Tokijas olimpiskās spēles ir teju galā - šodien paredzēta noslēguma ceremonija. Četrgades sporta forumā startēja 32 mūsu sportisti (19 vīrieši, 13 sievietes). Divu nedēļu laikā piedzīvota pilna emociju gamma - gan priekpilni brīži, gan pārdzīvojumi. Gan prieka, gan bēdu asaras.
Tokijas olimpiskās spēles bija pirmās, kas aizvadītas laikā, kad pasaule cīnās ar Covid-19. Koronavīruss ietekmēja arī Latvijas delegāciju. Šīs infekcijas dēļ sacensībās nevarēja piedalīties džudists Jevgēņijs Borodavko, kuram šīs būtu ceturtās olimpiskās spēles - 2016. gadā Riodežaneiro 17. vieta, 2012. gadā Londonā 9. vieta, 2008. gadā Pekinā 20. vieta.
Covid-19 netiešā veidā ietekmēja pludmales volejbolistus Mārtiņu Pļaviņu un Edgaru Toču. Koronavīrusa dēļ latviešu pretinieki no Čehijas nevarēja aizvadīt turnīra pirmo spēli, tādējādi Latvijas sportisti tika pie tehniskās uzvaras.
Dažiem Latvijas Televīzijas pārstāvjiem nācās uzturēties pašizolācijā, jo pa ceļam avioreisā kāds bija inficējies ar Covid-19, līdz ar to mūsu tautieši kļuva par kontaktpersonām, bet nu turpinājumā par sportisko pusi.
Baltijas valstu sāncensībā Latvija un Igaunija ir vienādās pozīcijās, abām ir divas medaļas - zelts un bronza. Ziemeļu kaimiņi abas godalgas izcīnīja paukošanā sievietēm. Savukārt lietuviešiem izcīnīta viena medaļa - modernajā pieccīņā sievietēm. Zīmīgi, ka Latvijai medaļas izcīnīja vīri, bet kaimiņiem - dāmas.
Latvijas 3x3 basketbolisti - Nauris Miezis, Agnis Čavars, Kārlis Pauls Lasmanis un Edgars Krūmiņš (zelts)
Mūsu puiši attaisnoja cerības. Pirms turnīra bukmeikeru vērtējumā viņi bija otrie reālākie pretendenti uz zelta medaļām pēc Serbijas basketbolistiem. Bijušā kolēģa veidotajā žurnālistu prognožu spēlē minēju, ka Latvija izcīnīs sudraba godalgas 3x3 basketbolā. Ne mirkli nenožēloju, ka kļūdījos savā prognozē.
Man un droši vien vēl daudziem citiem bija pārliecība, ka medaļa būs, jautājums - kāda? Pats galvenais, ka pārliecība bija pašiem puišiem un treneriem. Sportistu grandiozais mājās sagaidīšanas pasākums joprojām man uzdzen skudriņas, skatoties video Tokijā, kas ir vairāk nekā 8000 kilometru attālumā no Rīgas.
Artūrs Plēsnieks, svarcelšana (bronza)
Iepriekš minētajā prognožu spēlē paudu cerību, ka Latvijai otru medaļu izcīnīs Anastasija Grigorjeva brīvajā cīņā. Šī prognoze nepiepildījās, taču godalgu uz dzimteni atveda svarcēlājs Artūrs Plēsnieks.
Pirms olimpiskajām spēlēm intervēju Latvijas svarcēlāju. Kad viņam vaicāju, kādu rezultātu viņš cer sasniegt, Plēsnieks zibenīgi atbildēja - nē, nē, nē, pirms starta par mērķiem nerunāju. Pēc sacensībām Artūrs atzina, ka cerējis iekļūt olimpiskajā sešiniekā. Mērķis sasniegts, turklāt ar uzviju!
Mārtiņš Pļaviņš, Edgars Točs, Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka, pludmales volejbols (4. vieta)
Mūsu pludmales volejbolisti pārsteidza daudzus, sevi tajā skaitā. Žēl, ka ļoti daudz spēles notika plkst. 10:00 pēc Tokijas laika (plkst. 4.00 pēc Latvijas laika). Daudz gan jau nevarēja atļauties darba dienā piecelties tik agri. Tie, kuri modās laicīgi, gan jau nenožēloja izvēli. Mūsējie vairumā maču rādīja pirmklasīgu spēli.
Latvija bija vienīgā nācija, kas pludmales volejbolā sasniedza pusfinālu gan vīriešu, gan sieviešu turnīrā. Divas 4. vietas - no vienas puses ir sarūgtinājums, ka šāds rezultāts, jo medaļas bija tik tuvu, taču aizsniegties līdz tam nesanāca.
No otras puses, Latvijas dueti reti kurā spēlē "uz papīra" bija favorīta statusā. Gan vīru, gan dāmu turnīrā piedalījās 24 komandas. Pļaviņš un Točs turnīrā bija izlikti ar 14. numuru, bet Graudiņa un Kravčenoka - ar 16. numuru.
Anastasija Grigorjeva, brīvā cīņa (dalīta 5. vieta)
Kā jau rakstīju sākumā, žurnālistu prognožu spēlē minēju, ka Grigorjeva varētu izcīnīt bronzu. Gandrīz trāpīju, taču gandrīz neskaitās. Kaut arī treneris kritizēja tiesnešu darbu un norādīja uz traumu, kas patraucēja gatavošanās procesā, Anastasija pēc zaudējuma cīņā par bronzu šos argumentus neminēja kā attaisnojumus. Treneris un sportiste sarunā ar medijiem nebija līdzās, katrs runāja atsevišķi. Līdz ar to Grigorjeva lieku reizi parādīja savu cīnītājas raksturu. Žēl, ka viņai nav izdevies Eiropas un pasaules čempionātu medaļām pievienot arī olimpisko godalgu. Varbūt pēc trīs gadiem Parīzē?
Ritvars Suharevs, svarcelšana (6. vieta)
Šeit Tokijā nereti no Latvijas sportistiem varēja dzirdēt frāzes - "satraukums patraucēja" vai "biju sanervozējies". Tas nav brīnums, jo 24 no 33 sportistiem jeb 72% dalībnieku šīs bija pirmās olimpiskās spēles karjerā. Gribas ticēt, ka lielākajai daļai pīķis būs pēc trīs gadiem nākamajās olimpiskajās spēlēs Parīzē. Un viens no šiem sportistiem būs arī šobrīd 22 gadus vecais Suharevs.
Kalvis Kalniņš, karatē (dalīta 7. vieta)
Karatē dzimtene ir Japāna, līdz ar to šis sporta veids Tokijā debitēja olimpiskajā programmā. Diemžēl, taču pēc trīs gadiem Parīzes olimpiskajās spēlēs karatē nebūs programmā, tā vietā būs, piemēram, breikdānss. Savukārt par 2028. gada Losandželosas spēlēm vēl nav skaidrības.
"Ļoti žēl, ka organizatoru valstij ir tik lielas iespējas noteikt programmu. Karatē pasaules čempionātos piedalās 120 valstis, katrā svara kategorijā startē 80 līdz 100 sportistu. Tas nav sporta veids, kurā piedalās tikai 10 valstis, tikai divi kontinenti. Tas ir ļoti attīstīts sporta veids. Karatē noteikti neatpaliek no džudo," nožēlu pauž Latvijas karatista Kalvja Kalniņa treneris Rolands Družoks.
30 gadus vecajam Kalniņam, kurš ir pasaules un Eiropas čempionātu medaļnieks, Tokijā ļoti iespējams bija vienīgā iespēja cīnīties par olimpisko godalgu. Turklāt ne savā svara kategorijā līdz 60 kilogramiem, bet gan apvienotajā līdz 67 kilogramiem. Tas šķiet netaisnīgi.
Roberts Akmens, smaiļošana (8. vieta)
25 gadus vecais Akmens aizpērn kļuva par pasaules U-23 čempionu. Arī viņš ir viens no olimpisko spēļu debitantiem, kuram reālākas iespējas pacīnīties par medaļu būs pēc trīs gadiem Parīzē.
Šķēpmešana (vieglatlētika)
Latvijas šķēpmetēji vēsturiski ir atzīstami startējuši olimpiskajās spēlēs. Pēc neatkarības atgūšanas sudrabu izcīnījuši Ainars Kovals un Vadims Vasiļevskis, bet Padomju Savienības važās godalgas izcīnīja Jānis Lūsis, Dainis Kūla, Inese Jaunzeme un Elvīra Ozoliņa.
Tokijā mūsu šķēpraiži lika vilties. Kociņai patraucēja trauma, Čakšs bija acīmredzami sanervozējies, Mūzei rezultāts švakāks nekā ar sāpošu elkoni startējušajai Anetei. Finālsacensībās iekļuva vienīgi Palameika, kura vairākus žurnālistus nošokēja. Latvijas rekordiste trešo reizi startēja olimpiskajās spēlēs, iespējams, karjeras svarīgākajās sacensībās. Taču viņai esot patraucējis ekipējums...
Šķiet šis bija vienīgais gadījums Tokijas olimpiskajās spēlēs, kad tā no sirds gribējās kritizēt kādu Latvijas sportistu. Novelt vainu uz ekipējumu ir vairāk nekā neprofesionāli. To nu gan varbūt vajadzēja paturēt noslēpumā, bet paldies par atklātību. Tiesa, sanāca tāds kā šāviens savā kājā. Tad vēl kā ķirsītis uz tortes bija šķēpmetējas lūgums viņu ilgi neaizkavēt, jo redz jāskrien uz autobusu...
Pāvels Švecovs, modernā pieccīņa (14. vieta)
Švecovs ar treneri pēc finiša nemeklēja attaisnojumus, gluži pretēji - bija apmierināti ar rezultātu, jo esot izdarījuši visu, kas bija viņu spēkos. Pāvels pirms olimpiskajām spēlēm pārslimoja Covid-19, kas atstāja sekas uz sagatavošanos darbu. Taču viņam šosezon izdevās triumfēt Pasaules kausa posmā, kas liek viņu arī pieskaitīt pie tiem atlētiem, par kuriem būs jātur īkšķi Parīzē.
Agate Rašmane, šaušana (19. un 37. vieta)
Diemžēl olimpiskajās spēlēs sacensību grafiks ir tik saspringts, ka uz visiem Latvijas sportistu startiem klātienē paspēt nav iespējams. Agates paveikto nevaru nokomentēt.
Laura Igaune, vieglatlētika - vesera mešana (20. vieta)
Paldies par godīgām atbildēm! Laura atzina, ka nav apmierināta ar savu rezultātu, turklāt arī neslēpa, cik tālam metienam viņa bija gatavojusies.
BMX riteņbraukšana:
Latvijas BMX riteņbraucēji nepārvarēja ceturtdaļfināla barjeru. Saspringtā mūsu olimpiešu sacensību grafika dēļ neiznāca redzēt mačus klātienē, taču izdevās uzzināt, ka Latvijas treneris Klāvs Lisovskis palīdzēja Nīderlandei izcīnīt medaļu.
Pašam intervija ar Klāvu šķita interesanta, jo viņš nevairījās paust savu viedokli par BMX riteņbraukšanas attīstību Latvijā. Pēc diviem Māra Štromberga olimpiskajiem zeltiem līdzvērtīgi panākumi nav bijuši. Kāpēc tā? Klāvam bija ko teikt.
Šosejas riteņbraukšana
Abi mūsu šosejas riteņbraucēji ir augsta līmeņa profesionāli sportisti. Kaut arī katrs minas ar savu velosipēdu, šosejas riteņbraukšanā nereti izšķiroša nozīme ir komandas darbam. Un mūsējie ikdienā pasaules tūrē vairāk ir komandas braucēji, kuriem katram ir sava loma - palīdzēt uzvaru izcīnīt partneriem.
Kristaps Neretnieks, jāšanas sports (23. vieta)
Arī šeit negribīgi man jāatzīst, ka uz visām sacensībām nevarēja paspēt, jo attālumi starp sporta arēnām reizēm ir lieli un Latvijas sportistu stari mēdz pārklāties jeb notikt vienlaicīgi. Katrā ziņā Kristaps ir celmlauzis, kļūstot par Latvijas pirmo olimpieti šajā sporta veidā.
Peldēšana
Latvijas olimpiešu izlases jaunākā dalībniece bija 18 gadus vecā Maļuka. Pēc finiša viņa bija kritiska par savu sniegumu un nekautrējās atklāt sapņus par olimpiskās medaļas izcīnīšanu. Varbūt nākotnē. Viņas mamma Jeļena (agrāk Rubļevska) izcīnīja sudraba medaļu 2004. gadā Atēnu olimpiskajās spēlēs modernajā pieccīņā.
Teniss
Aļona Ostapenko un Anastasija Sevastova (dalīta 33. vieta vienspēlēs un dalīta 17. vieta dubultspēlēs)
Pasaules mērogā Latvijas slavenākās olimpietes Tokijā zaudēja gan vienspēļu, gan dubultspēļu pirmajā kārtā. Negaidīju, ka mūsu meitenes izcīnīs olimpisko medaļu, taču negaidīju arī tik ātru finišu.
Jau iepriekšējā dienasgrāmatā rakstīju par Ostapenko nesavaldīgo uzvedību, tāpēc šajā jautājumā vairs neiedziļināšos.
Vieglatlētika (50 km soļošana un 800 m skrējiens)
Ir jau muļķīgi vilkt šādas paralēles, taču Tokija jau iepriekš bija veiksmīga Latvijas olimpiešiem. Šogad izcīnītas divas godalgas, bet 1964. gadā Tokijas olimpiskajās spēlēs zem PSRS un Austrālijas karoga olimpiskās medaļas izcīnīja 12 sportisti no Latvijas:
/nginx/o/2022/02/01/14339181t1haa8b.jpg)
