Kopš 1994.gada Latvijas hokeja federācijas (LHF) prezidents ir miljonārs, zāļu ražotāja «Grindeks» akcionārs un padomes priekšsēdētājs Kirovs Lipmans. Viņš pats uzskata, ka hokeja attīstībai Latvijā devis ļoti daudz, ievedis hokejistus A grupā, kļūdas savā darbā neredz. Un pirms čempionāta izskanējušo kritiku no spēlētājiem nepieņem.
«Un es neturos pie tā federācijas (krēsla) cieši un nevienu nelaižu. Jebkurā reizē, kad ir kongress, es pat lūdzu, kas grib manā vietā. Lūdzu. Piesakieties. Pagājušogad es gribēju iet projām. Pavisam godīgi saku. Ne tāpēc, ka man ir žēl savas naudas. Bet ziniet, tā ir ļoti liela, kā saka, «nagruzka». Ja bizness ir un tad vēl ar hokeju jānodarbojas. Tas ir drausmīgi. Ne katrs var to izturēt. Ne katrs. Un ko jūs domājat. Sākas balsošana un 100% nobalso par mani,» stāstīja Lipmans.
Tomēr ne visi domā kā Lipmans. Pirms pusotra gada federācijas valdi pameta hokeja leģenda Helmuts Balderis, sakot, ka hokeja vadība blefo un nedomā par hokeja attīstību. Aizsargs Oskars Bārtulis atteicās no dalības izlasē, jo tajā valdot «bardaks». Uzbrucējs Jānis Sprukts vaino Lipmanu, ka viņa vadībā hokejs degradējas. Savukārt federācijas finanses ir necaurspīdīgas un nepārskatāmas. TV6 raidījumā «Overtime» visas izlases vārdā neapmierinātību izteica komandas kapteinis Kaspars Daugaviņš. Viņaprāt, izlase dzīvo kā bomži.
Pēc publiskās kritikas notikušas spēlētāju pārrunas ar federācijas vadību. Saņemti solījumi uzlabot izlases apstākļus un lūgums netīro veļu vairs publiski nemazgāt.
«Es ceru, ka no šā gada varbūt vairāk nebūs tās baumas vai izrunāšanās no abām pusēm. Ka mēs esam tikuši galā. Abas puses apsēdās un izrunāja. Lai nebūtu starpgadījumu, ka mēs sūdzamies viens par otru. Un vairāk gatavojamies labus rezultātus parādīt,» sacīja Daugaviņš.
- Bet kā tas notika? Kirovs pateica, lai sportisti «tur muti», vai kā?
- Izrunājām visu, kas bija jāizrunā, un tiešām ir jākoncentrējas hokejam, nevis jāmēģina strīdēties, kā uzlabot visu...
«Es gribu apsolīt Valsts prezidentam, ka mums ir labs kolektīvs. Ļoti laba atmosfēra. Ļoti labi treniņposms pagāja. Mums ir labs kapteinis. Ļoti cienījamais mans draugs Daugaviņš,» stāsta Lipmans.
«Kirovs kaut kādā retorikā ir ļoti liels meistars. Var skatīties un izbaudīt stāstus, kas attiecas uz manipulāciju un frāžainību attiecībā uz kaut kādu situāciju... Ļoti vienkāršs piemērs. Pagājušogad treneris Beļavskis pēc pasaules čempionāta nu tā kā... palikuši esam grupā. Bet Kirovs atnāk un saka: «Hokejisti vēlas, lai treneris turpina darbu!» Visi hokejisti saskatās un viens otram uzdod jautājumu – kurš no mums to vēlas? Bet aiziet stāsts, ka Kirovs ir to teicis,» norādīja žurnālists Armands Puče.
«Tāpat arī Daugaviņš esot atvainojies Kirovam par teikumu, ka izlase ir kā bomži. Ei nu pēc tam meklē Daugaviņu – ir atvainojies vai nav. Droši vien, ka nav atvainojies Kirovam, bet Kirovs to pasaka.»
Par sporta dzīvi atbildīgā Izglītības ministrija arī ieklausījusies hokeja izlases kapteiņa izteikumos - tas liekot pievērst papildu uzmanību tam, kas šobrīd notiek hokeja nozarē. Tomēr federācija ir sabiedriska organizācija un tās darbā ministrija nejaucas.
«Pirmais signāls, ja bijušais un esošais komandas kapteinis pauž, ka ir kāda neapmierinātība ar to līmeni, kas tiek nodrošināts treniņa laikā vai dzīvošanas apstākļi, tas noteikti ir vērtējams signāls, un es aicinātu tiešām arī Hokeja federācijas vadību ļoti nopietni ieklausīties. Nevis mēģināt publiski teikt, ka pārstāvis runā nepareizi... Sportā ir pieraduši – aizslēdz durvis, izrunājas un jautājumus atrisina darba procesā. Jo uz āru jebkurš tāds jautājums, kas tiek nests uz āru, tas dara kaitējumu Latvijas hokejam un Latvijas sportam. Jo tā ir nacionālā izlase. Mēs nerunājam par kaut kādu sētas komandu, kurā ir nebūšanas,» pastāstīja Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks, Sporta departamenta direktors Edgars Severs.
Hokeja federācija no valsts šogad saņēmusi gandrīz 700 tūkstošus (695 744 eiro) eiro. Bet naudu dod arī sponsori un ziedotāji. Tajā skaitā Kirovam Lipmanam daļēji piederošais zāļu ražotājs Grindeks. Ja pirms gada uzņēmums federācijai ziedoja 1000 eiro, tad divus iepriekšējos gadus pārskaitīja nedaudz virs 700 tūkstoš eiro.
A/s Grindeks ziedojumi biedrībai Latvijas Hokeja federācija:
2015.gadā 1010 eiro,
2014.gadā 284 574 eiro,
2013.gadā 300 000 Ls.
Kā saka viens no ilggadējiem izlases spēlētājiem Jānis Sprukts, tieši Lipmans ir galvenais atbildīgais par finansēm federācijā un tāpēc no viņa jāprasa atbildība par neizdarībām, kuru pēdējo gadu laikā bijis daudz. Sākot ar laikā nenoslēgtiem līgumiem, apsolītām, bet neizmaksātām prēmijām, ko neesot saņēmis arī Sprukts, dienasnaudām spēlētājiem un komandas personālam, trūkstošo sporta inventāru. Spēlētāji uz to pieraduši pievērt acis, jo spēlēt valsts izlasē ikvienam ir goda lieta.
«Ja nekas nemainās un viss paliek pa vecam, lai arī kā teiktu, ka mēs esam 20 gadus elitē, bet mēs esam elitē nevis uz tā, cik ir Latvijā hokejs sakārtots, bet cik ļoti mums ir potenciāls, ko mums no sevis izspiest vajadzīgajos brīžos. Un viss,» teica Jānis Sprukts.
- Un cik ilgi tā var?
- Redzēsim. Šogad būs ļoti grūti, bet redzēsim. Mēs jau visu laiku lecam pāri savai galvai, bet tādi mēs, tie latvieši, esam. Saņemamies tik ļoti, ka pēc tam sēdi un domā – cik tu no sevis esi izspiedis, un pats netici...
«Tas ir vispār muļķība! Pa 20 gadiem nekad! Ja Lipmans apsolīja, tad vienmēr bija! Pagājušogad par 13.vietu... Kur pasaulē vispār maksā prēmiju par 13 vietu?! Sākot no 8. vietas, nekur nemaksā prēmiju. Nekur,» tā Lipmans.
«Un puišiem pat kauns runāt par naudu... (..) Es viņiem samaksāju. Lai parāda kaut vienu spēlētāju, kuram esmu apsolījis, bet neizdarījis. Nekad! Es esmu drošs par to!»
Izlases sagatavošana pasaules čempionātam ir tikai viens no federācijas uzdevumiem. Tās pienākumi ir plaši – uzraudzīt visu hokeja saimniecību valstī, rīkot vietējās sacensības, rūpēties par bērnu un jauniešu sportu, pārraudzīt un koordinēt hokeja skolu un treneru darbu. Kā uzskata vairāki Nekā Personīga uzrunātie hokejisti, tieši jaunās paaudzes audzināšana ir visvājākais punkts federācijas darbā.
«Es domāju, ka viss sākas no pašas apakšas. No bērnu hokeja, no jauniešu hokeja, no U-16, U-18 komandām, no pirmās līgas, no Virslīgas. (..) Ir jāpadomā par sistēmu, kas jāizveido junioru vecumā, lai puiši nebrauktu prom, lai tie, kas paliktu, lai tie tiešām progresētu. Lai kā tas arī būtu, mēs pēdējos gados skatāmies, ka mūsu visas zvaigznes nāk no tiem puišiem, kas ir aizbraukuši pāri okeānam vai spēlē Šveicē, Somijā un tā tālāk. Mums īstenas zvaigznes vietējā mērogā nedzimst, un tātad viņiem nav radīti tie apstākļi, lai viņi rastos,» izteicās bijušais Latvijas hokeja izlases aizsargs Oļegs Sorokins.
«Ilgus gadus viss it kā iet uz priekšu. Bet tajā pašā laikā nekādas attīstības nav. Un tas ir pats sāpīgākais.
Jo ar tiem spēlētājiem, kas mums ir, mēs esam ļoti augstu hokejā. Bet jauni talantīgi jaunieši, kas varētu arvien kāpt un kāpt un Latvijas vārdu nest pasaulē, tie vienkārši kaut kādā posmā pazūd no hokeja, jo saprot, ka nevar izsisties un nevar attīstīties, un tā arī beidz savas hokeja gaitas,» uzskata Sprukts.
«Kas ir tie par cilvēkiem, kas šos jaunos puikas audzina? Arī ielūkojamies tajos apcirkņos paškritiski, un tur mēs redzēsim neizglītotus, diezgan aprobežotus cilvēkus, kuriem mēs kā jaunie vecāki vai topošo hokejistu vecāki uzticam savus bērnus. Kas ir tas, ko iedod treneris?
Viņš jau ir tā kā tēvs, kā skolotājs. Ja ir tāda tuvredzība, ka mums hokejs galvenais un pēc tam viss pārējais. Nē. Mums vispirms ir galvenais labs puika, kas izaug kaut kādā sporta veidā,» teica Puče.
«Ļoti labi, ja viņam paveicas un viņš nonāk lielajā hokejā. Bet kopumā šī brīža hokeja saimniecība Latvijā neveicina jauno puišu izaugsmi, ka mēs varētu teikt – nu nekas, nesanāks hokejists, bet izaugs labs cilvēks. Absolūti nē. Būs aprobežots cilvēks. Jā – šobrīd tas tā veidojas. Ļoti simptomātiski. Lūk, tur vajadzētu atgriezties nopietnāk pie jautājuma – kas ir hokeja saimniecība. Nevis izlases sakarā mēs reizi gadā ievelkam elpu – nu, nav slidām šņores. Labi, nav šņores – nopirksim. Bet lielajā bildē pavisam citas problēmas ir.»