, statistikas dati ir, "Fantasy" līga ir. Mēs to darām ar tik ierobežotiem resursiem. Gribu atgādināt, ka mums ir tikai 2 cilvēki, kuri štatā strādā virslīgā. Ar 2 cilvēkiem 146 spēles... Protams, liela daļa ir klubu atbildība spēļu organizēšanā. Mūs apbrīno, kā mēs to spējam izdarīt. "La Liga" (Spānija) ir pavisam cita līmeņa organizācija, tajā strādā 700 cilvēki, viņiem ir ofiss gan Amerikā, gan Ķīnā, gan Argentīnā. Tomēr viņi interesējas, un esmu priecīgs dalīties savā pieredzē. Man patīk, ka viņi paši uzdod jautājumus.

Ainārs Dakša: Ir vērts pieminēt, ka ir lietas, ko mēs arī ar 10 štata darbiniekiem nevarētu ietekmēt.

Tā ir sporta veida kopējā reputācija valstī.

Negribētos to saukt par reputācijas krīzi, bet tas, kas pēdējā gada laikā bija ap futbolu... Bija sponsori, kas teica, ka labprāt sadarbosies, kad mēs vismaz gadu runāsim par futbolu, nevis ap futbolu. Tā ir viena sadaļa, bet ir arī otra sadaļa. Nu, būsim godīgi, ja Latvija apspēlētu Austriju jūnijā, nevis zaudētu Slovēnijai ar 0:5, tad arī jūnijā uz virslīgas spēlēm tas skats uz lokālo futbolu būtu pavisam savādāks. Ir lietas, kas ir ļoti grūti materiāli novērtējamas, bet kas var dot neatsveramu labumu gan imidžam, gan kopējai izpratnei par lokālo futbolu. Tas ir nacionālās izlases sniegums. Ja būtu labs rezultāts, tad cilvēka sapratnes veidošanā tas nospēlētu krietni vairāk nekā mārketinga kampaņa. Piemērs ir "Riga FC" - sniegums laukumā un rezultāts noteica cilvēku izpratni par kvalitāti. Es tiešām novēlu, lai mums klubu un izlases līmenī ir vairāk tādu spēļu, kur rodas sajūta, ka varam, un līdzjutēji to novērtēs gan stadionos, gan pie TV ekrāniem.